Aktualitātes – Blogi - Visi autoriLiena EisakaBaiba BicēnaIvars BalodisGunārs GrabinskisIrina ParhomenkoLonija KazlauskaAigars BolisApeirons

Dzīve liek risināt tad vienu problēmu, tad citu. Un tagad man steidzami vajadzēja noformēt sev pilnvaru.

Briesmīgs, necilvēcīgs, kā jebkurš karš Ukrainā, kurā katru dienu mirst civiliedzīvotāji, bērni, veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti. Brīvprātīgie karā ir labsirdīgi cilvēki ar gaišu, atsaucīgu dvēseli, ar ļoti attīstītām empātijas jūtām un nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem. Tiem, kam klājas grūti, kam vajadzīga viņu palīdzība. Kuri ir vāji un bezpalīdzīgi.

Šodien mani uz darbu veda jauns taksists no Ukrainas. Uzmanīgs, jautāja, kā man palīdzēt! Kara  sākumā viņš atradās Turcijā, tur uzturējās septiņus mēnešus, pēc tam ieradās Latvijā, kur dzīvo un strādā jau pusgadu. Kad jautāju, vai viņš paliks Latvijā?  viņš atbildēja, ka vēl nezina.

Kādu dienu sajutos ļoti slikti. Vienbrīd sapratu, ka ar gulšņāšanu mājās šoreiz nepietiks un jāpārceļas uz vietu, kur medicīnas darbinieki un diagnostika sastopami lielākā koncentrācijā. Īsi sakot, jāsauc ātrie. Jeb neatliekamie. Diemžēl zvanīšana pa telefonu man sagādā milzīgu stresu. Taču cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir iespēja izsaukt neatliekamo palīdzību ar SMS, un nolēmu darīt tieši tā.

Iepriekšējā blogā rakstīju par saviem piedzīvojumiem ar neatliekamās palīdzības izsaukšanu ar SMS un kontaktēšanos ar medicīnas darbiniekiem slimnīcā. Turpinājumā - par mēģinājumiem pieteikties uz izmeklējumiem elektroniski.

Raksta pirmajā daļā par komunikāciju pieminēju, ka ģimenes ārste mani aizsūtīja pie laboranta uz asinsanalīzēm, un teica: ja kas būs, tad rakstīs uz manu e-pastu.

Kā zināt, Esmu diezgan ass un nepatīkams cilvēks, jo bieži vien saku to, ko domāju. Lasītājs, iespējams, to ir pamanījis manus ierakstus gan sociālajos tīklos un mājas lapās, gan arī dievturu izdevumā “Dievturu vēstnesis”. Šoreiz atkal vēlos runāt ne visai glaimojoši.

Grupu ekskursijās bieži vien piedalās daudz senioru. Dažiem no viņiem ir grūtības ilgstoši nostāvēt. Taču ekskursiju vadītāji ilgi, ilgi stāsta savus stāstus, bet klausītājiem iespējas apsēsties nav. Vai arī sēdvietu skaits ir nepietiekams.

Tā ir aktuāla problēma gan vājdzirdīgajiem cilvēkiem, gan arī normāli dzirdošajiem, ja ir liela grupa, un ne visi var atrasties vadītāja tuvumā. Taču jau sen izdomātas dažādas ierīces, kas ļauj sadzirdēt gida stāstīto no lielāka attāluma.

Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja “Latviešu sieviešu zelta fondu”, un aicināja sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.