Laika ziņas rādīja, ka Bauskas pusē lietus nebūs, tāpēc A-komanda 7 cilvēku sastāvā nolēma doties uz Pilsrundāli un Bausku. Šoreiz pat ar 2 suņiem-pavadoņiem. Autobusa pasažieri nenolaida acis no Pablo un Edija un jūsmoja par abiem suņiem.
“Nordeka” autobusa šoferis veiksmīgi darbojās ar pacēlāju, ieceļot Voldemāru salonā. Ratus piesprādzēja, bet pašu cilvēku gan neizdevās piesprādzēt. Pa ceļam arī pieturas netika sauktas un rādīta monitorā. Bet kopumā ļoti pieklājīgs šoferis.
Pirms Iecavas sāka līt. Nevar ticēt laika ziņām? Iecavā paziņoju, ka izkāpšu autoostā apskatīt nesen kā atklāto tualeti, kura izmaksāja 42 000 EURO. Tā ir paredzēta arī cilvēkiem ratiņkrēslā. Bet vai tad kāds ar Apeironu konsultējās par pieejamību labierīcībās? Nē. Apsēžoties uz poda nevarēja aizsniegties līdz tualetes papīram. Miskaste nebija pie poda, bet pie durvīm. Drošības poga arī bija durvīm. Ārā pie ieejas durvīm jau viens pusbruģītis pazudis. Laikam kādam pietrūka piemājas dārziņā. Eju atpakaļ uz autobusu, kurš jau attālinājās no iekāpšanas platformas. Labi, ka šoferis mani pamanīja un uzgaidīja.
Ar nelielu nokavēšanos sasniedzām Pilsrundāli. Pie Rundāles pils kasēm Voldemāru sagaidīja pirmais šķērslis – augsta apmale, kuru vienam pašam neizdevās pārvarēt, bet tikai ar palīdzību. Patīkami, ka šajā ēkā bija pielāgotas labierīcības. Interesanti, ka trīs darbinieki mums apgalvoja, ka ieeja cilvēkiem ratiņkrēslā ir no kreisās puses pie ieejas Franču dārzā, nevis no labās puses, kur esot arī invalīdu stāvvieta. Rundāles pils mājas lapā pat esot shēma, ka no labās puses var tikt pils pagrabstāvā. Pat apsargam vairākas reizes pārjautāju un viņš apgalvoja, ka var tikai no kreisās puses. Tā nu, uzticoties darbinieku apgalvojumiem un pārvarot apaļo bruģi pirms uzbrauktuves, Voldemārs ar palīdzību tika iekšā pils pagrabstāvā. Bet pirms tam vēl bija izskaidrošanās ar pils darbinieku par suņu-pavadoņu iekļūšanu pilī. Darbinieks bija tik pārliecināts par savu vārdu patiesumu, ka mūsu pretargumenti viņu nespēja pārliecināt. Viņš skaidroja, ka suņi-pavadoņi ar savu saimnieku drīkst staigāt pa pili tikai tādā gadījumā, ja suņiem ir pareizi apgriezti nagi vai jābūt atbilstošās čībās, lai nesaskrāpētu parketu. Jo , ja saskrāpēs, tad kurš maksās par skādi? Noskaidrojām darbinieka vārdu, uzvārdu. Viņš mums paziņoja, ka varam iet apskatīt pili, bet ja tiks saskrāpēts parkets, tad piestādīs mums maksu. Kāda tumsonība. Izstaigājām pils zāles, neko neapgāzām, neko neaiztikām, jo daudzās vietās bija zīme, ka nedrīkst aiztikt. Uz augšējiem stāviem Voldemārs varēja tikt ar liftu, pilī arī bija pielāgota tualete. Uz trepēm no pagrabstāva marķējumi gan nebija. Lai tiktu uz ekspozīciju “Pils virtuve”, tad bija jāpārvar ļoti neveiksmīgi izveidota uzbrauktuve. Norādes cilvēkiem ar redzes problēmām nebija salasāmas, sataustāmas. Tāpat uz skapīšiem, kuros bija jāatstāj somas, cipari bija tik mazi, ka pat cilvēkiem, kuriem nav problēmas ar redzi bija grūti salasāmi. Lai tiktu pils kafejnīcā “Ozollāde”, tad bija jāpārvar stāva uzbrauktuve, apkalpošanas lete bija par augstu. Arī sarežģīti bija lietot audiogidu, noskanējot QR kodu. Ekrānlasītājs neļāva nospiest krustiņu, lai pārvietoties tālāk uz audioinformāciju. Cik daudz vēl darāmā Rundāles pilī, lai kultūru varētu baudīt visi. Atvadījāmies no pils un devāmies uz Franču un rožu dārzu. Daudz vairs laika mums nebija un šajā īsajā laika sprīdī paspējām apsveikt mūsu komandas Gati dzimšanas dienā rožu dārzā. Jubilārs pateicās A-komandai gan par sveikšanu, gan par izdomu. Nedaudz vēlāk saņēmām ziņu no mūsu vadītāja, ka tiesībsargs jau noreaģēja un sazinājās ar Rundāles pili. Tā nebija pieļaujama situācija ar suņiem-pavadoņiem un atvainojās. Cilvēki ar suņiem-pavadoņiem ir gaidīti Rundāles pilī. Ielikšot informāciju mājas lapā, saka milzīgu paldies A-komandai par atbraukšanu un problēmas piefiksēšanu un aktualizēšanu. Rundāles pils vadība ir sapratusi savu kļūdu un grib laboties. Būs aicinājums A-komandai vēlreiz atbraukt. Esam panākuši būtisku rezultātu. Pils vadība solīja mainīt attieksmi, veiks ierakstus mājas lapā, apmācīs darbiniekus, domās par evakuāciju, attīstīs piekļūstamības standartus. Paldies Ievai un Andrim, ka noveda nepatīkamo sarunu ar pils darbinieku līdz pozitīvam rezultātam.
Tālākos plānos bija doties uz Bausku, tāpēc devāmies uz autobusa pieturu. Šeit mūs nepatīkami pārsteidza “Wanema Line” autobusa šoferis, jo viņš atteicās piesprādzēt Voldemāra ratus un viņu pašu, pamatojot to ar jostu neesamību un ka nav obligāti sprādzēt ceļa posmā līdz Bauskai. Nākamais izlēciens no šofera puses bija tas, ka pajautāja vai suņiem ir uzpurņi un prasīja lai pērk bagāžas biļeti sunim-pavadonim. Atkal viela pārdomām būs šoferim par savu rīcību.
Iebraucot Bauskā devāmies uz viesnīcu Rija paēst pusdienas restorānā Mūza. Patīkami, ka suņiem iedeva bļodiņas ar ūdeni padzerties. Kompleksās pusdienas bija lieliskas. Kolēģiem ar redzes traucējumiem teicu kas ir ēdienkartē. Tā kā Ritvars pēdējā laikā bieži pārsakās, tad arī šoreiz pārteicos un ogu želeju nosaucu par ogļu želeju😀. Viesnīcā bija pielāgota tualete, vienīgi apzīmējumi bija par augstu novietoti. Nokļūšana līdz liftam gan bija pa ļoti stāvu uzbrauktuvi. Lifts, kurš bija vienā līmenī ar grīdu tehnisku iemeslu dēļ nedarbojās.
Tālāk mūsu ceļš veda uz gājēju tiltu pāri Mūsai. Pie tā mēs apskatījām un uztaisījām video pie ļoti garas uzbrauktuves, kura kā čūska vijās kā serpentīna ceļš.
Tad pa vairākām ieliņām nonācām centrā un gājām apskatīt ekspozīciju “Bauska laikā un cilvēki Bauskā 20. gadsimtā” Bauskas muzejā. Tā ir viena no muzeja galvenajām ekspozīcijām un veidota no lielākās daļas muzeja pamatkrājuma vienību, kas tajā izmantotas. Kopš 2025. gada decembra tā bija arī pielāgota apmeklētājiem ar redzes traucējumiem. Uz šo ekspozīciju bija jāpiesaka gids. Mūsu komandas dalībniekiem, kuriem bija redzes problēmas tika iedoti cimdi, lai varētu aptaustīt muzeja eksponātus. Gaidījām, ka būs arī informācija Braila rakstā, audioinformācija vai taktilie materiāli. Bet nekas no tā nebija. Tāpat pietrūka arī apsēšanās iespējas. Uz otro stāvu bija grūti tikt cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Un cilvēki ratiņkrēslā šajā muzejā nevarēja tikt pakāpienu dēļ. Tāpēc ar Voldemāru aizgājām līdz Bauskas tūrisma informācijas centram. Šeit uzzinājām, ka Bauskas novada pašvaldība ir saņēmusi Centrālās finanšu un līgumu aģentūras lēmumu par projekta “Bauskas muzejs – sociālās iekļaušanas un kultūras identitātes centrs” apstiprināšanu un Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma piešķiršanu. Projekta ietvaros paredzēts veikt virkni būtisku uzlabojumu gan muzeja fiziskajā vidē, lai nodrošinātu pakalpojumu pieejamību ikvienam, gan tā saturiskajā piedāvājumā. Projekta īstenošanas termiņš ir līdz 2029. gada beigām.
Pēc tam pa šaurajām ieliņām gājām uz mūsu pēdējo ieplānoto apskates vietu – Bauskas Motormuzeju. Muzejā cilvēki ratiņkrēslā varēja tikt pa uzbrauktuvi, kura atrodās galvenās ieejas sānos. Pie ēkas bija stāvvietas cilvēkiem ar invaliditāti. Muzeja divās zālēs, kas bija izvietotas angāros apskatījām mašīnas, motociklus, mopēdus, velosipēdus, kuri ražoti no 1920. – 2000. gadam. Muzeja darbinieks bija ļoti pretimnākošs un atbildēja uz mūsu jautājumiem. Ēkā bija arī otrais stāvs, bet tā kā nebija lifts, tad cilvēki ratiņkrēslā uz to nevarēja tikt. Apkalpošanas lete bija par augstu. Patīkami, ka bija pielāgotas labierīcības. Pretim muzejam bija kafejnīca “Aveņi”, kurā varēja tikt pa uzbrauktuvi, tikai nebija iekšā pielāgota tualete. Reinis bija uzkarsis no visā dienas laikā iegūtās informācijas pārbagātības, tāpēc izvēlējās auksto latte ar bagātīgu ledus devu.
Tad nu gar šosejas malu pagājām apmēram 200 m un nonācām līdz “Kundziņkrogs” pieturai, lai sagaidītu autobusu, kurš mūs nogādātu atpakaļ uz Rīgu. Lieliski, ka šoferis tika galā ar savu uzdevumu, ieceļot Voldemāru autobusā. Tā nu A-komanda – Ritvars, Reinis, Ieva, Dima, Voldemārs, Gatis un Andris 10 stundu laikā mērojām 10 kilometrus. Šī diena izvērsās piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem bagāta. Laiks plānot nākamo braucienu, kurā atkal gūsim jaunu pieredzi un varēsim dalīties ar savām zināšanām.
