LTV1 raidījums "4. studija" turpina savu sēriju par to cik pieejama ir Rīga, pilsētas kultūrvietas, ielas. Šoreiz izvēle krita par labu 4 muzejiem.
Iesākumā apmeklējām Porcelāna muzeju. Uzsākām ceļu uz to no 13. janvāra ielas sabiedriskā transporta pieturām. Pa Vecrīgas ielām līkumojot un mēģinot noturēties ratiņkrēslā šaurajās ietvēs nokļuvām līdz Konventa sētai, kurā atrodas arī Porcelāna muzejs. Pretimnākošie muzeja darbinieki izlika pārnēsājamo rampu un Voldemārs ratiņkrēslā tika iekšā muzeja darbnīcā bez asistenta palīdzības. Pa muzeja galvenajām durvīm tas gan nebija iespējams. Arī apskatīt ekspozīciju pagrabstāvā ne visi riskēja doties lejā pa stāvajām kāpnēm. Pat margas nebija pieejamas jau no pirmajiem pakāpieniem. Muzeja darbnīcā Reinis ar Gati varēja aptaustīt muzeja katalogu un Gatis izlasīja informāciju Braila rakstā. Visa pārējā komanda mēģināja uzminēt no 2 izstrādājumiem kurš ir porcelāns un kurš ir fajanss. Uzvarēja Edgars. Daudz ko interesantu uzzinājām no muzeja darbinieces stāstiem un burvju čemodāna materiāliem. Labierīcības par laimi bija pielāgotas.
Pēc tam kratījāmies tālāk pa Vecrīgas bruģi līdz sasniedzām Farmācijas muzeju Riharda Vāgnera ielā. Vietām pat man bija jāpagriežas pa 180 grādiem, lai Voldemāru pa bruģi stumtu atpakaļgaitā nesalaužot priekšējos, mazos ritentiņus. Diemžēl muzejs nav pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pie galvenajām durvīm ir kāpnes. Mūs ielaida pa blakus durvīm, bet arī šeit bez asistenta neiztikt un nonākot pagalmā bija nepārvarāmais bruģis. Ar Dievu uz pusēm Voldemāru nostūmu līdz durvīm, aiz kurām ir daļa no muzeja ekspozīcijas, bet tas arī viss. Šis muzejs no vides pieejamības viedokļa neuzrunāja. Vai kaut ko var uzlabot? Tas jautājums palika atklāts. Kā mums teica bērnībā: visu vari, ja Tu mīli sauli, brīvi, pavasari.
Turpinājumā jau kaut kas pozitīvāks – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kuri veicot uzlabojumus sazinās ar Apeironu. Mūs sagaidīja mums labi zināmās muzeja darbinieces Elza un Laura. Muzejā tikām pa ieejas durvīm, kuras paredzētas cilvēkiem ar kustību traucējumiem un tad ar liftu uzbraucām uz 4., 5. stāvu aplūkot jauno izstādi “Ielu maldos”. Tā piedāvā ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Bija arī iespēja aptaustīt taktilos materiālus. Atsevišķiem mākslas darbiem bija pieejami audioapraksti latviešu valodā. 5. stāvā tikām pie bonusa: pabaudījām lietutiņu un fotopauzi uz terases.
Kā pēdējo apskatījām muzeju “Rīgas Jūgendstila centrs”. Muzeja ēka celta kā izcilā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna personiskais nams. Arī šeit nevarēja iekļūt pa galvenajām durvīm, tāpēc devāmies cauri pagalmam līdz vietai, kur pie durvīm uzstādīta diezgan stāva rampa. Šeit atkal bija jāpieslēdzas asistentam, lai Voldemārs tiktu muzejā. Tālāk jau ar diagonālo pacēlāju tikām līdz muzeja telpām. Muzeja gidi ļoti aizrautīgi stāstīja mums par jūgendstila būtību, telpām, gleznojumiem. Mums tika dota iespēja arī sataustīt dažus muzeja eksponātus. Izstaigājuši vienu stāvu, kārta pienāca doties uz pagrabstāvu, bet šeit atteicās klausīt pacēlājs un kādu laiku muzeja darbinieki cīnījās, lai to dabūtu pie dzīvības. Izdevās un nokļuvām tuvāk zemei, kur atkal bija unikāla iespēja daudz ko apčamdīt. Pozitīvi tas, ka pagrabstāvā bija pielāgota tualete. Galvenais, lai pacēlājs mūs nepieviļ un tiekam laukā no muzeja. Šoreiz tas tika galā ar savu uzdevumu un atvadījušies no gidiem, TV ļaudīm devāmies uz māju pusi. Nogurums dienas laikā sakrājās. Nav nekāda joka lieta dienas laikā apskatīt 4 muzejus. Par to, kas jāuzlabo muzejos, devām atgriezenisko saiti. Mēs arī labprāt atgrieztos jau piekļūstamākā vidē.
