Aktualitātes – Blogi - Visi autoriRitvars BrālisLiena EisakaBaiba BicēnaIvars BalodisGunārs GrabinskisIrina ParhomenkoLonija KazlauskaAigars BolisApeirons

Iepriekšējā blogā rakstīju par saviem piedzīvojumiem ar neatliekamās palīdzības izsaukšanu ar SMS un kontaktēšanos ar medicīnas darbiniekiem slimnīcā. Turpinājumā - par mēģinājumiem pieteikties uz izmeklējumiem elektroniski.

Raksta pirmajā daļā par komunikāciju pieminēju, ka ģimenes ārste mani aizsūtīja pie laboranta uz asinsanalīzēm, un teica: ja kas būs, tad rakstīs uz manu e-pastu.

Kā zināt, Esmu diezgan ass un nepatīkams cilvēks, jo bieži vien saku to, ko domāju. Lasītājs, iespējams, to ir pamanījis manus ierakstus gan sociālajos tīklos un mājas lapās, gan arī dievturu izdevumā “Dievturu vēstnesis”. Šoreiz atkal vēlos runāt ne visai glaimojoši.

Grupu ekskursijās bieži vien piedalās daudz senioru. Dažiem no viņiem ir grūtības ilgstoši nostāvēt. Taču ekskursiju vadītāji ilgi, ilgi stāsta savus stāstus, bet klausītājiem iespējas apsēsties nav. Vai arī sēdvietu skaits ir nepietiekams.

Tā ir aktuāla problēma gan vājdzirdīgajiem cilvēkiem, gan arī normāli dzirdošajiem, ja ir liela grupa, un ne visi var atrasties vadītāja tuvumā. Taču jau sen izdomātas dažādas ierīces, kas ļauj sadzirdēt gida stāstīto no lielāka attāluma.

Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja “Latviešu sieviešu zelta fondu”, un aicināja sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas.

13.janvārī latviešu dzejniekam, rakstniekam un politiķim, vienam no Latvijas dibināšanas iniciatoriem, pirmajam Tēvzemes balvas literatūrā saņēmējam Jānim Akurateram bija svinama 146. dzimšanas diena.

Reiz ieminējos, ka pirms gadiem 20 Latvijā bijušas vairākas vājdzirdīgo bērnu vecāku dibinātas biedrības, tajā skaitā ļoti aktīvas, taču tās nav izdzīvojušas līdz mūsdienām un likvidētas. Vai arī formāli vēl pastāv, taču ir uz izjukšanas robežas. Kas bija šīs biedrības, kas tās vadīja, un ko tās spēja paveikt? Kāpēc tās tika likvidētas vai nedarbojas?

Jā, tā jau ir vēsture. Rīgas 234.bērnudārzā Imantā un 51.vidusskolā Ķengaragā kādreiz ilgstoši pēc speciālas programmas apmācīja mazākumtautību jeb krievvalodīgos bērnus ar dzirdes traucējumiem. Internetā ir saglabājušies vairāki TV sižeti, par to stāstīts arī rakstos presē.

Vai jāparedz vieta kokiem un krūmiem? Cik platām vai šaurām jābūt ielām? Kur jābūt veloceļiem un autostāvvietām? Un ratiņkrēsliem? Lietuvieši par to domā, un Latvija vēlas sekot viņu piemēram.