Kas atrodas Aptiekas ielā? Viena no ieejām Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, uz kuru daudzi dodas ne tikai ārstēties, bet arī pēc izziņām un uz 7. VDEĀVK. Tiesa, ir arī cita ieeja Tvaika ielas pusē (Tvaika iela ir oficiālā adrese, tur pa vārtiem iebrauc mašīnas), bet tuvāk VDEĀVK ēkai atrodas tieši Aptiekas iela. Pa to arī notiek lielākā gājēju pārvietošanās.

Sagadījās tā, ka viena no pamatīgajām lietusgāzēm samērcēja manu astoņus gadus veco dzirdes aparātu. Tas sāka par daudz burkšķēt, un neko vairs nevarēja saprast. Nospriedu, ka beidzot pienācis laiks dabūt jaunu, jo vēl vairāk tāpēc, ka atjaunot to var ik pēc pieciem gadiem. Iepriekš īpaši nesteidzos, jo domāju, ka aparātus nevajag kolekcionēt. Manuprāt, ja līdzšinējais ir labs un pierasts, jāstaigā ar to, bet ietaupītos līdzekļus labāk būtu novirzīt digitālajiem aparātiem bērniem (lai nav jāvāc ziedojumi dažādos labdarības pasākumos) un arī pieaugušajiem.

Iepriekšējā blogā stāstīju par to, kā man gāja tehnisko palīglīdzekļu centrā sakarā ar nepareizi noformētājām veidlapām, kurās gan bija ierakstīti pilnīgi visi vajadzīgie dati. Tās veidlapas tika pārrakstītas, un ierados VTPC vēlreiz.

Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova. Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.

Jau vairāk kā gadu braukāju ar elektriskajiem ratiem, jo paiet ar kājām kļūst arvien sliktāk. Pats neapzinoties arvien vairāk pievēršu uzmanību ietvēm, nobrauktuvēm, uzbrauktuvēm – īsāk sakot, pieejamai videi, kura kājām ejot tik ļoti netraucē, bet sēžot ratiņkrēslā ir būtisks dzīves elements.

Man nepatīk rakstīt par negācijām sabiedrībā, bet tā kā sadarbojos ar dažādiem vides pieejamības ekspertiem, varu arī atklāti izteikties par vides pieejamību sabiedriskajā transportā. Mans konstatējums – nav pieejamības.

Jau septiņus gadus strādāju Invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons”, kura galvenais darbības novirziens ir vides pieejamība – gan fiziskā, gan arī garīgā. Ar jēdzienu „garīgā” domāju cilvēka iekšēju pasauli, arī dažādās konferencēs, apspriedēs utt. Šoreiz vēlos pārdomāt tieši par vides pieejamību.

2014. gada 29. novembrī Pestīšanas templī baptistu draudzē notika seminārs „Pasniegsim roku” ar mērķi informēt par cilvēku ar invaliditāti situāciju Latvijā un motivēt kristīgās draudzes apzināt savā apkārtnē dzīvojošus cilvēkus ar invaliditāti, lai palīdzētu uzlabot viņu dzīves kvalitāti, un pastāstīt par Jēzu Kristu.

Dažas manas pārdomas. Tikko izlasīju ziņu portālā „Kas jauns” rakstu par cilvēku ar kustību traucējumiem Marutu Ruļuku, kura strādājusi rakstniecības muzejā uz pārbaudes laiku, kur viņa strādājusi par galveno grāmatvedi Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Lai nokļūtu mājās Pārdaugavā, 21. janvārī pēc darba no Valdemāra ielas ar 25. trolejbusu braucu apkārt uz pieturu Brīvības ielā. Šeit parasti pārsēžos vai nu 3. vai 21. autobusā. Šoreiz nāca 271. mikroautobuss, kurš kā zināms, brauc līdz Stradiņu slimnīcai. Pulkstenis bija 17.52.