Uzzinājusi, ka Strazdumuižas bibliotēkā pat neredzīgie Brailā rakstīs, nospriedu: ar ko gan es sliktāka? Par kļūdām atzīmi neliks un pēc stundām neatstās. Nolēmu diktāta tekstu klausīties pa radio ar austiņām un rakstīt tiešsaistē internetā.
Noteiktajā laikā iekārtojos krēslā, iespraudu ausīs austiņas un internetā atvēru vietni raksti.org. Laicīgi izpildīju anketu un gaidīju diktāta sākumu.
Radio sāka diktēt tekstu aptuveni pusminūti ātrāk, nekā planšetes lodziņā to darīja Daudziņa bilde. Es biju domājusi, ka būs otrādi. To, ka tiešraides dažādos aparātos nemēdz būt sinhronas, esmu ievērojusi jau sen. Bet nebija laika daudz prātot. Vajadzēja koncentrēties, lai saprastu tekstu.
Lasīšanas ātrums likās pietiekams, bet jau pirmajā rindkopā dažas vietas nevarēju saprast. Vēlāk izrādījās, ka tas bija tur, kur stirnu buks aizdamsī. Kamēr prātoju, ko īsti tas stirnu buks darīja, nesadzirdēju arī to, ko strīķēja mērkaziņa.
Pēc mikumiku teikuma nesapratu to, kur tās sēnes slēpjas. Vēlāk izrādījas – damakšņās!
Turpmākais sēņu diktāta teksts likās diezgan labi saklausāms (vai uzminams?), un, jāsaka, man patika. Izraisīja pozitīvas emocijas.
Tagad sākās diktāta teksta lasīšana pa teikumiem. Pirmos divus teikumus uzrakstīju bez aizķeršanās. Trešajā teikumā “stars lūst” vietā uzrakstīju “stars plūst”. Un tad buks, buks, buks – velns parāvis, ko viņš dara? Kamēr prātoju, atkal palaidu garām to, ko strīķē mērkaziņa. Atstāju tukšumu.
Mikumiku sarakstīju kopā. Ko darīju ar meža Miku, vairs neatceros. Vārda “čigānenes” vietā uzrakstīju “čigānietes”. Nosmējos par dubultlocekli un “lai trūd tā gramatika!”. Komatus un citas pieturzīmes saliku pēc intuīcijas, un jau bija skaidrs, ka diktātu nosūtīšu. Gaidīju pēdējo teksta lasījumu, cerībā uztver, ko tad īsti tur darīja tas buks un mērkaziņa.
Diemžēl atkal nekā. Ātrumā kaut ko ierakstīju tukšajā vietā. Pat neatceros, ko. Aizbizoja, vai? Un mērkaziņa manā interpretācijā spēlēja vijoli. Ja būtu sapratusi buka izdarības, droši vien būtu spējusi atšifrēt to, ka mērkaziņa strīķēja savu skanīgo mēlīti. Bet varbūt nebūtu atšifrējusi. Ej nu sazini.
Pārlasīju uzrakstīto tekstu vēlreiz. Likās pietiekami labi un nospiedu “sūtīt”.
Pēc kādas stundas internetā jau bija ievietots oriģinālais teksts. Tad arī ieraudzīju to damsīšanu, damakšņas un pārējos vārdus, kurus biju uzrakstījusi nepareizi vai vienkārši izdomājusi ierakstīt tukšumā.
Vai rakstīšu arī nākamajā gadā? Iespējams. Man patika rakstīšanas process. Pie tam iedomājos: ja jau neredzīgie Braila rakstā rakstīja, kāpēc Nacionālajā bibliotēkā nevarētu rakstīt vājdzirdīgie, izmantojot vienā no konferenču zālēm ierīkoto audiocilpu vai personiskos FM? Varbūt atradīsies kaut daži drosmīgie?
