Pēc vasaras 2 dienu pārgājiena nolēmām, ka dosimies 2 dienu pārgājienos katrā gadalaikā. Pienāca kārta rudenim un tā nu mēs 10 cilvēku kompānijā braucām uz Veģiem, lai tālāk turpinātu ceļu ar kājām līdz Rendai. Pēc tam ar autobusu tālāk līdz Kuldīgai. Skolnieku brīvlaikā visi agri modušies un jau plkst.8.10 startējām.
Veģi pieturā bijām plkst.11.00. Tālāk neliels posms gar šosejas malu līdz nonācām pie Veģupītes ūdenskrituma, kura garums ir aptuveni 11 metri. To veido kaskāde no vairākiem maziem pakāpieniem. Sabildējām ūdenskritumu, tad pa šoseju mazs gabaliņš un mežā iekšā. Iznācām no meža pļavā blakus Abavas upei un pie siena ruļļa uztaisījām selfiju. Gustavs ar Jāni uz ruļļa centās nogrūst viens otru no tā. Pēc tam pēc kartes gājām paralēli Abavai, jo kartē bija atzīmēts, ka ir meža ceļš. Bet daba izspēlēja ar mums ļaunu joku un negribēja mūs tik viegli laist tālāk, uzliekot šķēršļus – brikšņus, kurus necentāmies iziet, jo Mārtiņam tas nebija pa spēkam. Mēs esam komanda un tāpēc bija jādomā alternatīva. Tā kā Mārtiņam vieglāk bija pārvietoties ar savu palīgu – velosipēdu, tad ieteicām Mārtiņam ar riteni aizbraukt līdz autobusu pieturai “Kaleši”, kamēr mēs mēģinājām izlauzties cauri mežam. Pat Emīlam bija grūti pamīties ar Mārtiņa riteni pa bezceļiem. Pa meža zvēru takām virzījāmies uz priekšu līdz nonācām līdz pamestai mājai, kurai blakus bija pirts, laukakmeņu drupas. Mājā viena siena bija nolīmēta ar vecu žurnālu bildēm, vienā istabā bija vecas grāmatas un 1994. gada avīze. Pēc pamestās mājas nonācām Abavas krastos, kur atradās atpūtas vieta “Lāči”. Nedaudz tālāk Abava jau sāka mest līkločus un vienā vietā bija jāpārvar grāvis, lecot tam pāri. Cenšoties palīdzēt Ingrīdai, nenoturēju līdzsvaru un atmuguriski iegāzos dubļainā grāvī. Paldies Sandijam, ka padeva roku un varēju piecelties no dubļainā grāvja! Kad kāju cilāšana pāri kritušajiem kokiem un līšana zem kokiem jau bija atņēmusi spēkus, tad izlēmām virzīties uz šosejas pusi, lai Mārtiņš nenosaltu mūs gaidot.
Pa ceļam uz Kalešiem jaunieši ar roku signalizēja pretim braucošajām smagajām mašīnām, lai šoferi padotu skaņu signālu un tas nostrādāja. Vienā posmā bija drausmīgs skats, jo kāds auto bija notriecis meža cūku. Mēs sazinājāmies ar Valsts meža dienestu un informējām par notriekto dzīvnieku.
Pie autobusu pieturas mūs jau gaidīja Mārtiņš un mēs visi kopā turpinājām ceļu. Diemžēl Kalešu dzirnavas ir privātīpašumā un mums tās bija jāapiet pa šoseju. Talsu info centra darbiniece man bija pateikusi, ka Kalešupīti pie dzirnavām var šķērsot ar trīsi, bet mēs to neizvēlējāmies, jo ne visi to varēja. Dzirnavas darbojās līdz 1928. gadam, kad pēc ūdens izskalojuma nobruka ēkas aizmugurējā siena. Tā uzkrita uz dzirnavu riteņiem un tos salauza.
Aiz dzirnavām atkal iekšā mežā devāmies pie norādes Māras kambari 1.8 km. Sasniedzot šo kulta vietu patukšojām mugursomu saturu. Vēsturiskajos aprakstos minētas trīs galvenās alas, kuru garums ir 4 m, 4,1 m un 6 m. Mūsdienu tūrisma aprakstos apskatāmas septiņas alas. Māras kambarus uzskata par senu kulta vietu. Pastāv pieņēmums, ka alas varētu būt saistītas ar senajām latviešu reliģiskajām tradīcijām. Nostāsts vēsta, ka kalnā reiz atradusies pils, kur dzīvojušas Māras. Pils nogrimusi, tās vietā radusies grava, un pērkons izveidojis kambarus. Citā nostāstā alā dzīvojusi vientuļa sieviete vārdā Māra. Leģenda vēsta, ka viņa parādījusies pie Abavas Māras dienas rītā, lai mazgātu veļu. Bija vēlme aiziet līdz Laupītāju alai, bet nu purvainais apvidus mūs nelaida tālāk. Tad metām lielos līkumus, lai Mārtiņam būtu vieglāk pārvietoties līdz nonācām uz labākas meža takas.
Vienā vietā bija diezgan pamatīga slapja vieta un pa visiem meklējām labāko ceļu kā to apiet. Uz maiņām nesām vai stūmām Mārtiņa riteni, palīdzējām viņam pārvietoties pa mežu. Bijām riktīgi draudzīga atbalsta komanda. Viens par visiem, visi par vienu! Pie Strēļu svētozola, kurš ir dižākais Abavas senlejā negājām, jo tas atradās privātīpašumā. Pa ceļam bija ļoti daudz gailenes un arī šādas aizdomīgās sēnes.
Paskatījāmies autobusu sarakstu cikos Rendā būs autobuss, tad ieslēdzām kājām turbo ātrumu, lai uz to paspētu, bet tad sapratām, ka tas ir nereāli, tāpēc ceļu līdz Rendai turpinājām mierīgā ritmā sarunājoties, jokojoties.
Nonākot Rendā, Citro veikalā sapirkām ēdamo rītdienas brokastīm. Bija jau sastādīts saraksts kas katram jānopērk. Pēc tam ar lielu ziņkāri apskatījām Īvandes un Valdātu rumbas. Īvandes rumbas augstums ir apmēram 2 m augstums un 9 – 11 m plats. Valdātu rumbas augstums ir 1.5 m, platums 5 m. Straume Īvandes upē bija iespaidīga. Betija ar Jāni ar pavērtām mutēm kā mazi bērni priecājās par šiem ūdenskritumiem. Pa vidu tām bija mākslīgi veidots aizsprosts no kolhoza laikiem.
Atvadījāmies no ūdeņiem un aizgājām līdz baznīcai. Luterāņu baznīca daļēji tika izpostīta 70. gadu beigās, kad, uzņemot filmu „Robina Huda bultas”, no baznīcas izveda solus, kuri vēlāk mētājušies ap baznīcu līdz tos izvazāja un salauza. Tāds pat liktenis bija arī baznīcas ērģelēm. 80-to gadu sākumā Rendā viesojās dziesminiece Austra Pumpure, kura, stāvot pie piegružotas baznīcas sliekšņa un dziedot Imanta Kalniņa dziesmas, pārliecināja, ka Rendas baznīcā ir laba akustika.
Pēc tam sagaidījām autobusu un braucām līdz Kuldīgai. Emīls kā jau bijušais kuldīdznieks uzņēmās gida lomu un aizveda mūs līdz vietai, kur mums bija jāpārnakšņo – viesu namam “Ventas rumba”.
Šī diena mums bija īsts izaicinājums. Nogājām 25 km. Neviens nečinkstēja, viens otru uzmanījām, atbalstījām, paslavējām. Komandā ir spēks! Vakariņās mums bija pasūtīts lielais katls ar uz uguns vārītu soļanku. Garda gan un vēl ar papildus porcijām. Pie kamīna katrs dalījāmies ar šodienas iespaidiem – kas patika, kāds bija izaicinājums un kā jūties? Pēc tam mēs uzspēlējām kārtis, Betija, Ingrīda, Gustavs, Henrijs devās gulēt, lai uzkrātu spēkus rītdienas mini gājienam. Pēc dažām kāršu partijām arī pārējie devās uz čučumuižu. Saimniece bija parūpējusies, lai istabās būtu silti un mājīgi. Uz spilvena katram bija 2 konfektes no viesu nama sagādātas.
Nākamajā rītā kafijas mīļi bija pamodušies plkst.8.00 un aizgāja uz “Marmelādi” nopirkt kafiju. Pirms plkst.10.00 jau visi sākām rosīties pa virtuvi un taisījām brokastis. Diezgan gruntīgs sanāca brokastu galds. Pēc tam sakrāmējām somas un plkst.12.00 jau bijām gatavi rīta vingrošanai. Izvingrojāmies, izstaipījāmies, atvadījāmies no saimnieces un devāmies aplūkot platāko ūdenskritumu Eiropā – Ventas rumbu. Ikdienā tas ir aptuveni 100–110 metri, bet palu laikā pavasarī tas paplašinās un sasniedz 249 līdz 270 metrus. Vimbas lecot nemanījām.
Pēc tam devāmies apskatīt Kuldīgas skatu torni, kurš bija atklāts 2024. gada februārī. Torņa augstums ir 25 metri, tam ir raksturīga, neparasta slīpa konstrukcija ar 8 skatu platformām. Tie, kam nebija bail no augstuma uzkāpa skatu tornī, lai uzņemtu skatus no augšējās platformas.
Tad devāmies uz Kuldīgas vecpilsētas pusi. Pirmo apskatījām Alekšupītes ūdenskritumu, kurš kopš 17. gadsimta hercoga Jēkaba laikā ūdenskritums tika nostiprināts, lai tā spēcīgo ūdens straumi izmantotu Kurzemē pirmo papīra un šaujampulvera dzirnavu darbināšanai. Uz upītes tiek piedāvāta ekspedīcija – gida vadīts gājiens pa pašas upītes gultni. Senā ķieģeļu tilta galā ir Kuldīgas mākslinieku Rezidences galerija. Ēkas augšā plika cilvēka objekts. Laikam par godu pliko skrējienam? Pilsētas ielās pamanījām Mārtiņu no TV šova “Caur ērkšķiem uz…”. Neizpalika arī bildēšanās pie Ēvalda Valtera pieminekļa un citu objektu fotogrāfēšana vecpilsētā. Atvadoties no Kuldīgas, pilsētas dārza malā uztaisījām zelta rudens bildi. Pie autoostas iepirkām ēdamo pusdienu vietā, sagaidījām autobusu un braucām atpakaļ uz Rīgu. Izaicinājumiem pilnais rudens pārgājiens beidzās. Jāplāno jau kur doties ziemā uz 2 dienām. Liels Paldies jauniešiem par izturību, atjautību un atbalstu! Tiekamies nākamajos pārgājienos!
