Aktualitātes

Šā gada 27. novembrī aicinām uz forumu “No iekļaujošas izglītības uz iekļaujošu darba tirgu”, kura mērķis ir dalīties ar labās prakses piemēriem, kā sekmēt cilvēku ar invaliditāti tiesības uz nodarbinātību. NodarbInātība ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem neatkarīgai dzīvei sabiedrībā, tādēļ forumā īpaša uzmanība tiks pievērsta izglītības un prasmju nozīmei cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai darba tirgū.

Sen jau nav lijis šajā pilsētā. Tā pie sevis dungoju no rīta Rīgas ielās, dodoties uz autoostu. A-komanda (Līga, Reinis, Ritvars, Voldemārs) šorīt ar "Ecolines" autobusu brauca uz Jēkabpili.

7. novembrī Saeimas namā, atzīmējot 1. Saeimas sanākšanas un Satversmes spēkā stāšanās gadadienu, godināti cilvēki, kas būtiski stiprinājuši parlamentārisma vērtības. Starp apbalvotajiem ir arī mūsu organizācijas vadītājs Ivars Balodis — viņš saņēma Saeimas pateicību par izcilu ieguldījumu cilvēktiesību jomā, vienlīdzības stiprināšanā un iekļaujošas sabiedrības veidošanā.

Esmu vairāk sapņotāja, nevis darītāja. Iztēle ir gan mans resurss, gan trūkums. Tāpēc mācos pieņemt un izbaudīt to, kas ir. Atpazīt, ko es patiešām gribu mainīt. Ja kaut ko patiešām vēlos, tad sāku darīt.

ai nepiekustu no dzīves, svarīgi atrast nodarbošanos vai pat vairākas, kas izaicina un paceļ spārnos, kas ļauj izrauties no ikdienības. Un atcerēties – man jādzīvo nevis bērna, bet manis pašas dzīve.

Apbrīnoju Pepiju Garzeķi, kura ikvienā notikumā, pat visbriesmīgākajā, saskata labo. Ne vienmēr sanāk, bet vismaz cenšos dzīvot tāpat. Saskatīt resursus, labas lietas ikvienā situācijā. Un vēl mācos iejūtību. Pati pret sevi.

Es negribu būt upuris, es gribu būt savas dzīves noteicēja! Mainu to, ko iespējams. Atrodu labo tajā, ko mainīt nav iespējams. Tvert mirkli, būt pateicīgai par visu labo, kas ir – tas ir mans moto. Šī prasme ir atnākusi caur manu meitu, kura jebkurā notikumā, situācijā māk ieraudzīt labo.

Svarīgi neturēt sevī dusmas, naidu un aizvainojumu pret dzīvi un cilvēkiem. Jāmīl sevi, jāmīl dzīvi, jādzīvo ar pieņemšanu un atnāks brīnumi. Tie nav tikai vārdi, manā dzīvē brīnumi notiek katru dienu.

Katra dzīvība Dievam ir neizsakāmi svarīga, bet mums katrs dzīves mirklis vērtīgs. Kāpēc? Jo pastāvēja liela iespēja nemaz nepiedzimt. Katrs no mums ir īpašs, bet īpašie bērni vēl vairāk, jo maina ikvienu cilvēku, kam pieskaras.

Ģimene, trīs bērni, no kuriem viens ar īpašo kopšanu, divi darbi, studijas, projekti... Un vēl 72 rozes! Turklāt visu daru uz 100%. Neiespējami? Atslēga ir laika plānošana un princips – tā lieta, kas tev nepatīk visvairāk, jāizdara pirmā. Lai atlikušās dienas darbiem pietiktu laika un spēka.