Sagaidījām siltāku laiku un sešatā - Ritvars, Raitis, Andris, Ieva kopā ar Apeirons jauniešiem Ričardu un Gundaru bija ieplānojuši braukt ar vilcienu uz Aizkraukli.
Rīgas stacijas ēkā nedarbojās lifts, lai tiktu uz peronu. Bija izlikts paziņojums par to, ka lifts nestrādā, tikai nebija informācija par tuvāko pieejamo liftu ar kuru var tikt uz peronu. Tad metāmies meklēt liftu ar kura palīdzību tiktu līdz vilcienam. Jaunajā ēkā vēl tie nedarbojās un apsargs mūs aizveda līdz liftam, kurš darbojās. Bijām glābti. Vilciena vagonā problēmas noskanēt biļeti bija cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Izkāpjot Aizkraukles dzelzceļa stacijā konstatējām, ka ēkā nav pielāgotas labierīcības. No 4 kabīnēm 2 bija vaļā, bet aiz aizslēgtām durvīm nevarēja saprast kas tur slēpjams. Neviena darbinieka arī tuvumā nebija. Tālāk līdz pilsētai bija jāmēro ceļš ar autobusu, kuru kopā ar pacēlāju pieteicām pirms 36 stundām. Veiksmīgi cilvēks ratiņkrēslā tika iecelts autobusa salonā un mūsu ceļojums varēja turpināties.
Aizkraukles pilsētas vecā universālveikala telpās savu mājvietu bija atradusi pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Lai tiktu iekšā, tad bija jāpārvar uzbrauktuve un slieksnis. Kaut kā nepārdomāti un nepārvarāmi bez asistenta palīdzības.
Pa ceļam mums gadījās arī Aizkraukles medicīnas centrs. Svēta lieta, ka jāpārbauda, jo pēc interneta informācijas visam jābūt pieejamam. Cilvēks ratiņkrēslā uzbrauca pa uzbrauktuvi. Uz durvīm uzraksts vēstīja to, ka ieeja tikai personām ar kustību traucējumiem un bērnu ratiņiem. Zvana poga arī aizsniedzama, bet tikai ne darbinieku ausīm sasniedzama. Vairākas reizes nospiežot zvana pogu tā arī neviens neatvēra durvis.
Nu ko? Jādodas uz pilsētas pašvaldību un jāprasa kā tad tā. Domes ēka atjaunota, iekšā uz grīdas metāla vadlīnijas, blakus stāvvieta cilvēkiem ar invaliditāti. Bet kas tad nu? Tualetē viss pielāgots, taču tajā uz grīdas bija 3 tukšas Venden pudeles, kurām nebija tur jāatrodās. Viena gaiteņa galā bija lifts, kuram izsaukšanas poga varēja būt labāk pie blakus sienas, lai parocīgāk to nospiest. Lifta stāvu pogās bija iestrādāts Braila raksts un autoinformators ziņoja par stāvu kurā atrodies. VSAA kabinetā arī varēja tikt. Pašvaldības darbiniece arī uzklausīja mūsu ieteikumus.
Tā staigājot pienāca arī pusdienas laiks, tāpēc devāmies paēst uz kafejnīcu “Solo”. Pie ieejas durvīm bija apmale, kuru cilvēks ratiņkrēslā varēja pārvarēt tikai ar asistenta palīdzību. Vēl bija jāatver blakus durvis, lai bez problēmām tiktu iekšā. Kafejnīcas darbinieki parūpējās ne tikai par mūsu vēderiem, bet arī par suņiem-pavadoņiem. Tualete gan nebija pielāgota.
Pēc tam apmeklējām mums ieteikto konditoreju “Melānija” un tad devāmies uz Daugavas krastos tuvumā esošo Aizkraukles kultūras centru. Darbiniece pēc mūsu lūguma atslēdza cilvēkiem ar kustību traucējumiem tualetes durvis un oij. Labierīcībās izskatījās pēc kaut kādu iekārtu noliktavas. Darbiniece attaisnojās, ka centrā nav telpas, kur tās visas iekārtas novietot. Nu bet ne jau tualetē tām jāatrodas. Nākamais “pārsteigums” bija, ka A-komandas dalībniekiem ienākot ar suņiem-pavadoņiem darbiniece paziņoja, ka ar suņiem nevar atrasties centra telpās. Tātad kultūru baudīt viņiem ir aizliegts? Atbildējām, ka zinam likumus. Uz ko darbiniece pateica, ka neesot burta kalpi. Ar tādu rūgtuma piegaršu pametām kultūras vai nekultūras centra telpas.
Tālāk jau virzījāmies atpakaļ uz centra pusi, apmeklējot novada sociālo dienestu. Uz kāpnēm pietrūka marķējums, lai cilvēki ar redzes traucējumiem nenokristu. Ēkas priekšā gara uzbrauktuve. Sociālajā dienestā atpazina A-komandu. Darbinieki pateicās par mūsu ieteikumiem. Atstājām vizītkarti un devāmies tālāk.
Tad iedomājāmies, ka gan jau cilvēkiem apmeklējot pilsētu ir jāpadomā kur var pārnakšņot. Atradām viesnīcu “Pērse”. Ēkas telpās vairākos stāvos bija dažādi kantori. Uz durvīm zīme, ka ar suņiem nedrīkst ienākt. Par laimi mūs neviens laukā nedzina. Uzbrauktuve bija diezgan neparocīga, lai tiktu iekšā cilvēki ar elektrisko ratiņkrēslu, tad arī bija jāatver blakus durvis, bet pacēlājs iekštelpā tikai nogādāja līdz pirmajam stāvām. Viesnīca atradās augstāk un cilvēki ar kustību traucējumiem līdz tai netiek. Skarbi. Netikām arī bibliotēkā kāpņu dēļ. Arī šeit kultūra nav pieejama tātad.
Sabildējāmies pie pieminekļa “Lāčplēša cīņa ar bruņinieku”. Katru gadu Lāčplēša dienā pie pieminekļa pulcējas aizkrauklieši, lai pieminētu varoņus, kas krita cīņā par brīvību.
Līdz Daugavas promenādei tā arī netikām, tāpēc devāmies uz autoostu. Autoostā arī nebija pielāgota tualete. Nu kāpēc tāda netaisnība? Autobuss mūs nogādāja līdz dzelzceļa stacijai un tālāk jau ar vilcienu līdz Rīgai. Pa ceļam pārrunājām par redzēto, dalījāmies ar iespaidiem. Secinājām, ka arī šajā pilsētā vide nav sakārtota. Ielās nav vadlīnijas. Protams ir labi, ka ir nolīdzinātas ietvju apmales krustojumos, bet ar to nepietiek. Tualetēs valda saimniecības preču noliktava. Kultūru aizliegts baudīt cilvēkiem ar suņiem-pavadoņiem un kustību traucējumiem. Kāpēc dažiem viss ir pieejams, bet cilvēki ar invaliditāti nevar doties kur grib, bet tikai tur kur var? Diskriminācija, netaisnība, empātijas trūkums vai padomju laiku domāšana vēl visos iekšā sēž? Latvijā vēl ir pilsētas, kurās paciemosimies un kas zin, varbūt atradīsim kaut vienu tuvu ideālam?
