Milicija, KGB un The Beatles
Vasarīgs, patīkami silts laiks tā vien vilināja doties nedaudz tuvāk jūrai. Gluži kā zinādams, ka mēs, Apeirons Stāstu komanda, alkstam saules un jūras, uzradās mūsu stāsta varonis Staņislavs. Uz aicinājumu kļūt par stāsta varoni, Staņislavs atsaucās bez ilgas domāšanas. Kad ieradāmies viņa pagalmā Salacgrīvā, Stasiks lika galvā salmu cepuri un teica, ka ir gatavs ar mums runāt. „Tikai sievu arī piefilmējiet, es bez viņas neko!”, piebilda stāsta varonis.
To, kādēļ Staņislavs ir tik viesmīlīgs un atvērts, mēs uzzinājām tikai sarunas laikā. Kā izrādās, viņš uzaudzis Rēzeknē un tikai, kad apņēma sievu, pārcēlās uz dzīvi Salacgrīvā. Viņa latgaliskais temperaments un optimisms, visticamāk, arī ir palīdzējis dzīvē sasniegt visu to, kas Staņislavam šobrīd ir. Mūsu saruna nebija mierīga, kā tas mēdz būt ar citiem stāstu varoņiem. Staņislavs runāja aizrautīgi, sarunas vidū mūs pārtrauca gan telefona zvans, gan kaimiņu suns un arī apkārtējā vide šoreiz nebija tikai fons, bet gan samērā aktīva sarunas dalībniece.


Vienacainais pretī braucējs

Staņislavs ir zaudējis kāju un guvis arī citas smagas traumas ceļa satiksmes negadījumā. Braucot no Salaspils uz mājām Salacgrīvā, viņam pa priekšu brauca trīs smagās mašīnas. Viņš apdzina pirmo. Kad bija sācis apdzīt vēl divas priekšā braucošās smagās mašīnas, viņš pretī ieraudzīja vienu lukturi. Bija tumšs un Staņislavs nesaprata, ka tas viens lukturis patiesībā ir pretī braucoša smagā mašīna. Viņš tikai paspēja nodomāt: „Kā manējie iztiks bez manis?!” Sākumā Stasim šķita, ka viņš jau nonācis aizsaulē, bet nē – tas bija drošības spilvens, kas visu apkārt bija padarījis baltu. „Mani grieza ārā no mašīnas divas stundas. Tikmēr garām braucošie šoferi, kas apstājās, turēja man plecu, lai nenokrīt. Viņi baidījās, jo rokā kauli krakšķēja, bet tāpat viņi noturēja. Beigās mani caur bagāžnieku izvilka ārā”, atceras Staņislavs. Trīs devas morfija un Staņislavs palika nomodā visu to laiku. Negadījumā viņš vaino sevi un pretī braucošās mašīnas tehnisko stāvokli. „Paldies Dievam, ka nebija citu cietušo! Iedomājies, ar kādu apziņu man tagad būtu jādzīvo?!”, stāsta Staņislavs.

Operācija notika visu nakti. Kad slimnīcā Staņislavs bija pavadījis brīvdienas un pirmdienas rītā viņu apskatīja ārsts, izrādījās, ka nepieciešams amputēt kāju, jo pēdas bija palikušas zilas. „Varbūt, ja pa brīvdienām būtu bijis kāds dakteris...varbūt varētu tur kaut ko vēl...”, atceras Stass. Sieva, ko stāsta varonis sarunas laikā piesauca neskaitāmas reizes, esot pie Staņislava nokritusi ceļos un teikusi: „Mēs kopā turēsimies, mēs izdzīvosim!” Tie vārdi lika Staņislavam saņemties un jau, guļot reanimācijā, aktīvi strādāt, neizlaižot no rokām mobilo telefonu.


Orķestris

Staņislavs ir uzņēmuma vadītājs. Viņš ir nodibinājis firmu, kas nodarbojas ar ūdens apgādes, kanalizācijas un māju renovāciju darbiem. Agrāk gan Stass ļoti aktīvi muzicējis. „Mūzikas skolā apguvu trompeti. Pēc tam klavieres, bungas. Ģitāra arī man bija...un bandžiņa” norādot uz rētām uz savas rokas, stāsta Staņislavs. Spēlējis gan kāzās, gan restorānos, gan arī zaļumballēs, par muzikanta gadiem Staņislavs stāsta ar vieglu smeldzi acīs un šķietamu vēlmi tajā laikā vēl uz brīdi atgriezties.

„70.gados pirms katra koncerta bija jānorāda, kādas dziesmas mēs spēlēsim. Tajā laikā topā bija Bītli (The Beatles), bet tos spēlēt nedrīkstēja. Labi, ka kultūras namu darbinieki notušēja to, ka mēs spēlējām”, atceras Stass. Kādā no reizēm gan nebija sanācis notušēt savu latvietību, proti, Salacgrīvā uz tilta bija izkarināti sarkanie karogi. „Pēc tam, kad mēs pārgājām tiltam pāri, sarkano karogu vairs nebija. Toreiz pat bija kaušanās ar miličiem. Mākslinieki ir brīvi cilvēki, ja viņiem sarkans karogs nepatīk, tad tas ir jāmet zemē”, uzskata Staņislavs.

Atverot bilžu albumus, mēs redzējām tikai dažas bildes, kurās Stass ir bez kāda no daudzajiem mūzikas instrumentiem, kurus viņš prot spēlēt. Kāzu bildēs viņš vairāk redzams kopā ar sievu, bet pārējās gan – ģitāra vai trompete. Muzicējot Stass apbraukājis visu Latviju, taču visvairāk, protams, sanācis spēlēt mājās. „Rēzeknē visus restorānus esmu nospēlējis. Tur es biju kungs. Nē, godīgi sakot, man tur bija visi gali”, stāsta Staņislavs. „Kad braucu uz Salacgrīvu, es domāju: „ko es tādos laukos darīšu?” Rēzekne tomēr liela pilsēta. Sākumā šeit bija grūti, jo visi par visiem daudz zina. Atlika ar kādu meiteni parunāt, lai sieva uzreiz par to zinātu un kļūtu greizsirdīga. Tagad esmu šeit pieradis un uz Rēzekni atpakaļ negribu”, viņš turpina.
   

Armijas formu atstājis mājās, trompeti azotē pasitis, Stass devās uzspēlēt kādā Rēzeknes restorānā. Pie galda ieraudzījis sēžam divas jaunas, skaistas dāmas. Abas uzaicinājis uz restorānu un vienu apņēmis par sievu. Jau no 1974.gada Staņislavs ir precējies un par savu laulību saka: „Mana sieva ir mana mīļākā un mans draugs. Un viss.” Neskatoties uz Staņislava invaliditāti, šī ir bagāta ģimene. Bagāta ar līdz nesamo atmiņu, sirsnības un padarīto darbu bagāžu. Šis ir pozitīvs Apeirons Stāsts.



Komentāri
ardis
2012-03-10 20:24:55
es esmu labs puika
Vārds: *
Komentārs: *