Pagājušo nedēļ Rēzeknē aizvadīts seminārs “Vēsturiska vide, mūsdienīga piekļūstamība”, pulcējot ekspertus, arhitektus, izpildītājus un lietotājus, lai meklētu pareizo ceļu, kā vēsturiskas ēkas un kultūras saturu padarīt atvērtu cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Semināra gaitā no dažādiem redzējumiem tika izgaismoti galvenie klupšanas akmeņi ieviešot piekļūstamību, kā arī veidota izpratne par to, kādas kompetences jāapvieno un kāda būtu pareizā darbu secība.
Universālā dažādība
Viena no būtiskām kļūdām, kas noved pie nekvalitatīvu piekļūstamības risinājumu ieviešanas, vai pat projekta nokļūšanas strupceļā, nereti tiek pieļauta jau pašā sākumā. Proti, ja uz piekļūstamību raugās kā uz šaurai mērķgrupai nepieciešamu ekstru un risinājumu.
Runājot konkrētāk, funkcionālie traucējumi ir ļoti dažādi. Pastāv dzirdes, redzes, kustību, kā arī kognitīvie traucējumi un garīga rakstura traucējumi. Ir ļoti svarīgi saprast, ka katrai grupai ir nepieciešami specifiski, reizēm pat krasi atšķirīgi risinājumi. Piemēram, neredzīgiem cilvēkiem vajag taktilos risinājumus, savukārt vājredzīgiem – kontrastus, nevis, piemēram, Braila rakstu.
Ko darīt ar dažādām vajadzībām?
Nozīmīgi ir iepazīt savu mērķauditoriju, noskaidrot kas būs gala lietotājs un izzināt konkrētas vajadzības, kurām arī sekos praktiski un risinājumi, kas tiešām strādās. Seminārā atspoguļotā pieredze skaidri norādīja, ka universālajā dizainā balstīti, pārdomāti un reizēm nedārgi risinājumi uzlabo situāciju plašam sabiedrības lokam un tas arī atspoguļojas uzlabotā apmeklējuma statistikā un pozitīvās atsauksmēs.
Vienmēr ir jāpatur prātā, ka piekļūstamības risinājumi būs noderīgi arī ģimenēm ar bērniem, personām ar īslaicīgām traumām un senioriem, kas ir īpaši būtiski sabiedrības novecošanās kontekstā.
Kultūrvēsturiska vērtība nav attaisnojums bezdarbībai
Runājot par semināra fokusu – vēsturisku vidi seminārā tika izceltas divas puses. No vienas puses kultūrvēsturisko vērtību aizsardzība ir Satversmē nostiprināta vērtība, taču no otras, tas nedrīkst kalpot par universālu attaisnojumu bezdarbībai vai piekļūstamības ignorēšanai.
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautās vērtības ir saglabājamas nākotnes paaudzēm un to kvalitatīva pielāgošana mūsdienu vajadzībām ir viena no atslēgām, lai tas notiktu. Tāpat kā savulaik vēsturiskās ēkās ievilkta elektrība un ierīkota kanalizācija, tā šodien runājam par piekļūstamību.
Analizējot procesus, klātesošās puses secināja, ka viens no galvenajiem aizķeršanās iemesliem ir piekļūstamības risinājumu novēlota integrēšana būvprojektos. Nepareiza darbu secība rada konfliktus starp arhitektiem, pasūtītājiem un uzraugošajām institūcijām, kā rezultātā nereti tiek izstrādāti nekvalitatīvi un nepiemēroti tehniskie risinājumi.
Atbildot uz jautājumu, kā nenonākt strupceļā, plānojot piekļūstamības risinājumus vēsturiskā vidē, klātesošie bija vienisprātis – nepieciešams sarunāties, konsultēties un apvienot dažādās kompetences. Seminārā notikušo diskusiju procesā vairākkārt tika secināts – kur viens procesa dalībnieks apjūk, otram ir atbilde.
Izmantojot radošu, starpdisciplināru un individualizētu pieeju, ir iespējams rast arī ekonomiskus un kultūrvēsturiskajai vērtībai saudzīgus kompromisus. Pieejas efektivitāti daudzkārtīgi pierāda veiksmīgi piemēri Latvijas un ārvalstu muzejos un baznīcās.
Piekļūstamība vai saprātīgs pielāgojums?
Tiesības piekļūt kultūrai pienākas ikvienam. Atteikums nodrošināt saprātīgu pielāgojumu gadījumos, kad tas neuzliek nesamērīgu jeb nepamatotu slogu, tiesiski tiek klasificēts kā diskriminācija invaliditātes dēļ.
Juridiski ir jānošķir proaktīva piekļūstamība, kas jānodrošina preventīvi pirms apmeklētāja ierašanās, no saprātīga pielāgojuma, kas ir situatīvs, individuāls un reaktīvs pienākums konkrētu barjeru novēršanai, panākts dialogā ar personu.
Atteikums nav uzskatāms par diskrimināciju, ja dialoga procesā tiek saprasts – ka tas ir nesamērīgs slogs. Sloga izvērtējumam ir jābūt objektīvam un individuālam. Argumenti par budžeta trūkumu vai ēkas vēsturisko statusu paši par sevi nav universāls attaisnojums bezdarbībai, un pierādīšanas pienākums par sloga nesamērīgumu gulstas uz pienākuma izpildītāju.
Sadarbība un atvērtība
Gala secinājums visiem kopīgs – veiksmīgu risinājumu pamatā ir atvērts domāšanas veids un pušu vēlme sadarboties, nevis formāla sekošana būvnormatīvu “centimetriem”. Vērā ņemams ir arī tas, ka nav vēlams pilnībā paļauties uz iepirkuma ceļā nolīgtiem pakalpojumu izpildītājiem un reālās nepieciešamības jāizprot pirms iepirkuma.
Tieši savlaicīgas komunikācijas trūkuma dēļ starp pasūtītāju, projektētāju un Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi rodas saspīlējumi un zaudēts projektu finansējums. Tāpēc ļoti svarīgi ir neizvairīties no kopīga dialoga un elastīgu risinājumu meklēšanas.
Sabiedrībai ir jāzina savas tiesības un aktīvi jāpieprasa jēgpilns dizains, savukārt iestādēm ir jāpēta pilns klienta ceļš pirms risinājumu ieviešanas.
Rīcības soļi
Lietotāju un ekspertu savlaicīga iesaiste: izstrādājot projektēšanas uzdevumus, jau pašā sākumā dialogā ar cilvēku ar invaliditāti pārstāvošām nevalstiskajām organizācijām ir precīzi jādefinē reālo lietotāju vajadzības un klienta ceļš.
Zemu izmaksu un tūlītēju risinājumu ieviešana: piekļūstamības uzlabošanu var uzsākt nekavējoties ar elementāriem un finansiāli neietilpīgiem soļiem – vizuālo kontrastu nodrošināšana, skaidru norāžu izvietošana, personāla praktiska apmācība, informācijas nodošana un korektu piekļūstamības paziņojumu ievietošana mājaslapā.
Sistēmiska pašnovērtēšana un izglītošanās: pašvaldībām un kultūras iestādēm jāveic iekšējais piekļūstamības novērtējums, izmantojot jau pieejamas pašnovērtējuma anketas (atrodamas Labklājības ministrijas un Kultūras ministrijas tīmekļvietnēs), kā arī jāizmanto starptautiskie resursi, piemēram, Eiropas Savienības piekļūstamības resursu centra (“AccessibleEU”) bibliotēka, kurā pieejamas vadlīnijas, pētījumi un tiešsaistes mācību programmas.
Cikliska sadarbība un proaktīvs dialogs: lai novērstu kļūdas un līdzekļu nelietderīgu izlietojumu, pasūtītājiem un arhitektiem ir savlaicīgi jāvēršas Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē pēc konsultācijām, ievērojot piekļūstamības uzlabošanas ciklu – no situācijas analīzes un alternatīvu izvērtēšanas līdz risinājumu uzturēšanai un komunikācijai.
Pasākuma video ieraksts: https://www.youtube.com/watch?v=2V2da0afQcE
Pasākuma prezentācijas: https://drive.google.com/drive/folders/1dvr2dPUbFmGAR6ce-ELIPndIJOmplcHq
Pasākumu organizēja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, nodibinājums “Invalīdu un viņu draugu apvienība ”APEIRONS”” un “Accessible EU”.
Seminārā uzstājās:
Ivars Balodis, nodibinājuma “Invalīdu un viņu draugu apvienība ”APEIRONS”” vadītājs
Ināra Bula, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja
Daina Podziņa, “Accessible EU” nacionālā ekesperte
Ligita Zariņa, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Kultūrpolitikas departamenta referente
Jurģis Briedis, piekļūstamības eksperts, apvienība “Apeirons”
Reinis Darkēvics, apvienības “Apeirons” sabiedrisko attiecību speciālists, A-komandas dalībnieks
Valdis Laganovskis, piekļūstamības eksperts, apvienība “IMPULSS”
Astrīda Burbicka, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja
Gundega Bruņeniece, Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas un digitālo tiesību nodaļas vadītāja
Aija Ventaskraste, Latvijas Okupācijas muzeja Ekspozīcijas nodaļas vadītāja
Māra Lāss, NKMP Arhitektūras un mākslas daļas speciāliste, vides un informācijas piekļūstamības eksperte
Inta Deksne, Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” direktore
Ilze Martinsone, Arhitektūras muzeja vadītāja, LR3 raidījuma “Kāpēc dizains?” veidotāja
Ērika Teirumnieka, Rēzeknes novada pašvaldības izpilddirektore
