No 16. līdz 17. oktobrim devāmies iekļaujošā tūrisma maršrutā pa Rīgas un Ogres rajona objektiem: vides izglītības centru "Botania" Salaspils botāniskajā dārzā, Knuta Skujenieka dzejas pastaigu taku, Babītes rododendru audzētavu, Annas Koku skolu, Olaines vēstures un mākslas muzeju, pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu Olainē, Ķekavas novadpētniecības muzeju, kafejnīcu "Pie zelta liepas" Ogrē, Ogres vēstures un mākslas muzeju, sveču liešanas darbnīcu Un:Te, Daugavas promenādi Ogrē.
Pasākums notika projekta “Pierīgas tūrisma reģiona konkurētspējas paaugstināšana ar ilgtspējīgiem un digitālajiem risinājumiem” ietvaros. Par mūsu labsajūtu visa pasākuma garumā rūpējās Elīna Brigmane no Pierīgas tūrisma asociācijas. Par ērtu pārvietošanos parūpējās Santa Beitāne no tūrfirmas “Difftravel”, kura ikdienā piedāvā ekskursijas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti un arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Mūsu kompānijā bija Aivars Krūzmētra, kurš ir sociālais mentors invalīdu apvienībā “Aizvējš”, divkārtējais Parīzes paralimpiskais čempions Rihards Snikus, sociālais darbinieks, kurš strādā ar jauniešiem ar autismu Vigo Pudžmis un Lība Bērziņa, kura vada mācības un pasniedz lekcijas par kultūras pieejamību visā Latvijā.
Pirmais pieturas punkts bija vides izglītības centrs “Botania”, kurš atrodas Salaspils botāniskā dārza teritorijā un atvēries 2024. gadā. Mūs laipni sagaidīja Salaspils novada pašvaldības darbiniece Jana Drēziņa un gide Dace Miezīte. Šajā centrā atšķirībā no citām vietām visu varēja aptaustīt, pasmaržot un iesaistīties dažādās aktivitātēs. Pat tualetē varēja uzzināt par augu pasauli. “Botania” ekspozīcijas ietver sešus tematus. Noskanējot QR kodu varēja noklausīties pasakas katrā ekspozīcijas zālē. Patīkami, ka centrā bija pielāgota tualete cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tāpat bija pieejams vertikālais pacēlājs. Pēc visu ekspozīciju apskates mēs katrs gidei pateicām, kas mums patika šajā centrā un vēl savus novērojumus. Pēc tam mums bija sagatavotas otrās brokastis un tālāk jau ar kājām devāmies uz botāniskā dārza galveno ieeju, lai iepazītos ar blakus esošo Knuta Skujenieka dzejas pastaigu taku, kura ir apļveida, 7 km gara ar 8 Knutpunktiem. Takā ir 8 stendi un katrā no tiem bija QR kods, kuros var dzirdēt audio saturu stāstos, dzejā un dziesmās. Mēs apskatījām tikai pirmos 2 Knutpunktus, atvadījāmies no Janas un devāmies tālāk uz Babīti.
Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte” nodibināta 1980. gadā. Audzētavas dibinātājs ir profesors Rihards Kondratovičs, kuram 2019. gadā atklāts piemineklis. Šeit mums pievienojās vēl latvieši un igauņi no projekta “Dārza pērles ikvienam”, tāpēc audzētavas vadītājs Kristaps Kunrads ekskursijas laikā mums informāciju pasniedza angliski un latviski. Bijām aizgājuši līdz piemineklim, kurš atrodas pie dīķa, no kura ņem ūdeni laistīšanai. Dīķī bija pontona laipa, kura uz doto brīdi nebija pieejama. Uz dīķa platformas 2024. gadā notikuši jau 3 koncerti rododendru ziedēšanas laikā. Un uzzinājām, ka 900 rododendri gaida, lai kļūtu par jaunām šķirnēm. Netālu no dīķa mums parādīja arī jauno taku, kura patreiz ir dubļaina, bet pēc gada jau būs plakana un stabila virsma. Arī šeit parūpējās par mūsu vēderiem un svaigā gaisā tikām pacienāti ar soļanku. Pēc tam mums parādīja 2024. gadā atvērto Japānas dārzu. Rododendru pasaka ir galā un mēs devāmies tālāk uz Annas Koku skolu.
Annas Koku skolā gide Vineta Vilde mūs izaicināja ar dažādiem uzdevumiem par skolas darbības tematiku. Skolas parka teritorijā bija 5 namiņi, kuri nosaukti bērnu vārdos – Kārļa namiņš, Annas koku skola, Jēkaba namiņš, Jāņa sēta un Māras staļļi. Bērnu namiņi pasūtīti un uzstādīti Polijā, Norvēģijā, Kazahstānā. Skolas ēka ir celta 2015. gadā. Parka teritorijā atrodas Babītes Svētās Annas luterāņu baznīca. Garāžā pa vidu bija iemontēts ozols, kas atvests no Pārdaugavas. Diemžēl galvenajā skolas ēkā nevarēja iekļūt cilvēki ratiņkrēslos, jo uzstādītais divsliežu panduss bija ļoti stāvs. Šo rūgtumu mums noskaloja kamīnzālē “Ozols” uzklātais galds, kur mūs pacienāja ar tēju, kafiju un kūku. Tad atvadījāmies un braucām uz Olaini.
Olaines vēstures un mākslas muzejā mums ātro ekskursiju novadīja Māris Ribickis. Muzejs atvērts 2019. gadā. Muzejā ir sešas pastāvīgās ekspozīcijas un muzeja apmeklējums ir bezmaksas. Turpat pie durvīm mūs sagaidīja lāča izbāzenis, kuru Valērijs Maligins nošāva Kamčatkā. Vienā telpā varēja atgriezties pagātnē un atcerēties kā kādreiz mazgājām veļu, skatījāmies televizoru bez pults. Laboratorijā pie sienas bija Mendeļejeva ķīmisko elementu tabula. Muzejā pielāgota bija tualete cilvēkiem ar kustību traucējumiem un uz 2. stāvu ar asistenta palīdzību varēja uzbraukt pa salokāmo pandusu. Pēc muzeja apmeklējuma devāmies uz tuvumā esošo pirmā pasaules kara vēstures izziņas taku, kura atklāta 2018. gadā. Šī taka ir veidota ar mērķi veicināt Olaines novada un Rīgas apkārtnes tūrisma attīstību. Tā kā iepriekšējās dienās bija lijis lietus, tad dēļu laipa bija ļoti slidīga. Pietrūka marķējumi uz laipas. Uz takas ir izveidoti seši stendi braila rakstā un arī taktilais makets, kurš bija aprīkots ar trīs audioformātā ierunātiem tekstiem.
Saule jau bija norietējusi un mēs uzņēmām kursu uz mūsu naktsmītni – Baltezera viesnīcu “Baltvilla”. Ieradāmies un gandrīz uzreiz pa taisno uz vakariņām. Viesnīcas restorānā bija laipna apkalpošana, pašā viesnīcā plašas ejas, ar liftu varēja nokļūt uz visiem stāviem. Arī stāvvieta un tualete bija pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti. Viesnīcā arī bija 1 numuriņš, kurš pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti. Mīnuss bija tas, ka diezgan augstu bija ierīce, kurā ielikt ieejas karti, lai ieslēgtos gaisma un marķējumi uz trepēm bija padiluši.
Labi izgulējušies, pabrokastojuši, uztaisījām kārtējo selfiju un braucām uz Ķekavu. Novadpētniecības muzeja gids mums bija Austrasbērns Arnis Miltiņš, kurš šeit strādā no septembra. Muzejā bija apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas un ar liftu varējām uzbraukt un apskatīt visas izstādes. Pirmajā stāvā apskatījām izstādi par Ķekavas novada vēsturi, otrajā stāvā par naudu laiku lokos un trešajā stāvā mūs iepazīstināja ar karikatūrista Edgara Ozoliņa radošo darbību. Santa ierosināja vides pieejamību sabiedrībai parādīt ar karikatūras palīdzību un to visu jau mācīt skolā nevis ar iekalšanas metodi, bet ar spēlēm caur jokiem. Muzejā bija pielāgota tualete, pieejams lifts, pie ēkas bija autostāvvieta cilvēkiem ar invaliditāti un ļoti ērti muzejā varēja tikt pa uzbrauktuvi.
Tālāk mēs braucām jau uz Ogri. Netālu no dzelzceļa stacijas pusdienojām kafejnīcā “Pie zelta liepas”. Šeit mūs laipni uzņēma Dana Bārbale un vēlāk pievienojās arī Ogres mērs Egils Helmanis. Savus ziedu laikus šī kafejnīca piedzīvoja no 1969. līdz 1997. gadam. Pēc tam kafejnīca ilgu laiku nedarbojās un no 2023. gada 3. decembra apmeklētājus atkal pie sevis aicina kafejnīca “Pie zelta liepas”, kurš ir sociālais uzņēmums, kurā strādā cilvēki ar dažāda veida invaliditāti. Uzņēmums apmāca cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem un attīsta viņu prasmes, sniedz pirmo darba pieredzi un iespēju strādāt cilvēkiem ar invaliditāti, veicina sabiedrības izglītošanu par iekļaujošu vidi. Šajā kafejnīcā ir padomāts par vides pieejamību un ir pielāgota tualete, blakus ir autostāvvieta cilvēkiem ar invaliditāti un kafejnīcā varēja tikt pa uzbrauktuvi.
Papusdienojām, tad pa gājēju ielu devāmies uz Ogres vēstures un mākslas muzeju, kurš dibināts 1981. gadā. Muzejs bija būvēts kā PSRS Valsts bankas ēka. Pirmajā stāvā bija porcelāna izstāde un otrajā stāvā pastāvīgā ekspozīcija “Pietura OGRE”, kas vēstīja par pilsētas kultūrvēsturisko attīstību. Muzejā bija piejams lifts, tāpēc nebija problēmas tikt uz otro stāvu. Muzeja darbiniece vēlējās uzzināt ko vajadzētu ēkā pilnveidot un mēs dalījāmies ar saviem novērojumiem.
Tad atvadījāmies uz kādu laiku no Ogres un braucām uz Ķeguma sveču liešanas darbnīcu Un:Te, kura specializējas dizaina sveču ražošanā. Ražotnē sveces ir 100% roku darbs un arī mēs piedalījāmies sveču liešanā. Darbnīcā notiek arī meistarklases, akustiskās mūzikas koncerti un cilvēki ratiņkrēslos var iekļūt no pagalma puses pa uzbrauktuvi.
Lieliski pavadījām laiku sveču darbnīcā un tad atgriezāmies Ogrē, lai pastaigātu pa Daugavas promenādi. Gar promenādes celiņu abās pusēs ir taktilais bruģis, pa ceļam ir izvietoti soliņi un ir iespēja noklausīties audiogida stāstus par Daugavas promenādi.
Līdz ar tumsas iestāšanos mūsu maršruts finišēja un mēs devāmies atpakaļ uz Rīgu. Lieliski pavadījām laiku, saulīte mūs lutināja, visi ieguvām jaunus draugus, subjektīvi novērtējām vides pieejamību, par mūsu vēderiem arī parūpējās daudzas organizācijas. Mans atzinums ir, ka biežāk ir jātaisa šādi braucieni, jo mēs bijām dažādi un katram bija savs vērtējums. Kā saka, ja visi būtu vienādi, tad nebūtu interesanti dzīvot.
Piedāvāju apskatīties bildes no mūsu 2 dienu brauciena:
