Šoreiz blogā ir nevis manis, bet Disleksijas biedrības Evas Birznieces rakstītais. Vienkārši, disleksijas biedrības un Izglītības ministrijas konfliktam sekoju jau ilgstoši vairākus gadus un uzskatu to par aktuālu. Cik Brensonus jau mēs esam zaudējusi un cik vēl zaudēsim?

Vides pieejamībai šobrīd pievērsta diezgan liela uzmanība, regulāri tiek pārbaudītas dažādas uzbrauktuves, liftu un pandusu esamība. Bet maz kas ir zināms par telpu audio pieejamību. Vairāk informācijas ir angļu valodā (meklēt audioaccessibility), bet latviski gandrīz nekā. Stacijās un lidostā ir slikta akustika, pa skaļruņiem teikto informāciju nevar saprast, bet tablo, kur šī informācija tiktu dublēta vizuāli, nav (ja neskaita pienākšanas un atiešanas sarakstus).

Ko mēs zinām par dzirdes traucējumiem, kuri, iespējams, ir katram desmitajam iedzīvotājam? Par vājdzirdību, trokšņiem ausīs, menieri, Ašera sindromu? Par iespējām ārstēties, par jaunāko surdotehnikā, par vides pieejamību mācību iestādēs un darba vietās? Informācijas par to ir ļoti maz. Sen izdotās brošūras ir novecojušas un zaudējušas aktualitāti.

Drīzumā, no 28. februāra līdz 2. martam Ķīpsalas izstāžu centrā jau divdesmito reizi notiks izstāde "Skola". Un turpat blakus būs "Baltijas grāmatu svētki".

Pirms diviem gadiem cītīgi rakņājos pa internetu un atradu kādas 300 Latvijā reģistrētas nevalstiskās organizācijas, kuras saistītas ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar veselības traucējumiem, labdarību un tamlīdzīgi.

Reiz runājām par to, ka derētu apvienot daudzos krīzes tālruņus 800xxxxx ar vienotu dispečerdienestu. Taču negaidīti uzzinājām kādu citu lietu. Izrādās, ka Latvijas un ES numerācijas sistēmā jau rezervēti īso kodu sešciparu numuri 116XXX. Konkrēti:

Vakar man personiski atrakstīja kāda dienas centra vadītājs: viņš jautāja, kā var sazināties ar savu nedzirdīgo darbinieku, kurš dzirdi zaudējis pēc insulta dēļ un zīmju valodu nemāk. Pašreizējā saziņa notiek uz papīra. Bet esot kādas ierīces, kas skaņu pārveido rakstītā tekstā, kur tās var iegādāties un cik maksā? Rakstīšot projektu, lai piesaistītu līdzekļus nodarbību attīstībai un uzlabotu komunikāciju.

Situācija. Persona E slikti dzird, un bērnībā viņai tiek piešķirta 3. invaliditātes grupa. Pēc vairākiem gadiem kārtējā medicīniskā komisija izdomā, ka viņa ar dzirdes aparātu dzird, un šo grupu noņem.

Piedalījos Rīgas domes rīkotajā forumā „Rīga dimd – iedzīvotāji runā”. Nozīmīgs pasākums, taču cilvēkiem ar dzirdes defektiem tur piedalīties problemātiski. Nav mums vēl tādu pasākumu, kur uz ekrāna tiktu rādīts teksta pieraksts ar subtitriem! Kaut gan šāda mēroga pasākums varētu būt viens no pirmajiem. Varbūt nākamgad?

Cik viņu Rīgā ir? Centrā laikam četri: pie Centrālās stacijas, Gogoļa ielā, pie autoostas, 11. novembra krastmalā pie Akmens tilta. Liekas, ka starp autoostu un Daugavu arī kaut kas ir. Tālāk viens savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas zem dzelzceļa, cits atrodas zem Viestura prospekta un vēl viens ir zem Valdemāra ielas Ķīpsalā.