Aktualitātes

Apbrīnoju Pepiju Garzeķi, kura ikvienā notikumā, pat visbriesmīgākajā, saskata labo. Ne vienmēr sanāk, bet vismaz cenšos dzīvot tāpat. Saskatīt resursus, labas lietas ikvienā situācijā. Un vēl mācos iejūtību. Pati pret sevi.

Es negribu būt upuris, es gribu būt savas dzīves noteicēja! Mainu to, ko iespējams. Atrodu labo tajā, ko mainīt nav iespējams. Tvert mirkli, būt pateicīgai par visu labo, kas ir – tas ir mans moto. Šī prasme ir atnākusi caur manu meitu, kura jebkurā notikumā, situācijā māk ieraudzīt labo.

Svarīgi neturēt sevī dusmas, naidu un aizvainojumu pret dzīvi un cilvēkiem. Jāmīl sevi, jāmīl dzīvi, jādzīvo ar pieņemšanu un atnāks brīnumi. Tie nav tikai vārdi, manā dzīvē brīnumi notiek katru dienu.

Katra dzīvība Dievam ir neizsakāmi svarīga, bet mums katrs dzīves mirklis vērtīgs. Kāpēc? Jo pastāvēja liela iespēja nemaz nepiedzimt. Katrs no mums ir īpašs, bet īpašie bērni vēl vairāk, jo maina ikvienu cilvēku, kam pieskaras.

Ģimene, trīs bērni, no kuriem viens ar īpašo kopšanu, divi darbi, studijas, projekti... Un vēl 72 rozes! Turklāt visu daru uz 100%. Neiespējami? Atslēga ir laika plānošana un princips – tā lieta, kas tev nepatīk visvairāk, jāizdara pirmā. Lai atlikušās dienas darbiem pietiktu laika un spēka.

Esam ļoti mērķtiecīgi, šo īpašību ieguvām trenējoties airēšanas slalomā. Tāpēc, piedzimstot Katei, apņēmāmies nevis krist izmisumā un kaut ko gaidīt, bet darīt visu, cik vien varam, lai palīdzētu sev un viņai.

Ja gribi, lai cilvēks, kas tev blakus, jūtas mīlēts, svarīgi zināt viņa mīlestības valodu. Kaspara mīlestības valoda ir uzmanība, pieskārieni, komplimenti un pārsteigumi. Man – uzmanība.

Man bija divas lūgšanas – lai par to, kas noticis, nekļūstu ļauna uz pasauli un lai Voldis sevi pieņemtu tādu, kāds viņš ir.

Nekas šajā pasaulē nav jāuztver kā pašsaprotams vai «man pienākas». Drīzāk kā nejaušība, kā dāvana, tad dzīvot ir daudz vieglāk.

“Sapratu, ka negribu būt vienīgi īpašā bērna mamma un aprūpētāja, lolojot sapni par brīnumainu dziedināšanu. Vēlos, lai mans dēls iespējami pilnvērtīgi dzīvo to dzīvi, kāda viņam dota, bet es gribu dzīvot pati savējo. Par manu spēka avotu un paradīzi kļuvusi sporta zāle, tur gūstu fizisku un emocionālu piepildījumu.”