Šoreiz tādā lielākā kompānijā A-komanda kopā ar Apeirons jauniešiem devās ielās, lai saprastu, kur cilvēki ar dažāda veida invaliditāti varētu paēst, kur var tikt iekšā. Izvēle krita par labu Stabu ielai.
Un tā mēs veicām pārbaudi no Skolas ielas līdz Krišjāņa Barona ielai. Restorāns “Manana” cilvēkiem ratiņkrēslā nebija pieejams. Blakus galvenajām durvīm bija rezerves durvis, bet tās bija ciet. Bārs “Atmoda” – atkal pakāpieni pie durvīm. Nūdeļu restorāns “Ramen Riga” un ielas pretējā pusē esošā picērija “Peetri pizza & pasta” mūs arī sagaidīja ar pakāpieniem. Kā Reinis teica:”Pilna pilsēta ar pakāpieniem”. Mēs šo vārdu jokojoties sadalījām un sanāca pakā pieni.
Kafejnīca “Bāka” bija pirmā vieta, kurā cilvēki ratiņkrēslā varēja tikt iekšā. Pozitīvi. Arī labierīcības bija pielāgotas un kolēģim ratiņkrēslā Voldemāram vēl bija iespēja laukā nobildēties ar Rolandu Če. Me(a)t Daddy labierīcības nebija pielāgotas. Pakāpienu kalni turpinās un arī kafejnīcās “Es mīlu kafiju”, “Hačapuri meitene” netiekam gaidīti. Zinu, ka kafejnīcā “Gauja” ir garšīgi un mega lielas porcijas, bet nu skāde – atkal pakāpieni. Kolēģe ratiņkrēslā Laine atzina, ka tā ir laba lieta, ka Rīga nekad nav gatava un tad vienmēr var uzlabot. Uzreiz aiz Krišjāņa Barona ielas varēja tikt iekšā kafejnīcā “Kalve” un pasūtīt kafiju. Šeit arī bija pielāgotas labierīcības. Lieliski. Gala rezultāts šim eksperimentam 2-8 mums par sliktu. Pieejama vide nav privilēģija, bet gan tā ir iespēja dzīvot neatkarīgāk.
Video par Stabu ielas apmeklējumu – https://ej.uz/hqqu