Latvijas Nacionālais vēstures muzejs atdzimis pēc ugunsnelaimes Rīgas pilī. A-komanda saņēma uzaicinājumu pirms Rēzeknes konferences apmeklēt šo muzeju.
Ar lielāko prieku izmantojām šo iespēju un devāmies skatīt kas ir izmainījies pēc restaurācijas darbiem.
Patīkami, ka iekļūšana muzejā bija vienā līmenī un nebija jāpārvar sliekšņi. Garderobē cilvēki ratiņkrēslā paši varēja nolikt savas drēbes, jo bija zemais pakarināmais stienis. Indukcijas cilpa bija pieejama 1. stāvā. Biļetes pie zemās letes arī paši cilvēki ratiņkrēslā varēja nopirkt.
Uz muzeja veikalu gan nevarēja tikt cilvēki ar kustību traucējumiem, jo bija kāpnes un cilvēkiem ar redzes problēmām bija jāpieliecās, lai nesasitu galvu. Norāde bija par to, bet derētu gan kāds cits risinājums, lai pievērstu tam uzmanību.
Lai tiktu uz liftu, tad devāmies uz to caur iekšpagalmu.
Ļoti lieliski grīdā bija iestrādāts pacēlājs ar kura palīdzību varēja pārvarēt kāpnes. Pēdējā stāvā, kurā bija izveidota nodarbību telpa bērniem un skolēniem, bija pārāk stāva uzbrauktuve, tāpēc vēlams apskatīt muzeja šo stāvu ar asistentu.
Pie dažiem eksponātiem bija pieejami arī audiogidi. Ekrānos bija audio vizuālais uztveres materiāls, vienīgi subtitri bija tuvu pie grīdas, prasījās vairāk acu līmenī. Bija arī taktilie un klausāmie materiāli.
Arī par labierīcībām bija padomāts, tās pielāgojot. Vienīgi apzīmējumi bija par augstu.
Kopumā ļoti labi pastrādāts un daudz kas ievērots, lai cilvēki ar invaliditāti šeit justos gaidīti.
Informācija par muzeja pieejamību mapeirons.eu – https://ej.uz/jfwwr
Video par muzeja apmeklējumu – https://ej.uz/c6rk
