Pazvanīja no televīzijas jaunāko ziņu nodaļas—„Kā Jūs komentētu ziņu, ka KNAB ir ierosinājis krimināllietu par krāpnieciskā veidā piesavinātu kompensāciju sakarā ar veselības zaudējumu no 10 līdz 30 tūkstošiem latu, kā arī sekojošo invaliditātes pensijas piesavināšanos?”
Par invalīdu sporta aizsākumiem Latvijā nav pieejamas daudz informācijas, tāpēc vēlos sniegt nelielu ieskatu par pirmajiem soļiem Invalīdu sportā Latvijā.
Sagadījās tā, ka viena no pamatīgajām lietusgāzēm samērcēja manu astoņus gadus veco dzirdes aparātu. Tas sāka par daudz burkšķēt, un neko vairs nevarēja saprast. Nospriedu, ka beidzot pienācis laiks dabūt jaunu, jo vēl vairāk tāpēc, ka atjaunot to var ik pēc pieciem gadiem. Iepriekš īpaši nesteidzos, jo domāju, ka aparātus nevajag kolekcionēt. Manuprāt, ja līdzšinējais ir labs un pierasts, jāstaigā ar to, bet ietaupītos līdzekļus labāk būtu novirzīt digitālajiem aparātiem bērniem (lai nav jāvāc ziedojumi dažādos labdarības pasākumos) un arī pieaugušajiem.
Iepriekšējā blogā stāstīju par to, kā man gāja tehnisko palīglīdzekļu centrā sakarā ar nepareizi noformētājām veidlapām, kurās gan bija ierakstīti pilnīgi visi vajadzīgie dati. Tās veidlapas tika pārrakstītas, un ierados VTPC vēlreiz.
Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova. Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.
Par pieejamību, brīvību un izvēli!