Agrā otrdienas rītā piecatā ar vilcienu Rīga-Zilupe braucām līdz Rēzeknei. Sen nebijām tik tālu braukuši. Voldemāru veiksmīgi iecēla vagonā ar mobilo pacēlāju un ceļojums varēja sākties.
Ceļā pavadījām 3.5 stundas. Laiks paskrēja nemanot. Rēzekne mūs sagaidīja ar siltu laiku. Mums palīdzēja noorientēties pilsētā mana bijusī darba kolēģe. Lai iekļūtu stacijas ēkā, tad bija nepieciešama asistenta palīdzība. Uz tualetes durvīm nebija piktogramma, ka kopējā tualete ir paredzēta arī cilvēkiem ratiņkrēslā. Biļetes iegādāties stacijā bija problemātiski, jo kasei augstā lete. Pa stacijas otrās puses ieejas/izejas durvīm nevarēja tikt, jo ļoti stāvas uzbrauktuves.
Pilsētas sabiedriskā transporta pieturā sagaidījām 5. autobusu, lai brauktu līdz koncertzālei GORS. Patīkami, ka bija bezmaksas brauciens cilvēkiem ar 1.grupas invaliditāti un viņu pavadoņiem, kā arī cilvēkiem ar 2. grupu. Autobusā bija atsaucīgi pilsētas iedzīvotāji. Latgalieši ļoti jauki cilvēki. Centos piesprādzēt Voldemāru. Neizdevās, jo josta nosprūda. Man viens pasažieris teica, ka jostas sen jau nedarbojas. Izkāpšana gan bija jocīga. Nospiedām pogu, lai šoferis izlaiž platformu, bet nekas nenotika. Šoferis teica, ka pie viņiem nav kā Rīgā. Ja ratiņkrēsla lietotājs grib izkāpt, tad jābrauc pie vadītāja un tas jāpaziņo. Tā kā autobusā bija daudz cilvēku un tas nebija iespējams, tad sanāk, ka bija jāpaziņo šoferim skaļa balsī sava vēlme. Laimīgi beigās tikām laukā un devāmies apskatīt GORS pieejamību.
Par koncertzāli vēl tiek lauzti šķēpi augstākajās aprindās. Mēs konstatējām, ka GORS varēja tik iekšā cilvēki ratiņkrēslā, koncertzāles priekšā bija 5 stāvvietas cilvēkiem ar invaliditāti, iekšā bija pielāgota tualete, lifts, kura vadības pogās bija iestrādāts Braila raksts. Pie ieejas durvīm zīme “Ratiņiem draudzīga vieta”.
Tālāk devāmies tuvāk dabai – Kovšu ezeram. Pastaigājām gar ezeru pa promenādi. Novērtējām tualeti, pārģērbšanās kabīni, piknika galdus. Biotualete Toi toi bija pieejama, pārģērbšanās kabīnē varēja tikt pa uzbrauktuvi, iekšā bija soliņš, drēbju āķi. Pietrūka rokturis ar kura palīdzību atvērt, aizvērt durvis un slēdzene. Piknika galdi atradās zālienā, tāpēc cilvēkiem ratiņkrēslā grūti līdz tiem tikt, arī no sāniem pie galda grūti piebraukt. Pa promenādi staigājot satikām vēl 3 cilvēkus ratiņkrēslos.
Pēc pastaigas devāmies paēst uz kafejnīcu “Melnā pērle”. Iekļūšana tajā ar asistenta palīdzību, jo pie ārdurvīm slieksnis. Iekšā pamaz vietas, bet varējām visi paēst ļoti garšīgas pusdienas. Tualete šeit nav pielāgota.
Tad pa Rēzeknes upes promenādi aizgājām līdz kultūras centram “Zeimuļs”. Pa diezgan stāvu uzbrauktuvi lejā tikām līdz ieejas durvīm. Izstaigājām centru, plašas telpas, bija arī pielāgotas labierīcības. Zem jumta atradās vieta arī stāvvietām cilvēkiem ar invaliditāti, kaut gan viena vieta bija nobloķēta ar mašīnu, kuru šoferis noparkoja nepareizi. Pilskalnā neuzkāpām, jo Voldemārs uz to nevar tikt. Ja netiek viens, tad pārējie solidarizējās un arī nekāpj. Viens par visiem, visi par vienu!
Tālāk pa Dārza ielu, šausminoties par izdangāto ielas segumu, gājām nobaudīt autentisko Ausmeņu kebabu. Pa ceļam redzējām daudz neiespējamās misijas uzbrauktuves. Ielās maz vadlīnijas un daudzās ielās ļoti bojāts segums, kas apgrūtina braukšanu cilvēkiem ratiņkrēslā.
Ausmeņu kebabam bija terase un uzbrauktuve uz to. Prasījās asistenta palīdzība, lai pārvarētu uzbrauktuvi. Kebabnīcā bija pašaurs, bet piecatā varējām piesēst pie galda un notiesāt garšīgos kebabus. Tualete gan nebija pielāgota.
Atpakaļceļā uz staciju paskatījāmies kā var tikt poliklīnikā, VDEĀVK un sociālajā dienestā. Poliklīnikā varēja tik pa uzbrauktuvi, VDEĀVK priekšā bija nepārvarāmas kāpnes un nekur nebija norāde par to, ka iekļūšana caur poliklīniku. Sociālajā dienestā iekļūt varēja viegli, bija arī pielāgota tualete, lifts. Aprunājāmies ar vadītāju par jaunumiem pilsētas sociālajā sfērā.
Dzelzceļa stacijā nonācām laicīgi. Atpakaļceļā bijām pieteikuši, lai Voldemāru ieceļ ar vilcienā iebūvēto pacēlāju. Konduktore pamocījās ar pults darbību, tad ar kāju gribēja nolocīt pacēlāja apmales un ar kolēģa palīdzību Voldemārs veiksmīgi tika vagonā. Pa ceļam uz Rīgu parunājām par iespaidiem Rēzeknē. Patīkams ceļojums sanāca, vēderprieki arī izdevās. Vēl jau palika daudz kas neapskatīts laika trūkuma dēļ. Būs vien jābrauc vēlreiz uz Latgali.
