“Sapratu, ka negribu būt vienīgi īpašā bērna mamma un aprūpētāja, lolojot sapni par brīnumainu dziedināšanu. Vēlos, lai mans dēls iespējami pilnvērtīgi dzīvo to dzīvi, kāda viņam dota, bet es gribu dzīvot pati savējo. Par manu spēka avotu un paradīzi kļuvusi sporta zāle, tur gūstu fizisku un emocionālu piepildījumu.”
Linda Grīnberga
Pirms diviem gadiem mans dzīvesbiedrs aizbrauca strādāt uz Franciju. Pārdzīvoju, domāju — kā tas būs, dzīvot vienai ar trim bērniem? Tieši tobrīd vecākā meita Keitija devās iznest atkritumus, un atgriezās ar grāmatu rokās. Tā bija Paulu Koelju Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju. Esot atradusi pie atkritumu konteinera. Nospriedu — tā jau grūti, un vēl šāda grāmata! Bet meita mudināja izlasīt un es sāku. Galu galā konstatēju, ka rakstniekam izdodas iedot tādus kā iedvesmas vārdus, atziņas ikdienai un dažas no tām esmu paņēmusi sev. Dāzi citāti likuši domāt par dzīvi – gan par savējo, gan vispārīgi. Koelju raksta: «Dievi izmet spēļu kauliņus un nejautā, vai tu gribi piedalīties spēlē vai negribi. Viņiem vienalga, vai tev jāatsakās no mājām, no mīļā cilvēka, no darba, no karjeras vai no kāda sapņa. Dieviem nerūp, lai tev būtu dzīve, kurā viss ir sakārtots un kur it vēlme būt piepildītam ar čaklu darbu un neatlaidību. Dievi nerēķinās ar mūsu plāniem un cerībām. Kaut kur visuma tālēs viņi izmet spēļu kauliņus un izvēlētais, iespējams, būsi tu. Sākot no tā brīža tikai gadījums noteiks, vai tu iegūsi vai zaudēsi.» Tik precīzi pateikts!
Vecākā meita jau bija paaugusies, kad jaunajās attiecībās uzzināju — man būs dvīņi. Šoks, pārsteigums, reizē prieks. Taču grūtniecība bija problemātiska, un viens no bērniņiem, meitenīte, nomira jau tās laikā. Robijs piedzima 27. grūtniecības nedēļā, un sākumā ārsti teica, ka viņam nekas nekaiš, ka ir tikai asinsizplūdums galvā, kas uzsūksies. Diezgan ilgi tam ticēju, līdz, gluži kā citātā, dievi izmeta kauliņus un man paziņoja, ka tomēr nebūs labi. Ārsti noteica diagnozes — bērnu cerebrālā trieka, spastika un tetraparēze. Tiec nu galā ar šo bēdu… Bija jākārto invaliditāte, viena rehabilitācija sekoja citai. Taču kļuva nevis labāk, bet sliktāk. Esot rehabilitācijā Slovākijā, esošajām veselības problēmām pievienojās krampju lēkmes, kā vēlāk uzzinājām, simptomātiska epilepsija. Neraugoties ne uz ko, es tāpat ticēju brīnumam. Braucām ar mašīnu uz Krimu, uz delfīnterapiju. Pēc pirmās reizes dēls iemācījās pateikt «jā» un «nē». Sekoja braucieni uz rehabilitāciju Odesā, tad Baltkrievijā un citur. Kad Robijam bija četri gadi, Odesā notika brīnums. Atceros, cik ļoti ilgojos un sapņoju par to, lai Robijs pasaka vārdu «mamma», pēc tā taču ilgojas katra sieviete. Bet tas nenotika un nenotika. Un tad pēc ceturtās delfīnterapijas, fēnojot dēla slapjos matus, pēkšņi izdzirdu vārdu «mamma». Salūzu. Ļoti raudāju un man šķita — nu jau atraisīsies valodiņa, nu jau viss būs. Bet nekā…
Dēls neapmeklēja bērnudārzu, jo uzskatīju par savu pienākumu viņam nodrošināt vienu rehabilitāciju pēc otras. Skolu dēls sāka apmeklēt tikai deviņu gadu vecumā, un arī tad palaidu viņu ar lielām bažām. Viņš taču ir tik īpašs, tikai es mācēšu par viņu pienācīgi parūpēties. Varbūt labāk mācīt mājās? Nedomāju par sevi, tikai par dēlu. Kā tagad atceros sarunu ar Robija nākamo skolotāju, cik ļoti pārliecināti viņa man stāstīja, ko un kā darīs. Cik labi, ka toreiz noticēju, tagad redzu — tā tiešām notiek, kā viņa stāstīja! Brīnišķīga skola! Tikai pirmo mēnesi jutos kā no laivas izmesta, jo pirmo reizi vairāku gadu laikā man bija dažas brīvas stundas…
«Parastajā» dzīvē notiek tā: piedzimst bērniņš, tu viņu audzini, skolo un viņš no tevis aiziet. Viss, ligzdiņa iztukšota. Taču, piedzimstot Robijam, sapratu: tā nebūs. Viņš nevis pieaug un kļūst stiprāks, lai izlidotu no ligzdas, bet kļūst arvien grūtāk, grūtāk un grūtāk. Joprojām viss, ko dēls var pateikt, ir «mamma», «Andis» — dēls savu tēti uzrunā vārdā, «jā» un «nē». Robijam ir garīgā atpalicība, tajā pašā laikā viņš visu saprot, prot lieliski jokot un pats saprot jokus. Tomēr nekad nebūs tā, ka viņš pēkšņi aizies, dēls vienmēr paliks mūžīgais bērns. To saprotot, man kā mammai parādījās cita veida domāšana: jādomā, kā es dzīvošu tālāk, kurš man palīdzēs, kā man palīdzēt pašai sev. Kā panākt, lai es dzīvotu ne tikai bērna dzīvi, bet arī pati savējo. Kā panākt, lai baudu savu dzīvi un būtu vajadzīga arī citiem.
Tā tas dzīvē bija iegājies: es rūpējos par bērnu, bet dēla tēvs uzņēmās finansiālās rūpes. Diemžēl netika apmierināta mana vajadzība pēc socializēšanās, pēc atpūtas, pēc sevis realizēšanas. Līdz kāds paziņa pavaicāja, vai tad tiešām es nevēlos izrauties no ikdienas rutīnas, strādāt? Atbildēju, ka gribu, un šis cilvēks sacīja: nu tad dari kaut ko!
Pagāja laiks līdz patiešām sapratu, ka nevēlos būt tikai uzkopēja un Robija aprūpētāja. Ka nevēlos visu dzīvi pavadīt tikai slimnīcās un rehabilitācijas centros. Kādā dienā savācu mantas un aizgāju no Robija tēva, apņemoties: sākšu jaunu, citādu dzīvi. Dažas nedēļas padzīvoju pie mammas, ātri vien atradu darbu un sāku veidot savu dzīvi. Gluži nejauši atkal sastapu cilvēku, ar kuru attiecības būtu varējusi izveidot jau pirms 18 gadiem. Bet toreiz tikko biju šķīrusies un pateicu nē. Un te pēkšņi atkal sastopamies! Šoreiz palikām kopā. Kad pieteicās mūsu kopīgais bērniņš, mans jaunākais dēliņš Raiens, nevienam par grūtniecību neteicu. Zemapziņā bija bailes, ka kaut kas varētu notikt. Paldies Dievam, dēliņš, kuram ir jau četri gadi, piedzima vesels. Tik ļoti izbaudu mūsu kopā būšanu un nožēloju, ka tas neizdevās ar meitiņu. Biju pārāk jauna, kad viņa piedzima. Man bija tikai 19 gadu, un es īsti nesapratu, ko nozīmē būt mammai. Jau tā nemācēju meitai veltīt pietiekami daudz laika un uzmanības. Bet jo sevišķi tad, kad pieteicās Robijs un biju spiesta visu laiku un uzmanību veltīt viņam, ārstniecībai un rehabilitācijai. Domāju, ka meita jutās vientuļa un pamesta, lai gan fiziski biju turpat blakus. Par to vairākkārt esmu lūgusi viņai piedošanu, kopā esam raudājušas, bet zudušo vairs neatgūt.
Tagad ļoti izbaudu kopā būšanu ar jaunāko dēliņu. Priecājos pat par apzīmētām sienām, jo Robijs to nespēja. Par katru jaunu vārdiņu, prasmēm. Redzu, kā dēliņš aug un attīstās pa dienām, nedēļām, mēnešiem. Tajā pašā laikā atceros, ka man jāparūpējas arī par sevi. Nu jau divus gadus esmu sev atklājusi nodarbības sporta zālē. Darbojos gan individuāli, gan grupu nodarbībās, un jūtu — tā ir mana paradīze. Bija jāpaiet gadiem, lai es saprastu: par Robiju ir jārūpējas, bet ne pārspīlēti, ne akli ticot neiespējamam brīnumam, tā mokot gan sevi, gan viņu. Labāk nopirkt kādu labu, ērtu «gadžetu», kas uzlabo dēla pašsajūtu, nevis tērēt naudu rehabilitācijai, kas vairs neko nepalīdzēs. Labāk kaut kur aizbraukt, kaut ko redzēt, izbaudīt brīdi, nevis dzīties pēc neiespējamā. Gribu, lai dēls ir laimīgs, lai laimīgi ir visi mani bērni un laimīga esmu arī es. Mans sapnis ir, lai Robijs varētu dzīvot laimīgu dzīvi grupu mājā. Lai varu viņu apciemot, varam pavadīt kopīgas brīvdienas, kopā iet uz koncertiem, pasākumiem, bet lai viņam ir savi draugi un sava dzīve un man savējā. Varbūt kādam tas izklausīsies egoistiski, bet dzīve ir īsa, citas mums nebūs.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
