Ja gribi, lai cilvēks, kas tev blakus, jūtas mīlēts, svarīgi zināt viņa mīlestības valodu. Kaspara mīlestības valoda ir uzmanība, pieskārieni, komplimenti un pārsteigumi. Man – uzmanība.
Laima un Kaspars Maguri
Laima: «Mūsu pirmajā kāzu jubilejā vedējmāte uzdāvināja Deivida Čepmena grāmatu Piecas mīlestības valodas, un lika abiem to izlasīt. Ne tikai izlasīt, arī aizpildīt grāmatas beigās esošo testu, lai saprastu, kāda kuram ir mīlestības valoda. Es izdarīju, kā vēlēts, bet Kaspars iepalika.»
Kaspars: «Nezinu, kā tas ir citiem džekiem, bet šīs grāmatas lasīšana noteikti nebija mana prioritāte.
Nav noslēpums, ka ikvienā ģimenē mēdz būt kādas domstarpības, strīdi. Tā kā grāmatu nebiju lasījis, ikreiz šādā situācijā dzirdēju: «Ja tu būtu izlasījis…». Līdz neizturēju un paņēmu grāmatu līdzi lidojumā. Visu ceļu cītīgi lasīju, bet pirms laidāmies lejā, ieliku krēsla kabatiņā. Kad jau biju lidostā, sapratu — grāmata palikusi lidmašīnā! Skaidrs, ka bez tās mājās nevarēju rādīties. Cik vien ātri varēju, steidzos uz grāmatnīcu, lai nopirktu jaunu. Noliku plauktiņā, it kā nekas nebūtu bijis, tikai grāmatā trūkst novēlējuma. Pēc vairākiem gadiem gan atzinos savā «nodarījumā».»
Laima: «Tas, ka esam izlasījuši grāmatu, nenozīmē, ka ikdienā nemitīgi spējam pielietot mīlestības valodas mums nav nekādu domstarpību. Taču to gan varam teikt, ka grāmata attiecībās palīdz.»
Kaspars: «Sevišķi pirmajā gadā pielietojām grāmatā rakstīto arī dzīvē. Tagad jau daudz kas aizmirsies, varbūt jāpārlasa?».
Laima: «Kaspara mīlestības valodas ir pieskārieni, uzmanība, komplimenti, pārsteigumi. Man vairāk — uzmanība. Ja otrs cilvēks svarīgs, ir lieliski, ja ir šāds ceļvedis, kas iedod atslēgu uz viņa sirdi. Ir lieliski, ja zini, kā ļaut viņam būt ne tikai mīlētam, bet arī atrasties komforta zonā. Zini, kā labāk viņu iepriecināt.»
Kaspars: «Ikdiena nav mūžīga laimība, bet šī grāmata vismaz mani stiprinājusi gan kā personību, gan kā vienu no pāra. Tā kā mūsu vecākais dēls Rūdolfs jeb Rūdžiņš, kā viņu saucam, pēc smaga negadījuma uz ceļa pirms diviem gadiem ir pilnībā aprūpējams, ikdiena dažkārt ir skaudra un nogurdinoša. Taču mani stiprina Laima un vispār mūsu ģimene. Tajā jāturas kopā, jāatbalsta citam citu. Lai kā dažkārt es dusmotos, man nekad nav bijusi doma, ka risinājums ir dzīvesbiedra pamešana. Manā uztverē tāda risinājuma nav. Man ir pārliecība, ka savu dzīves ceļu varam noiet tikai kopā.
Pagājušajā vasarā svinējām desmito kāzu jubileju. To uztveru kā dāvanu. Kā dāvanu sievai sacerēju un publicēju Facebook trīsrindīti par mūsu attiecībām. Pavisam vienkāršu. «Kāds laika sprīdis/Būs vēl/Iesim.
Atceros flmu Līdz džekpots mūs šķirs. Tajā viens no filmas varoņiem sacīja: «Reizēm savu sievu nevaru ciest, negribu ar viņu runāt, bet es viņu mīlu. Esam kopā jau 25 gadus.» Ar mani ir līdzīgi.
Starp citu, mūsu kopdzīves 12 gados Laima, piemēram, mācījusies ātrāk palaist prom strīdu, domstarpības. Attiecību sākumā viņa varēja nerunāt divas, trīs un pat četras dienas. Tagad tiekam galā dažu stundu laikā!»
Laima: «Esam sapratuši, ka attiecībās svarīgi veltīt laiku divvientulībai. Nav gan viegli atrast iespēju pabūt divatā, bet mēs mācāmies.
Tā kā mums ir vēl divi par Rūdolfu jaunāki bērni, dēls un meita, cenšamies maksimāli daudz laika pavadīt kopā. Pirmajā vasarā pēc nelaimes gadījuma bija emocionāli grūti kaut kur doties bez Rūdolfa. To darījām tikai ekstra situācijās, saprotot, ka brauciens viņam būs daudz grūtāks nekā palikšana mājās. Šobrīd, tieši pretēji, cenšamies Rūdžiņu atstāt mājās, jo redzam — viņam tā ir vieglāk. Un tomēr priecājamies par katru iespēju būt kopā. Salīdzinoši nesen bijām Apvienotajā Karalistē. Ar ko tikai mēs nebraucām! Ar automašīnu, ar prāmi…»
Kaspars: «55 stundas uz vienu galu! Jo veselības stāvokļa dēļ Rūdolfs nedrīkst lidot. Vai drīzāk — mēs vēl neesam riskēt un lidot. Taču brauciens nebija veltīgs — redzējām, kā situācija mainās, ja prot ar Rūdolfu strādāt, komunicēt un pieejams nepieciešamais tehniskais nodrošinājums. Dēls nodemonstrēja gan sev, gan mums, ko patiesībā spēj. Tagad tikai droši uz priekšu!»
Laima: «Mammām, kam ir īpašie bērni, vasarā bija nometne. Tā kā bija švaki ar laiku, nolēmu — uz dažām nodarbībām nebraukšu. Viena no tām bija «Iekšējie resursi.» Man šķiet, es tos labi zinu — kustības, sports. Diemžēl izrādās, nepietiek ar to, ka apzinies, kādi tie ir, vēl jāiemācās tos integrēt ikdienā. Viens no resursiem bija manas dzimšanas dienas svinības Venēcijā. Un iespēja vienai pašai uz trim dienām aizbraukt uz Dublinu.»
Kaspars: «Brīžiem nomāc ikdienas rutīna. Atbraucot no darba, un veltot nepieciešamo uzmanību gan Rūdžiņam, gan jaunākajiem bērniem, saprotu — pats sev neko daudz vairs nevaru iedot.
Un tad saņēmu dāvanu — iespēju gandrīz dienu pabūt vienam. Noteikti gribu to atkārtot atkal. Jā, man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka atņemu laiku saviem mazajiem, sievai. Tajā pašā laikā atskārtu — iespēja dažas stundas būt klusumā, mierā, darīt tikai savas lietas, ir ārkārtīgi veldzējoša.»
Laima: «Iekšējie resursi atjaunojas, izraujoties no ikdienas, no mājām, tāpēc labprāt izmantojam pakalpojumu Atelpas brīdis. Lai cik ļoti es mīlētu savu bērnu un gribētu viņam visu laiku būt blakus, rutīna atņem spēkus, dažkārt pat dzen izmisumā.»
Kaspars: «Reiz visur devāmies kopā ar bērniem, daudz ko darījām kopā. Sāp, ka tagad pat galda spēles ar jaunākajiem dažkārt nesanāk uzspēlēt. Sāp, ka jāsaka: «Nevaru, man vispirms jāparūpējas par Rūdžiņu.» Bail nodarīt pāri gan mazajiem, gan lielajam dēlam.
Arī paši nevaram pēkšņi izdomāt —rīt iesim uz koncertu. Mums šis gājiens jāplāno mēnesi iepriekš, jo jāsarunā asistents. Taču esam sajutuši divvientulības garšu, un to gan gribam vēl. Ir tik forši kaut uz brīdi būt tikai vīram un sievai!»
Laima: «Gribam gan izrauties no mājām, gan reizē būt pārliecināti, ka mājās, ar Rūdžiņu viss ir kārtībā. Tas laikam ir vislielākais izaicinājums. Bet kopā… Mēs noteikti tiksim ar to galā!»
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
