Nekas šajā pasaulē nav jāuztver kā pašsaprotams vai «man pienākas». Drīzāk kā nejaušība, kā dāvana, tad dzīvot ir daudz vieglāk.
Inga un Anatolijs Baļi
Inga: Manās rokās jau pirms laba laika nonāca psiholoģes Kristīnes Makas grāmata Ceļš pie sevis. Tajā ir novēlējumi katrai dienai un šī grāmata lietojama pēc nejaušības principa: uzšķir un lasi. Zināt, kas man uzšķīrās šodien? Jautājums: «Kā es pieņemu citu cilvēku mīlestību un uzmanību?» Ir, par ko padomāt… No vienas puses, it kā gribas uzmanību, bet citreiz šķiet, ka tās ir par daudz. Citreiz šķiet, ka esam tik stipri, ka visu varam paši, nu kāpēc jūs man palīdzat, dāvināt, atbalstāt, bet citreiz — kāpēc neviens neko nedāvina?! Mūsu prāts mēdz sakropļot realitāti, un domās var norisināties vesela drāma. Tas ir tik ļoti atkarīgs no paša iekšējā stāvokļa! Situācijas var būt līdzīgas, bet vienreiz mūsu reakcija ir labvēlīga, citreiz – pavisam noraidoša.
Kas palīdz pieņemt mīlestību? Apziņa, ka dažkārt neizprotam vai nepareizi interpretējam mīlestības izpausmes. Arī pieredze, paļaušanās, pieņemšana.
Cilvēki ir gatavi dot mīlestību un uzmanību, vienkārši tāpat, neko neprasot pretī. Taču — ne mūžīgi mūžos. Ir jāmāk pieņemt, ka katram ir sava dzīve, savas lietas un par citiem aizmirstas. Vai gluži vienkārši nav laika. Bet tas, kuram palīdzēts, jūtas sarūgtināts. Gan savā, gan citu cilvēku dzīvēs esmu novērojusi — palīdzību, atbalstu bieži sākam pieņemt kā pašsaprotamu. Un, kad pēkšņi palīdzības vairs nav, ar prātu apzinies, ka cilvēkam pret tevi nav nekāda pienākuma, ka viņš palīdzējis, jo vienkārši tā vēlējies. Bet rūgtums piezogas tik un tā. Taču nekas šajā pasaulē nav jāuztver kā pašsaprotams vai «man pienākas». Drīzāk kā nejaušība, kā dāvana, tad dzīvot ir daudz vieglāk.
Otra grāmata, kuru izvēlējos, ir māsas pirms daudziem gadiem dāvinātā Cāļa zupa dvēselei. Iekšējā spēka meklējumos. Vienmēr esmu gribējusi to izlasīt, bet joprojām neesmu pat atvērusi. Pati nezinu, vai tāpēc, ka šī iekšējā spēka nav vai tāpēc, ka tā ir daudz.
Vienu gan esmu sapratusi — visi resursi jau ir mūsos, un tikai mēs nolemjam, izvēlamies, kā dzīvosim. Protams, mūs ietekmē ārējie apstākļi, bet caur savu iekšējo spēku varam tos pārvarēt. Uz pašu sliktāko situāciju varam reaģēt tik dažādi! Dažkārt vienkārši pasmieties par to, bet dažkārt dusmās un izmisumā gluži vai vārīties. Jā, ir aizbildinājums — naktī neizgulējos, sabiedriskajā transportā kāds uzkāpa uz kājas. Taču patiesais izvirduma cēlonis ir tas, ka neesi apmierināts ar sevi, savu dzīvi. Tāpēc, cik vien tas ir iespējams, sevi nepieciešams stiprināt no iekšienes. Kā? Darot to, kas rada prieku. Lai gan reti sanāk, man patīk skriet. Skriešana mani uzlādē, piepilda ar spēku, apmierinātību un man vairs negribas nevienu piekaut ne tiešā, ne pārnestā nozīmē (smejas).
Mūsu dēls Roberts pēc dabas ir aktīvs, nespēj vienkārši nosēdēt mājās, tāpēc cenšamies daudz laika pavadīt ārpus tām, arī ceļojot. Reizēm tā gribas brīvdienas pavadīt guļot gultā un skatoties televizoru. Bet… mums ir jāiet, jābrauc, jādarbojas! Atkal ir izvēle — paskatīties uz šo «jādara» kā uz trūkumu vai kā resursu. Esam tik daudz redzējuši! Piemēram, pagājušajā vasarā apzināti atstājām auto mājās un ar sabiedrisko transportu devāmies uz Liepāju. Vispirms no mājām ar autobusu uz staciju, tad ar vilcienu uz Liepāju, bet Liepājā braucām ar tramvaju. Divas naktis palikām viesnīcā un tad atkal pa ķēdīti atpakaļ. Tāpat braucām arī uz Ventspili. Cik maz bērniem vajag priekam — vispirms mājās kofera sakārtošana, tad mantu izkrāmēšana viesnīcā. Tad viss atkal jāliek atpakaļ. Piedzīvojuma gars! Viss pieredzētais palīdz iekšēji uzlādēties, ko diezin vai spētu sniegt vāļāšanas pie televizora ekrāna.
Anatolijs: Man uzlādēties palīdz ēst gatavošana. Tā iepriecina, aizrauj, bet citreiz — vienkārši ir nepieciešamība, jo ģimene taču jāpabaro. Arī ceļošana, protams, iepriecina, kaut gan mūsu situācijā tas nav vienkārši.
Inga: Jāapzinās, ka nevienam nekas netiek un netiks pienests uz paplātes. Pasākumus ārpus ikdienišķā organizējam mēs paši, jo tikai paši esam atbildīgi par savu labsajūtu. Vai tas ir viegli? Nē. Vienkārši? Arī nē. Mūsu dēls Roberts ir garastāvokļa cilvēks. Viņam ir autiskā spektra, arī garīgi traucējumi, atpalicība. Tāpēc kopīgais ceļojums dažkārt ir nevis kā atpūta, bet smags darbs. Tajā pašā laikā mēs visu nepakārtojam Robertam, tikai ņemam vērā viņa specifiskās vajadzības, lai visiem citiem nebūtu sliktāk. Un arī lai Robertam nav jāsāk pārdzīvot un tādēļ jāatgriežas mājās. Vienmēr atceros Prāta vētras dziesmu Brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Kāds atpūšas, bet mums brīvdienās dēļa dēļ ir papildus slodze. Viņš visu laiku jānodarbina, jāizklaidē. Tāpēc, jā, ikreiz pēc ceļojuma jūtos piekususi, bet reizē arī izbaudu patīkamās pēc ceļojuma izjūtas, kas tomēr dod spēku ikdienībai un ikdienišķajam.
Šobrīd gan mēs, visa ģimene, piedzīvojam pārmaiņas arī bez ceļojuma iespaidiem. Roberts absolvējis skolu un nu sper savus pirmos soļus dienas centrā. Pagaidām tur pavada tikai divas stundas dienā. Un šīs darba dienas ir mūsu brīvdienas — braucam uz darbu atpūsties (smejas).
Taču bijuši dažādi periodi. Kad ielienam savā alā un nelienam laukā, jo… visi zina labāk, kas tev jādara, pie kura ārsta jāved bērns. Un arī kā jūties. Kaut gan neviens nezina, kā patiesībā jutāmies, kad mūsu ģimenei bija visgrūtākais laiks. Robertam ik dienu aptuveni 25 reizes diennaktī bija ģeneralizētas epilepsijas lēkmes ar samaņas zudumu. Ģērbju viņam jaku, un Roberts pēkšņi krīt, bet es nepaspēju viņu noķert. Dēls sasitas un es, protams, vainoju sevi. Ka neesmu paspējusi viņu noķert, neesmu spējusi atrast pareizo ārstniecības metodi… Toreiz vienīgais, ko gribējām — lai ātrāk pienāk vakars, lai ātrāk varam aiziet gulēt un ir miers. Pienākot rītam atkal gaidījām vakaru… Daži teica: «Es zinu, kā tu jūties.» Kā gan kāds to varētu zināt?
Par laimi situācija mainījās, palīdzēja smadzeņu operācija. No tās tik ļoti baidījāmies… Taču situācija bija tik nopietna, ka izlēmām — labāk lai dēls mirst uz operāciju galda, nevis krītot, traumas dēļ. Tas bija labākais lēmums, kādu vien varējām pieņemt. Lēkmju skaits mazinājās un mūsu dzīve mainījās. Robertu esam tā «uztrenējuši», ka varam visur iet kopā. Piedalāmies pat sacensībās, skrienam. Vispirms dēlu it kā piespiedu, bet, kad bija pamēģinājis, bija redzams — patīk!
Cenšamies dzīvot tādu dzīvi, it kā invaliditātes nebūtu, to neakcentējam. Šajā ziņā īpaši palīdzējusi Roberta asistente, kura ļāvusi mums uz lietām paskatīties citādi nekā to darījām iepriekš. Piemēram, Robertu, neņēmu līdzi uz veikalu, jo viņš varēja kaut ko nočiept, kaut ko paķert, un tad man šī situācija bija jārisina. Atceros, pirms dažiem gadiem ātrās ēdināšanas restorānā Roberts piegāja pie svešiem cilvēkiem, paķēra burgeru un iekodās tajā. Skolas ēdnīcā, nespējot sagaidīt savu porciju, rāva šķīvi no rokām kādam citam. Šķita — nu kāpēc mums vajadzīgas liekas problēmas? Labāk lai paliek mājās!
Bet asistente viņu ņēma un ņem līdzi pilnīgi visur. Jāiet uz banku? Iesim kopā! Bet tieši šādā veidā viņš iemācījies, kā uzvesties sabiedrībā, integrējies tajā. Viņš var sagaidīt ēdienu restorānā, prot pieklājīgi uzvesties pie zviedru galda. Mums tas šķiet milzīgs sasniegums. Arī tas, ka Roberts, cilvēks ar autiskā spektra traucējumiem, trīs stundas var izturēt sabiedriskajā transportā.
Joprojām varētu nosaukt daudz lietu, ko Roberts nespēj, bet daudz labāk saredzēt, ko viņš var. Viņa nespējā saredzēt spējas. Tas dzīvei iedod pilnīgi citu perspektīvu!
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
