Parasti, kad draugu vai kolēģu kompānijā ierodas Jānis, ir dzirdami cilvēku smiekli, sirsnīgi sveicieni un komplimenti. Jāni viņa draugi uzskata par vienu no sirsnīgākajiem cilvēkiem un to pavisam noteikti varam apstiprināt arī mēs – „Apeirons Stāsti” komanda. Uz sarunu esam aicinājuši pašu Jāni jeb, kā viņu pazīst plašāka sabiedrība – Jančuku.

Varētu ilgi rakstīt daudz emocionāli sāpīgus, pat traģiskus notikumus, lai izklāstītu Sintijas dzīvesstāstu, bet tas nebūtu īsti viņas gaumē. Sintija par sarežģītām situācijām visbiežāk runā smaidot vai nerunā vispār. Tieši tādēļ, lasot šo rakstu, iedomājieties, ka to stāsta Sintija smaidot, gluži kā fotogrāfijā.

„Mīļais cilvēk, Tu ar galvu draudzējies?!”, nodomāja Māris, kad viņam 1999.gadā piedāvāja kļūt par Liepājas Neredzīgo biedrības vadītāju. „Es esmu strādājis cukurfabrikā, esmu bijis bārmenis, bet organizācijas vadītājs...”, šobrīd, jau būdams ilggadējs Liepājas Neredzīgo biedrības līderis, savos iespaidos dalās Māris Ceirulis.

Ieejot viesmīlīgajās invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” telpās, visa nedrošība un diskomforts pazūd. Par spīti nelaimēm, kas piemeklējušas šos cilvēkus, viņi smaida, draudzīgi čalo savā starpā un silti sagaida mūs. Saruna ar „Apeirona” projektu vadītāju un 2. grupas redzes invalīdu Normundu Pīlipu notiek nelielajā, bet mājīgajā apvienības virtuvē, kur citi steidz sagatavot maltīti, lai nosvinētu kolēģes dzimšanas dienu. Uz jautājumu, vai nav grūti runāt par savu invaliditāti, jaunais vīrietis atbild: „Svarīgāk ir izrunāties. Svarīgi, lai cilvēki zina, kā es redzu vai neredzu. Neziņa tik veido maldīgus priekšstatus un pārpratumus.”

Pirms vairāk kā 20 gadiem tolaik tikai trīs gadus veca meitenīte pakļuva zem vilciena, negadījumā zaudējot labo roku un kāju. Spītējot notikušajam, Jolanta Šturme izaugusi par sabiedriski aktīvu, dzīvespriecīgu, par sevi pārliecinātu sievieti ar saviem mērķiem, sasniegumiem un sapņiem.

„Esot ratiņkrēslā, fiziski līdz galam brīva un neatkarīga nebūsi nekad, to es apzinos, taču varu darīt daudz ko, lai iegūtu garīgo brīvību. Un, ja tu būsi garīgi brīva un forša, cilvēki tieksies pie tevis! Studijas man sniedz sajūtu, ka esmu neatkarīga, spēju cīnīties ar nepieejamo vidi, lauzt stereotipus un parādīt apkārtējiem, ka esmu tāda pati kā citi – varu sasniegt tikpat daudz,” pārliecināta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju programmas maģistrante Baiba Baikovska.

Piecu paraolimpisko medaļu ieguvējs un divkārtējs paraolimpisko spēļu čempions Aigars Apinis ilgi nekavējas pie sacensībās gūto uzvaru lauriem, bet nosprauž arvien jaunus mērķus, dzīvojot no sacensībām līdz sacensībām, kā arī par vienu no uzdevumiem uzstādot invalīdu sporta popularizēšanu Latvijā. „Ja trenēsies un ieguldīsi sevī, tad arī iegūsi iznākumu, bet, ja tikai runāsi par trenēšanos, taču neko nedarīsi, rezultāts būs tāds, kāds būs. Man ir izveidots grafiks, kurā viss ir pakārtots treniņiem, tas ir četru gadu cikls – no paraolimpiskajām spēlēm līdz paraolimpiskajām spēlēm,” uzskata Aigars. Viņš norāda, ka starp paraolimpiskajām spēlēm notiek arī pasaules un Eiropas čempionāti, kuros sportists cenšas piedalīties visos bez izņēmuma: „Nepārtraukti jābūt apritē, lai ari ekonomiskā krīze darījusi savu. Ir bijis, ka izkrīt sacensības, taču to nedrīkst pieļaut par spīti finansiālajam stāvoklim, kurš ir tāds, kāds ir. Jāiegulda sava nauda, jāmeklē sponsori, lai neizkristu no aprites.” Aigars nesen atbraucis no Indijas, kur pasaules čempionātā cilvēkiem ratiņkrēslos izcīnījis divas zelta godalgas lodes grūšanā un diska mešanā, savukārt pašlaik viņš gatavojas 2011.gada pasaules čempionātam Jaunzēlandē un 2012.gada paraolimpiskajām spēlēm Londonā.

Reto slimību koordinācijas centrs aicina uz emocionālā atbalsta grupu vecākiem, kuru bērniem (0-17g.v.) ir Dauna sindroms, lai dalītos ar savu pieredzi – panākumiem un grūtībām, sniegtu viens otram atbalstu, kopīgiem spēkiem meklētu veidus kā samazināt stresu un nogurumu ikdienā, kā arī risinājumus problēmjautājumos.

Informācija par Saeimas Sociālo un darba lietu u.c. komisiju sēdēs izskatāmajiem jautājumiem:

Bērni, kas piedzimst ar invaliditāti, bieži vien arī pieauguša cilvēka vecumā nekļūst patstāvīgi. Patlaban valstī ir vairāki tūkstoši kopjamu bērnu, par kuru uzturēšanu vecāki saņem pārsimts eiro mēnesī. Tikmēr katrs ilgstošas aprūpes centros ievietotais bērns valstij izmaksā gandrīz piecas reizes vairāk. Par absurdo situāciju Saeimas deputātiem sūdzējās bērnu invalīdu vecāki.