Jūnija pirmo nedēļu solīja lietainu, bet jauniešiem jūra līdz ceļiem un nav viņi no cukura, tāpēc devāmies pārgājienā no Inčupes līdz Saulkrastiem.
Es pievienojos jauniešiem Sarkandaugavas stacijā un pēc smieklu jūras jau varēja saprast kurā vagonā viņi sēž. Izkāpjot dzelzceļa stacijā jau lija lietus, bet mums tas netraucēja un devāmies līdz Viada degvielas uzpildes stacijai, kuras tuvumā ir piemiņas vieta somu lidotājiem. Tā izveidota 2013. gadā vietā, kur 1943. gada 23. aprīlī avarēja Somijas gaisa spēku lidmašīna; bojā gāja četri Somijas karavīri, kuri veica pārlidojumu no Vācijas uz Somiju. Somu lidotājus apglabāja Vācijas armijas kapsētā Rīgā laikā, kad Latvija bija Vācijas okupēta. Vēlāk viņus pārapbedīja dzimtenē. Pieminekļa uzstādīšana, dizains un izgatavošana pilnībā bija Somijas pārstāvju iniciatīva.
Skumjās negremdējāmies un pa meža celiņiem devāmies līdz Baltai kāpai. Pa ceļam šķērsojām tiltiņu pār Inčupi un drīz vien nonācām līdz vārtiem, kas veda uz Balto kāpu. Šeit uztaisījām kopbildi. Lietus arī pārstāja līt. Ejot tālāk uz Balto kāpu, pa ceļam ir Katrīnas liepas. Nostāsti vēsta, ka tās stādījusi Krievijas ķeizariene Katrīna II, kura neilgu laiku atpūtusies Pabažu jūrmalā. Bet tā informācija nav pārbaudīta, jo esot versija, ka viņa nav pat tuvumā bijusi.
Turpinot ceļu pa dēļu laipu varēja sabildēties pie dažādiem vides objektiem. Pie lielās taures drosmīgie izmēģināja savas muzikālās prasmes. Labs muzikālais darbiņš padarīts un drīz vien sasniedzām Baltās kāpas platformu. Lai tiktu pa trepēm lejā un nobildētu kāpu, tad bija gabaliņš jāpaiet uz priekšu, jo divās vietās bija nobloķēta izeja uz jūru. Pie kāpas 3 ārzemnieki fotogrāfējās, kurus tuvojoties trepēm Jānis uzrunāja ar Hello! Baltā kāpa ir apmēram 18 metrus augsta. Vēsturiski Baltā kāpa ir smilšu veidojums, kas veidojies pirms 405–350 miljoniem gadu. Šeit uzņemti skati vēsturiskajām Rīgas kinostudijas mākslas filmām “Kā gulbji balti padebeši iet” un “Nauris”.
Pēc tam atgriezāmies Saulrietu takā un turpinājām ceļu līdz Saulkrastiem. Netālu no celiņa, kurš ved uz Pabažu dzelzceļa staciju iesaistījāmies viena uzdevuma izpildē, sadaloties četrās komandās. Mums bija jāizveido uzraksts APEIRONS, liekot lietā izdomu, atjautību un savas ķermeņa daļas. Tas bija ļoti aizraujoši, pildot šo uzdevumu. Kā mums tas izdevās un vai variet salasīt burtus? Izsmējušies par burtu locīšanu ar mūsu ķermeniem devāmies tālāk. Pēterupi šķērsojām pa interesantu tiltiņu.
Pirms Saulkrastu pludmales vēl viens vides objekts, ko vietējie neoficiāli dēvē par “nāriņu uz zivs”. Vēl daži metri un iekritām pludmales smiltīs. Pienācis ilgi gaidītais brīdis patukšot mugursomu un kaut ko uzlikt uz kārā zoba. Kad vēders apmānīts, tad daži izlemj pamērcēt kājas jūras līcī. Brrr, bija auksts ūdens. Tad izlemjam izkustēties, lidinot lidojošo šķīvīti. Sasniedzām šīs dienas rekordu – 8 reizes noķerot šķīvīti, tādējādi nenolaižot uz zemes to. Ap 16:00 sākām aut kājas, lai dotos uz vilcienu.
Atpakaļceļā ievērtējām vides pieejamību Saulkrastos, pirms dzelzceļa stacijas jaunatne izkliedza sajūsmas saucienus par šodienas pārgājienu. Uz tikšanos nākamajos pārgājienos.
