Apbrīnoju Pepiju Garzeķi, kura ikvienā notikumā, pat visbriesmīgākajā, saskata labo. Ne vienmēr sanāk, bet vismaz cenšos dzīvot tāpat. Saskatīt resursus, labas lietas ikvienā situācijā. Un vēl mācos iejūtību. Pati pret sevi.
Andra Šmite
Mana pirmā mīļākā grāmata bija Pepija Garzeķe. Esmu lasījusi un man patīk neskaitāmas grāmatas, bet ļoti atceros tās, kurās ir stipras varones. Vai tā būtu Pepija vai Skārleta no Vējiem līdzi, vai Nate no Saplēstās krūzes.
Tikko stāstu par Pepiju izlasīju vēlreiz, no vāka līdz vākam. Un sapratu, ka man tā šķiet ļoti īpaša grāmata arī tagad, raugoties uz to ar pieauguša cilvēka acīm. Tikai nu jau citu iemeslu dēļ. Bērnībā man šī grāmata šķita ārkārtīgi asprātīga un smieklīga, lasīju un aizgūtnēm smējos. Atceros, apsēdināju savus vecākus, lasīju šo grāmatu viņiem priekšā un liku klausīties – šķita, ka kaut kas tik ļoti asprātīgs viņiem arī ir jādzird.
Šodienas acīm redzu, ka tā ir skumja un radikāla grāmata ar dziļumu, ko bērna acīm ir grūti saskatīt. Pēc būtības tas ir stāsts par deviņgadīgu meiteni, kurai nav vecāku un kura viena pati dzīvo, kā prot. Viņa pati šuj sev drēbes, velk atrastu apģērbu, atrastas kurpes. Pati gatavo ēst, ēd mušmires, spēlējas ar ieročiem. Un tajā pašā laikā viņa visiem saka: «Nebaidieties, es esmu ļoti stipra. Es tikšu ar visu galā.» Un Pepija dzīvo ļoti attīstītā fantāziju pasaulē, kas ir viņas patvērums. Tā viņai palīdz izdzīvot tajos apstākļos, kuros viņa atrodas. Un vēl — grāmatai ir ļoti skaists un poētisks nobeigums – apraudājos, to lasot. Pepija ir, kā angliski saka, parentified child. Bērns, kurš jau ļoti mazā vecumā ir spiests kļūt pieaudzis un saprast, ka ar visu būs jātiek galā pašam.
Bet kas no tā visa ir par mani? Lai kas arī notiktu, pat situācijās, kas kādam citam varētu šķist skumjas vai traģiskas, Pepija saskata labo. Grāmata sākas ar teikumu, kurā viņa saka: «Ļoti labi, ka mani vecāki ir miruši, jo tad nav neviena, kas mani katru vakaru tiranizētu un liktu darīt visādas muļķīgas lietas.» Ir arī epizode, kurā viņa atrod skārda bundžu, citi bērni vaicā: «Ko tu darīsi ar to veco bundžu?» Pepija atbild, ka tā ir ļoti īpaša skārda bundža, jo viņa to var uzlikt sev galvā un skriet. Viņa to izdara, ieskrien ar galvu sētā un secina: «Lūk, tas viss ir tikai, pateicoties šai labajai skārda bundžai. Ja man tās nebūtu bijis, es būtu sasitusi galvu, bet, tā kā man tā bija galvā, galva palika pasargāta.» Grāmatā ir ļoti daudz paradoksu, apgrieztu skatpunktu. Tas, kas varētu šķist bēdīgs vai apdraudošs, Pepijas skatījumā kļūst par kaut ko labu, pat priecīgu. Man ļoti patīk arī epizode, kurā Pepija izdomā, ka vienu dienu būs iepirkšanās diena. Viņa iet pa ielu, ierauga veikala skatlogā plakātu ar jautājumu: «Vai jūs ciešat no vasarraibumiem?» Ieiet veikalā un saka: «Nē, es neciešu no vasarraibumiem.» Un tad piebilst: «Ja jums gadījumā ir vēl kādas sešas bundžas, ar kurām var dabūt vēl vairāk vasarraibumu, lūdzu, dodiet man ziņu.» Viss iepriekšminētais ir arī par mani. Protams, ka tie ir visi parastākie psihes aizsargmehānismi – racionalizācija, intelektualizācija, humors, fantazēšana, sagrozīšana, izstumšana vai reakcijas formēšana. Vienlaikus arī resursu saskatīšanas praktizēšana – cenšanās ieraudzīt labo arī ne pārāk patīkamās situācijās. Varēt izprast, kas ar mani notiek, izjust patiesas emocijas un saprast, kā savu domāšanu kognitīvi restukturizēt, ja nepieciešams, lai varētu turpināt. Vienlaikus, protams, neuzskatu, ka teiciens «viss, kas notiek, notiek uz labu vai dara mūs stiprākus», ir patiesība. Tas ir pārāk banāli un bieži vienkārši nav taisnība – jo tiekam ievainoti, sāpināti un vājināti. Bet spēja saskatīt resursus situācijās, kur tas nav pašsaprotami, – tā, manuprāt, ir ļoti būtiska īpašība.
Vai tā bijis vienmēr? Nē, drīzāk tas ir nācis pakāpeniski. Savā ziņā man palīdz psihologa izglītība — tā ir profesionāls treniņš, kurā māca palīdzēt cilvēkiem saskatīt resursus brīžos, kad viņiem šķiet, ka vairs nav nekā. Plus, dzīves pieredze. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk redzu, ka viss kaut kā atrisinās. Un nereti izrādās, ka tas, kas kādā brīdī ir šķitis pats sliktākais, patiesībā ir bijis labākais iespējamais risinājums. Tikai to mēs ieraugām ar laika nobīdi.
Par lasīšanu – tagad tas esot zinātniski pierādīts, ka lasīšanas “terapija” darbojas. No savas personīgās pieredzes varu to apstiprināt – lasīšanu salīdzinu ar meditāciju: lasot smadzenes atslēdzas no citiem impulsiem. Ja iztēle ir pietiekami attīstīta, iespējams iejusties citās realitātēs un “atslēgties”, iegūt pārrāvumu ikdienas situācijām. Tā ir pabūšana citā pasaulē, pat, ja tikai uz mirkli.
Taču dažkārt, protams, viss vienkārši var šķist pārāk sarežģīti un smagi. Tāpēc ikdienā ļoti būtiska ir savstarpēja, pēc iespējas patiesa, komunikācija. Un, manuprāt, vienīgais patiesi svarīgais padoms, ko varu dot vecākiem un cilvēkiem, kuri aprūpē citus cilvēkus, ir nebaidīties lūgt palīdzību. Nevis tikai domās, bet skaļi pateikt: «Man vajag palīdzību.» Jā, tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē – prasīt un lūgt. Prasīt draugiem, prasīt organizācijām, prasīt valstij.
Un, cik interesanti ir ar draugiem! Savā maģistra darbā klīniskajā psiholoģijā secināju, un tas mani pašu pārsteidza, ka cilvēki, kuri audzina bērnus ar invaliditāti vai īpašām aprūpes vajadzībām, vismazāk izjūt tieši draugu atbalstu. It kā varētu šķist, ka draugi vienmēr ir blakus un palīdz, bet realitātē, izrādās, tā nemaz nav vai arī šķiet, ka nav. Bet tam man ir arī savi skaidrojumi. Es, piemēram, draugiem nepozicionēju sevi kā «slima bērna» māti, man ir daudz un dažādu sociālo lomu – un tās citas man šķiet tikpat svarīgas, ja ne svarīgākas. Tas nav noliegums, bet izpratne, ka visiem cilvēkiem ir savas problēmas, ir kaut kāds kopīgs ciešanu lauks, un nereti mēs pat nevaram iztēloties, cik sarežģīta var būt citu līdzcilvēku ikdiena. Vai maniem draugiem un paziņām, kuri kopj savus vecākus, citus radiniekus, cieš no smagām slimībām vai piedzīvo traģiskus notikumus ģimenē, ir vieglāk un viņu grūtības ir mazākas vai nesvarīgākas?
Pēc izglītības esmu ne tikai arhitekte, bet arī klīniskās psiholoģijas maģistrs un zināšanas psiholoģijā, protams, ir ikdienā palīdzošas. Mūsdienu psiholoģija saka, cik svarīga ir līdzjūtība, iejūtība pret sevi. Ja nezini, vai esi pret sevi līdzjūtīgs, uzdod sev jautājumu, vai es pret sevi izturos tikpat labi, kā, piemēram, izturētos pret savu bērnu? Vai es atļauju bērnam ēst junk food un lasīt līdz trijiem naktī? Šis jautājums man parasti sniedz vajadzīgās atbildes. Tikpat svarīga ir vispārīga cilvēcība, saprast, ko vispār nozīmē būt cilvēkam. Reizēm sēžam četrās sienās un šķiet — man ir vissliktāk. Bet daudziem ir visdažādākās problēmas, un mūs visus vieno kopīgs ciešanu aspekts. Ciešanas agrāk vai vēlāk dzīvē piedzīvo katrs.
Vēl, cilvēkiem ar invaliditāti un viņu tuviniekiem ir svarīgi pašiem sev neuzlikt ierobežojumus. Tikko lasīju par mammu, kurai ir ļoti slims bērns, bet viņa apceļo visu pasauli. Ieliek bērnu auto un brauc uz Jaunzēlandi. Mums katram ir sava Jaunzēlande, katram sava cīņa, kas jāizcīna. Galvenais ir būt drosmīgiem. Protams, arī es kādreiz nevaru, bet kopumā dzīvoju ar pārliecību, ka vienmēr tikšu galā, lai kas man arī nāktu pretī. Varbūt tā ir mana domāšanas kļūda, bet, tā kā man ir vairāki bērni, man patiešām ir svarīgi rādīt piemēru, ka ar visu var tikt galā.
