Apbrīnoju Pepiju Garzeķi, kura ikvienā notikumā, pat visbriesmīgākajā, saskata labo. Ne vienmēr sanāk, bet vismaz cenšos dzīvot tāpat. Saskatīt resursus, labas lietas ikvienā situācijā. Un vēl mācos iejūtību. Pati pret sevi.
Andra Šmite
Mana pirmā mīļākā grāmata bija un laikam joprojām ir Pepija Garzeķe. Esmu lasījusi un man patīk neskaitāmas grāmatas, bet visvairāk tās, kur ir stipras varones. Vai tā būtu Pepija vai Skārleta no Vējiem līdzi vai Nate no Saplēstās krūzes.
Tikko stāstu par Pepiju izlasīju vēlreiz, no vāka līdz vākam. Un konstatēju, ka tā man šķiet īpaša arī tagad, raugoties uz to ar pieauguša cilvēka acīm. Tikai nu jau citu iemeslu dēļ.
Bērnībā man šī grāmata šķita ārkārtīgi asprātīga un smieklīga. Lasīju un aizgūtnēm smējos. Atceros, apsēdināju savus vecākus, lasīju šo grāmatu viņiem priekšā un liku klausīties. Šķita, ka kaut kas tik asprātīgs viņiem arī ir jādzird.
Šodienas acīm redzu, ka tā ir ārkārtīgi skumja un radikāla grāmata ar dziļumu, ko bērna acīm ir grūti saskatīt.
Pēc būtības tas ir stāsts par deviņgadīgu meiteni, kurai nav vecāku un kura viena pati kuļas, kā prot. Viņa pati šuj drēbes, velk atrastas drēbes, atrastas kurpes. Pati gatavo sev ēst, ēd mušmires, spēlējas ar ieročiem. Un tajā pašā laikā viņa visiem saka: «Nebaidieties, es esmu ļoti stipra. Es tikšu ar visu galā.» Paralēli dzīvo ļoti attīstītā fantāziju pasaulē, kurā savā ziņā paslēpjas. Fantāzijas pasaule viņai palīdz dzīvot, izdzīvot tajos apstākļos, kuros viņa atrodas.
Un vēl — grāmatai ir ļoti skaists nobeigums. Apraudājos, to lasot. Pepija ir, kā angliski saka, parentified child. Bērns, kurš jau ļoti mazā vecumā ir spiests būt vecāks, pieaugušais citiem cilvēkiem.
Bet kas no tā visa ir par mani? Lai kas arī notiktu, pat situācijās, kas kādam citam šķistu šausmīgas, Pepija spēj saskatīt labo. Grāmata sākas ar teikumu, kurā viņa saka: «Ļoti labi, ka mani vecāki ir miruši, jo tad nav neviena, kas mani katru vakaru tiranizētu un liktu darīt visādas muļķīgas lietas.» Ir arī epizode, kur viņa atrod skārda bundžu, un citi bērni vaicā: «Ko tu darīsi ar to veco bundžu?» Pepija atbild, ka tā ir ļoti īpaša skārda bundža, jo viņa to var uzlikt sev galvā un skriet. Viņa to izdara, ieskrien sētā un saka: «Lūk, tas viss ir tikai pateicoties šai labajai skārda bundžai. Ja man tās nebūtu bijis, es būtu sasitusi galvu, bet, tā kā man tā bija galvā, mana galva palika pasargāta.» Grāmatā ir ļoti daudz paradoksu, apgrieztu skatpunktu. Tas, kas parasti šķiet briesmīgs, Pepijas skatījumā kļūst par kaut ko labu, pat priecīgu.
Viss iepriekšminētais ir arī par mani. Arī es cenšos saskatīt labo ne pārāk patīkamās situācijās. Arī es cenšos rast pozitīvu attaisnojumu sliktajam, kas ar mani notiek. Man ļoti rezonē epizode, kurā Pepija izdomā, ka vienu dienu būs iepirkšanās diena. Viņa iet pa ielu, ierauga veikala skatlogā plakātu ar jautājumu: «Vai jūs ciešat no vasarraibumiem?» Ieiet veikalā un saka: «Nē, es neciešu no vasarraibumiem.» Un tad piebilst: «Ja jums gadījumā ir vēl kādas sešas bundžas, ar kurām var dabūt vēl vairāk vasarraibumu, lūdzu, dodiet man ziņu.»
Es domāju, ka viss, kas līdz šim ir noticis manā dzīvē, ir nācis par labu — lai kas tas arī būtu. Un jā, ir bijušas arī daudzas traģiskas lietas. Neuzskatu, ka teiciens «viss, kas notiek, notiek uz labu», ir universāla patiesība. Tas ir pārāk banāli un bieži vien vienkārši nav taisnība. Bet spēja saskatīt resursus situācijās, kur tas nav viegli, – tā, manuprāt, ir ļoti būtiska īpašība.
Vai tā bijis vienmēr? Nē, drīzāk tas ir nācis pakāpeniski. Un, iespējams, tā ir bijusi arī mana izvēle. Jo dabiski mums drīzāk ir tendence redzēt trūkumu, nevis resursus. Savā ziņā man palīdz psihologa izglītība — tas tomēr ir profesionāls treniņš, kurā māca palīdzēt cilvēkiem saskatīt resursus brīžos, kad viņiem šķiet, ka vairs nav nekā. Plus dzīves pieredze. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk redzu, ka viss kaut kā atrisinās. Un ļoti bieži izrādās, ka tas, kas kādā brīdī šķita pats sliktākais, patiesībā ir bijis labākais iespējamais risinājums. Tikai to mēs ieraugām ar laika nobīdi.
Tagad jau tas ir zinātniski pierādīts, ka lasīšanas terapija darbojas. Arī no savas personīgās pieredzes varu to apstiprināt. Lasīšanu var salīdzināt ar meditāciju: lasot smadzenes atslēdzas no visiem citiem impulsiem. Ja iztēle ir pietiekami attīstīta, iespējams iejusties citās pasaulēs un atslēgties, iegūt pārrāvumu ikdienas situācijai. Atceros, bērnībā, kad vecāki strīdējās, es «iekāpu» Pepijā un aizgāju citā «universā». Līdzīgi arī tagadējā, pieaugušā dzīvē. Tā ir sava pasaule, pat ja tikai uz mirkli.
Taču dažkārt viss vienkārši šķiet smagi – arī tad, ja kopumā dzīvē it kā viss ir labi. Tāpēc man šķiet, ka lasīšanai obligāti ir vajadzīgs pretstats: komunikācija. Manuprāt, vienīgais patiesi svarīgais padoms, ko var dot vecākiem un cilvēkiem, kuri aprūpē citus cilvēkus, ir nebaidīties lūgt palīdzību. Nevis tikai domās, bet skaļi pateikt: «Man vajag palīdzību.» Jā, tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē. Prasīt. Prasīt draugiem, prasīt organizācijām, prasīt valstij. Man šķiet, es esmu paprasījusi pilnīgi visiem, kam Latvijā vien var prasīt. Mums ir valsts atbalsts, pašvaldības atbalsts, draugu atbalsts. Mums ir arī auklītes.
Cik interesanti ir ar draugiem! Savā maģistra darbā psiholoģijā secināju, un tas mani pašu pārsteidza, ka cilvēki, kuri audzina bērnus ar invaliditāti vai īpašām aprūpes vajadzībām, vismazāk jūt tieši draugu atbalstu. It kā automātiski šķiet, ka draugi vienmēr ir blakus un palīdz, bet realitātē tā nemaz nav. Pēc tam es sāku domāt: cik bieži mani draugi man pajautā – kā tev iet ar bērnu? Vai tev nevajag palīdzību? Bet man ir arī savi skaidrojumi. Es pati nekomunicēju sevi kā «slima bērna» māti. Cilvēkiem ir savas problēmas, un bieži vien viņiem pat ir grūti iztēloties, kāda ir šī ikdiena. Un varbūt arī labi, jo viņi neuztver mūs kā trauslus, viņi uztver mūs kā «normālus». Tāpēc nesēžu, negaidu, kad man piezvanīs draudzene, bet zvanu viņai pati.
Būt kā Pepijai — komunikablai un draudzīgai, tas ir ļoti svarīgi. Un vēl — uzrunāt, dalīties un, jā, lūgt palīdzību.
Pēc izglītības esmu arī klīniskās psiholoģijas maģistrs un zināšanas, protams, palīdz. Modernā mūsdienu psiholoģija saka, cik svarīga līdzjūtība, iejūtība pret sevi. Ja nezini, vai esi pret sevi līdzjūtīgs, uzdod sev jautājumu, vai es pret sevi izturos tikpat labi, kā pret savu bērnu? Vai es āluju bērnam ēst junk food un lasīt līdz trijiem naktī? Šis jautājums sniedz ātras un skaidras atbildes.
Tikpat svarīga cilvēcība attiecībā pret citiem. Nereti sēžam četrās sienās un šķiet — man ir vissliktāk. Bet tā nav taisnība! Daudziem cilvēkiem ir daudz dažādu problēmu un mūs visus vieno kopīgs ciešanu aspekts. Tās agrāk vai vēlāk dzīvē piedzīvo katrs.
Katram cilvēkam arī vajadzīga atpūta, visvairāk tiem, kas aprūpē tuviniekus. Pilnvērtīgs miegs ir vissvarīgākais resurss. Un tā ir milzīga dāvana, ja iespējams mosties bez modinātāja.
Vēl cilvēkiem ar invaliditāti svarīgi pašiem sev neuzlikt ierobežojumus. Tikko lasīju par māmiņu, kurai ir ļoti slims bērniņš, bet viņa apceļo visu pasauli. Ieliek bērnu busā un laiž uz Jaunzēlandi. Mums katram ir sava Jaunzēlande, katram sava cīņa, kas jāizcīna. Galvenais būt drosmīgiem. Protams, arī es kādreiz nevaru, bet vispār dzīvoju ar pārliecību, ka vienmēr tikšu galā, lai kas man nāktu pretī. Varbūt tā ir mana domāšanas kļūda, bet, tā kā man ir vairāki bērni, man ir svarīgi viņiem parādīt, ka ar visu varu tikt galā.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
