Izrāvāmies beidzot no Rīgas un agrā ceturtdienas rītā 9. aprīlī devāmies ar Aizkraukles vilcienu līdz Ogrei. Kāpēc ir svarīgi braukt ar vilcienu, kuriem galapunkts nav Ogre? Jo tie apstājās uz 1. perona un tad cilvēki ar kustību traucējumiem var tikt apakšzemes tunelī ar pacēlāju.
Voldemārs veiksmīgi tika pacēlāja un uzreiz apjuka, jo visas vadības pogas bija nodilušas un no 5 pogām nevarēja saprast kura tad ir īstā, lai varētu tikt lejā. Spieda visas 5 pēc kārtas un neviena nereaģēja. Tad es pamanīju, ka vienai pogai malā diezgan padzisusi bija bultiņa uz kuru spiežot beidzot pacēlājs izkustējās no vietas. Cik labi, ka otrajam pacēlājam visas pogas bija ok. Veiksmīgi tikām Brīvības ielā un mūsu ceļojums varēja turpināties. Pamanījām publisko tualeti, bet veiksmīgi paslēpusies bija zīme, kas norāda, ka labierīcības paredzētas cilvēkiem ratiņkrēslā. Pēc kaut kāda laika beidzot to izdevās atrast un ai, ai, ai – tajā bija tikai 1 rokturis un pie izlietnes nebija papīra dvieļu turētājs.
Pēc kaut kā ne īpaši laba beidzot jābūt kaut kam pozitīvam un šīs emocijas mēs ieguvām kafejnīcā “Pie zelta liepas”, kura 1. aprīlī uzsāka jaunu attīstības posmu. Mūs apkalpoja bārmenis Edijs. Sociālā uzņēmuma “tiptip.lv” sabiedrisko attiecību speciāliste Jogita Erta seko līdzi Apeirons aktivitātēm un teica, ka uzreiz atpazina A-komandu. Pavārs mums uzsauca mazu desertiņu un pozitīvi, ka vēl pienācās 10% atlaide pie rēķina cilvēkiem ar invaliditāti, senioriem. Paēduši atstājām ierakstu atsauksmju grāmatā kā Paldies par gardajām otrajām brokastīm. Kafejnīcā strādā cilvēki ar invaliditāti, telpā tiek tirgoti senioru radītie amatniecības izstrādājumi. Ēkā darbojas arī Ogres tūrisma informācijas centrs, ir pieejama arī tualete cilvēkiem ratiņkrēslā. Ēkā var tikt pa garu, lēzenu uzbrauktuvi.
Pie slavenā Ogres lācīša ukraiņa ģimene deva mums priekšroku nobildēties ar lāčuku. Bija jau mums ieplānots, ka dosimies uz Ogres neredzīgo biedrību, ko arī realizējām. Biedrība atradās Ogres slimnīcas pagrabstāvā. Tur varēja nokļūt ar pacēlāju. Arī uz slimnīcu varēja tikt ar diagonālo pacēlāju. Neredzīgo biedrībā mums pastāstīja, ka vairāk uz turieni nāk seniori. Šajā pašā ēkā ir arī peldbaseins “Neptūns”. Apmainījāmies ar neredzīgo biedrību kontaktiem un devāmies atpakaļ stacijas virzienā, lai aplūkotu kā varam tikt Ogres kultūras centrā. Uz trepēm marķējums bija bez kontrasta. Ratiņkrēsla lietotāji tiek augšā pa ļoti garu un lēzenu uzbrauktuvi. Pielāgotas labierīcības un lifts bija Lielajā zāle. Tā bija slēgta, bet tā kā Voldemāru centra darbiniece atpazina pēc TV sižetiem, tad viņu ielaida tualetē. Uz Brīvības ielas atgriežoties kārtējie sliktie piemēri. Kafejnīcā “Ezītis miglā” pa galvenajām ieejas durvīm pakāpiena dēļ nevarēja tikt. Pie blakus durvīm tāda apšaubāma uzbrauktuve. Un ja pamana cilvēku ratiņkrēslā, tad blakus durvis atver. Tik tāds sīkums, ka jāpārvar uzbrauktuve-sliede. Kafejnīcas galā Omniva pakomāts, bet cilvēkiem ratiņkrēslā tas nav pieejams, jo priekšā ir augsta dēļu grīda novietota bez uzbrauktuves.
Nākamie apskates objekti bija valstiski – pilsonības migrācijas lietu pārvalde (PMLP) un Ogres novada dome. PMLP tikām iekšā par uzbrauktuvi, bet iestādē nebija pielāgotais rindu automāts. Novada domes pacēlājs nedarbojās. Ar Reini mēģinājām izkustināt. Nesanāca. Darbinieces bija šokā, ka pacēlājs nestrādā. Vai manu vai. No tēmas Vakar strādāja, šodien nē. No sāna domē cilvēki ratiņkrēslā tiek tikai ar asistenta palīdzību.
Un kā pēdējo objektu apskatījām Ogres centrālo bibliotēku. Šeit arī konstatējām, ka lai tiktu līdz ieejas durvīm, tad cilvēkiem ratiņkrēslā nepieciešama asistenta palīdzība. Iekšā mūs sagaidīja robots, izsmeļošu informāciju saņēmām no bibliotēkas darbiniecēm. Tualete pielāgota un vienīgā no šodienas apskatītajām, kurā bija arī drošības aukla. Ēkā bija arī lifts. Cilvēkiem ar redzes problēmām pieejamas audiogrāmatas.
Lai tiktu uz Rīgu, tad bija jāiet uz Pārogres staciju, jo no Ogres tas nav iespējams. Cerams, ka pagaidām un šo problēmu atrisinās. Gar promenādi aizgājām līdz tiltam, šķērsojām Ogres upi, no attāluma paskatījāmies Ogres estrādi un tad jau pēc kāda laika sasniedzām galamērķi – Pārogres staciju. Dīvaini, ka pagaidu perons nebija pie stacijas ēkas. Kopā nostaigājām apmēram 10 km. Uz ielām bija maz vadīnijas. Prieks vismaz, ka Ievai nekur nepārmeta, ka telpās devās ar servisa suni Pablo. Līdz nākamajiem ceļojumiem!
