Sen jau nav lijis šajā pilsētā. Tā pie sevis dungoju no rīta Rīgas ielās, dodoties uz autoostu. A-komanda (Līga, Reinis, Ritvars, Voldemārs) šorīt ar "Ecolines" autobusu brauca uz Jēkabpili.
Kad piebrauca Rīga – Rēzekne autobuss, tad sapratām, ka atkal būs jāpārvar pieturas platformas augstā apmale, lai tiktu līdz autobusa durvīm, kurā ir pacēlājs. Šoferis veiksmīgi darbojās ar pacēlāju un iecēla Voldemāru salonā. Piesprādzēt nepiedāvāja, tāpēc bija jālūdz šoferim to izdarīt. Paveica to pa pusei, jo ar otro drošības jostu nepiesprādzēja. Mūsu iebildumi netika uzklausīti. Tad es kā drošības garants sēdēju aiz Voldemāra ratiem. Pa ceļam obligātās pieturas paziņoja autoinformators un arī sēdekļu displeja ekrānos tās parādījās. Bet ne visās. Tikai tajās pieturās, kurās kāds iekāpa vai izkāpa no autobusa. Pa ceļam izmantojām arī komercreisa ekstras – tualeti un bezmaksas karstos dzērienus.
11:05 pienāca arī mūsu kārta izkāpt Jēkabpils autoostā. Arī šeit pieturas platformai bija augsta apmale, kuru Voldemārs pārvarēja ar manu palīdzību. Autoostā labierīcībās, kuras paredzētas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, podam gar malu pietrūka viens rokturis, nevarēja tikt pie izlietnes bērnu pārtināmā galdiņa dēļ. No autoostas devāmies uz Kena parku apskatīt vai varēs tikt publiskajā tualetē. Arī šeit vietējie darbinieki “parūpējās”, lai Voldemāram būtu ko papūlēties. Lai tiktu iekšā, tad bija jāpārvar slieksnis. Pēc tam palīkumojām pa Kena parku, šķērsojām ūdenskrātuvi pa tiltiņu, sabildējāmies pie Kena estrādes, kura bija izrotāta Latvijas karoga krāsās. Tālāk devāmies uz nākamo apskates objektu – Sēļu sētu. Tā ir Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa. Muzejā apskatāmas sešas tipiskas lauku ēkas no 19. gadsimta Sēlijas zemnieku saimniecībām. Pārvietošanās ieteicama ar pavadoni, jo ārpusē ir bruģītis. Arī koku saknes traucēja normāli pārvietoties. Mājiņās netiek iekšā. Bet labi var pārvietoties pa muzeja iekštelpu, kurā nav sliekšņi, ir pielāgota tualete, planšetē var klausīties informāciju.
Atvadījāmies no Sēļu sētas darbiniecēm un devāmies skatīt kas notiek Brīvības ielā. Pirmais “pārsteigums” bija Swedbank bankomāts, kuru vajadzēja iekarot pa stāvu uzbrauktuvi. Kā Voldemārs saka:”Ar stiprām rokām to var izdarīt”. Bet nu labāk ar pavadoni. Pats bankomāts arī bija par augstu, lai Voldemārs viens pats varētu noņemt naudu. Tālāk devāmies apskatīt kā var tikt iekšā pašvaldības novada ēkā. Blakus ēkai bija paredzēta vieta, kuru var izmantot cilvēki ratiņkrēslā. Ar zvana pogu izsaucām darbinieku, lai palīdz ar pacēlāju. Un kārtējais “pārsteigums” – pacēlājs nedarbojās. Darbinieks teica, ka nesen kā darbojās. Lai nu paliek. Mēs varējām uzdziedāt “Liku bēdu zem akmeņa. Pāri gāju dziedādam'”.
Pēc tam apciemojām Jēkabpils neredzīgo biedrību. Pa lēzenu uzbrauktuvi Voldemārs tika līdz ieejas durvīm. Mūs ļoti sirsnīgi uzņēma, pacienāja ar kafiju un saldumiem vadītāja Aija Eglīte. Viņa Reini atpazina no TV raidījumiem. Parunājām par pilsētas aktualitātēm, sabildējāmies un devāmies tālāk. Turpat uz Brīvības ielas apmeklējām “Mana aptieka”. Iekšā plaša telpa, lēzena uzbrauktuve, marķētas trepes.
Tad devāmies meklēt laimi Vecpilsētas laukumā. Pirmo apskatījām SEB ēku. Varēja tikt iekšā pa lēzenu uzbrauktuvi, arī pie konsultantiem varēja iebraukt ar ratiem. Turpat blakus bija tūrisma informācijas centrs. Arī šajā ēkā veiksmīgi tikām iekšā. Ļoti laipnās darbinieces mums pastāstīja, ko varam apmeklēt un kur var paēst, ja ceļo kopā ar cilvēku ratiņkrēslā. Info centra logā pamanīju zīmi “Gājējam draudzīgs”. Šo zīmi saņem arī tūrisma informācijas centri, ja ir īpaši draudzīgi kājāmgājējiem un aicina uz pārgājieniem savos informācijas kanālos.
Pusdienot izvēlējamies bistro “Vecpilsēta” kaut arī tur nebija pielāgota tualete. Tūrisma info centra darbiniece ieteica pēc tam izmantot viņu pielāgoto tualeti. Bistro varēja tikt iekšā pa uzbrauktuvi. Lete bija zema, ēdienu izvēle liela un bija ļoti garšīgi. Tālāk devāmies iemēģināt nesen kā pārbūvēto promenādi. Netālu no tās Viestura ielā 2B bija publiskā tualete, bet šeit cilvēki ratiņkrēslos netika gaidīti. Uz promenādi Voldemārs tika pa ļoti garu, lēzenu uzbrauktuvi, kurai bija arī margas un “kabatiņa”, kurā varēja iebraukt, lai apmainītos ar pretīmbraucēju. Uz promenādes satikām Apeirons draugu Valdi, kurš pastāstīja mums dažāda veida pilsētas aktualitātes.
Kādu gabalu palīkumojām pa promenādi un tad aizgājām novērtēt kafejnīcu “Ķēķis”. Tajā varēja tikt pa uzbrauktuvi, iekšā plašas telpas, zema lete un pielāgota tualete. Tālāk izlēmām doties pāri Daugavai uz Krustpili ar pilsētas autobusu Nr.5. Un atkal mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Autobusa vadītājs paziņoja, ka būs jāieceļ Voldemārs salonā uz ko mēs protestējām. Kad pateicām, lai izlaiž rampu, tad mums paziņoja, ka zem tās esot sakrājušās koku lapas un rampu pēc tam nevarēs ielaist atpakaļ un durvis aizvērt. Nu kā var izlaist uz līnijas autobusu, kurš tehniski nav pārbaudīts?
Mums nekas cits neatlika kā mērot ceļu bez sabiedriskā transporta. Krustpils pusē sabildējāmies pie skulptūras “Labklājība”. Pēc tam devāmies ievērtēt 72000€ vērto publisko tualeti, kuru atklāja 2024. gadā. Bijām vīlušies, ieraugot tajā, ka podam norauta brille, šķidro ziepju trauks arī norauts, papīra dvieļi arī nebija blakus izlietnei.
Vēl mūsu plānos bija apskatīt Krustpils pili, kurā mājo vēstures muzejs. Pie pils ir speciāli marķētas autostāvvietas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pārvietošanās pa bruģi pils priekšā vēlama ar pavadoņa palīdzību. Muzejā var tikt pa uzbrauktuvi, ir pielāgota tualete, cilvēki ratiņkrēslos var aplūkot 1. stāva izstādi “Muižas virtuve”. Blakus esošajā apmeklētāju centrā var tikt ar pacēlāju, ir pielāgota tualete un centra priekšā ir invalīdu stāvvietas.
Ar tumsas iestāšanos devāmies uz Krustpils dzelzceļa staciju. Arī šajā pilsētā nemāk novietot skrejriteni. Šo šķērsli apbraucām un veiksmīgi tikām līdz stacijai. Pa ceļam uz Rīgu pelnīti pagulējām vilcienā pēc 10 km pievarēšanas, novērtējot Jēkabpils un Krustpils objektus. Vēl jau palika ko skatīt, bet tas citai reizei. Arī šajās pilsētās ir ko uzlabot. Par pieejamu vidi visiem!
