Solidaritātes velobrauciens no Rīgas līdz Nordkapam
Kā jau esam informējuši, 2015.gada 5.jūnijā Solidaritātes velobraucienu no Rīgas līdz Nordkapam uzsāka Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” pārstāvis Juris Pabērzs. Ceļā viņam jāveic vairāk nekā 2000 kilometru. Par piedzīvoto ceļā viņš stāsta savā profila Facebook.

Labrīt. Vakar uzsāku velobraucienu no Latvijas uz Nordkapu. Velobrauciens ir mans un apvienības Apeirons solidaritātes brauciens par cilvēkiem ar invaliditāti, lai pievērstu uzmanību, ka cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā bieži vien neklājas tik labi, kā gribētos. Ir daudz dažādu šķēršļu un izaicinājumu, kas viņiem ikdienā ir jāpārvar, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Piemēram: vides pieejamība, veselības aprūpe, rehabilitācija, asistentu pakalpojumi, attieksme no citiem, darba iespējas utt. Es savā solidaritātes velobraucienā arī saskaršos ar daudziem šķēršļiem un izaicinājumiem, tomēr man tas ir tikai īss periods. Tāpēc aicinu domāt par cilvēkiem ar invaliditāti un darīt tā, lai ikviens no mums varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Latvijā.

Pirmā diena jau pagājusi, esmu izgulējies un drīz jau būšu gatavs startam šodien. Tikai jāuztaisa brokastis un jāsakrāmē mantas. Vakardiena pagāja labi. Kopā nobraucu 187 km no Rīgas līdz Pērnavai. Šorīt arī jūtos labi. Vakardienas brauciens bija mierīgs, nedaudz grūtāk bija braukt, posmā pirms Salacgrīvas līdz Ainažiem, jo tur tagad remontē ceļu. No Ainažiem kādus 30 km braucu pa celiņu, kas atrodas paralēli Tallinas šosejai. Ļoti labs celiņš, maz mašīnu un skaisti skati uz jūru. Vēlāk atgriezos uz Tallinas šosejas un braucu līdz Pērnavai, kur atradu kempingu, kurā paliku pa nakti, jo jau bija vakars klāt un pirms tumsas gribējās uzsliet telti un uztaisīt ēst. Kempingā satiku vienu somu, kurš arī ceļo ar velo un LV viņam nav sveša. Parādīju viņam kartē, kāds ir mans maršruts un viņš man ieteica braukt dažās vietās pa citiem ceļiem, jo tur ir skaistāk, tā arī darīšu, nedaudz mainīšu maršrutu, būs garāks, toties iespaidīgāks.

Vēl gribēju pateikt paldies veikalam Fans par tehnisko nodrošinājumu manam velo un padomiem, veikalam Virsotne par atbalstu ar kempinga lietām. Teltī uz Virsotnes matracīša siltajā guļammaisā gulēju ļoti labi! Paldies veikalam Gandrs un Velokurjeram par velosomām, kā arī pateicoties Velokurjeram, mani var izsekot un redzēt, kur es atrodos, kā arī liela paldies par atbalstu Sports Akileine par smērītēm, kas palīdz pret noberzumiem un pēc velobraukšanas var relaksēt kājas.

Par braucienu turpināšu ziņot.

Pēc nobrauktiem 141 km. Atrodos Tallinas ostā, gaidu, kad laidīs uz prāmja, lai peldētu uz Helsinkiem. 18:00 prāmis dodas uz Helsinkiem. Helsinkos būšu 20:30, laikam, šodien neko daudz vairs nesanāks pamīties.

Otrā diena bija mierīga, diezgan garlaicīga. Salīdzinoši ātri no Pērnavas aizbraucu uz Tallinu, jo bija labs ceļa vējš, apskatīt neko nesanāca, vienīgi daudz militārās tehnikas pārvietojās pa Tallinas šoseju: tanki, smagie, džipi utt. No Tallinas ar prāmi pārcēlos uz Helsinkiem. Helsinkos biju 20:30 un tad braucu uz kempingu. Paldies Tālim Bērziņam, ka palīdzēja atrast kempingu Helsinkos, jo no Helsinkiem visticamāk netiktu projām, bija diezgan vēls. Helsinkos gan pabraukāju pa ceļiem, kur bija zīmes, ka velosipēdi nevar braukt, līdz veiksmīgi nokļuvu kempingā. Helsinkos nedaudz arī uzlija lietus, bet tas atspirdzināja. Tagad esmu izgulējies un gatavs startēt, šodien arī jūtos labi un ceru, ka būs labs vējš. Pēc soma teiktā, kuru satiku Pērnavā, šodien solās būt garlaicīgs brauciens, tādā nozīmē, ka nebūs daudz ko redzēt, bet kā būs, to jau redzēšu brauciena laikā.

Trešā diena jau pagājusi un tāpagiadam bija visinteresantākā diena. Vakar dabūju: ceļa vēju, sānu vēju, pretvēju, sauli un lietu, būtībā laika apstākļi visu laiku mainījās un pūta stiprs vējš.

No rīta sāku ceļu no Helsinkiem. Jau sākumā patīkami pārsteidza tas, ka velosipēdistus vienmēr mašīnas palaiž pie gājēju pārejām (vienkārši neierasti) un visur apdzīvotās vietās ir veloceliņi - pat labu gabalu aiz apdzīvotām vietām.

Sāku meklēt ceļu, kā es no Helsinkiem varētu tikt uz Lahti pilsētu, jo manā iezīmētajā maršrutā bija lielceļš un tur ar velosipēdu nedrīkst braukt. Beigās ar vietējo palīdzību atradu, kā tikt uz ceļa nr. 140 un varēju mierīgi braukt uz Lahti, vējš pūta gan no muguras, gan sāniem un bez lielas piepūles varēja mīties. Sākās arī kalniņi, un braukšana kļuva interesantāka. Lejā braukt bija patīkami, bet lai brauktu lejā. vispirms ir jātiek kalnā. Emocijzīme – smile (smaidiņš)! Braucot uz Lahti, satiku somu vīru, kurš arī minās ar velo. Bija izbraucis nelielā izbraukumā, lai uzturētu veselību un sevi formā. Kamēr viņš nenogriezās, kādu laiku sarunajamies. Stāstīja, ka ir bijis Latvijā, vairākas reizes ir braucis svinēt Jāņus pie mums, tikai nevarēja atcerēties kur. Tad es sāku saukt pilsētas un izrādījās, ka tā ir Jūrmala. Vēl minēja, ka viņam ļoti patīk Rīga. Vēl runājām par makšķerēšanu, manu braucienu, Somiju utt.

Kad ierados Lahti pilsētā, pirmo reizi gāju iepirkties veikalā, atstājot velo ar visām mantām ārā. Neviens to nepieskatīja, un no tā man viss vairāk bija bail. Bet, atgriežoties, viss bija kārtībā. Varēju krāmēt ēdienu jau pilnajās somās.

Lahti jau sāka parādīties lietus mākoņi un es steidzos mukt prom no lietus. Turpināju braukt pa 140. Ceļu. Pēc tam braucu līdz 313. ceļam, un tur nogriezos pa kreisi, kur vajadzēja pacīnīties ar pretvēju, bet neko darīt. Vienā brīdī ķēde sāka krist nost. Šodien paskatīšos, kas par vainu, ka nevarēju likt uz jaudīgākā pārnesuma. Pēc kāda laika arī lietus bija mani sasniedzis un tad es centos lietus aizmukt, kas man arī pēc kādas 1,5 h izdevās.

Ezeriem sākoties, mainījās ainava. Noo abām pusēm ceļu apskaloja ezeri, bija ļoti skaisti. Tā es, braucot gar ezeriem un pāri tiltiem, tiku līdz pilsētai Sysmä, kur arī paliku nakšņot.

Kopā vakar nobraucu tieši 200 km. Aizvakar laikam iepriekš neuzrakstīju, bet kopā nobraucu 157 km, jo pa Helsinkiem vēl sanāca braukt. Tatad pavisam kopā es ar velosipēdu esmu nobraucis 546 km trijās dienās. Ja vēl pieskaita prāmja ceļu, tad kopā ir veikti apmēram 636 km. Manuprāt, nav slikti. Šodien turpināšu mīties, vēl tikai jāizlien no telts, tā jāizžāvē, jo pa nakti nedaudz lija. Jāuztaisa ēst, jāsakrāmējas, jāpārbauda velo un jādodas ceļā. Rīti ir gari. Bildes es tagad nelikšu, jo nav pieejams wifi.

Visiem veiksmīgu darba nedēļu un labu laiku!

Ceturtā diena pagaidām bija visgrūtākā diena. Igaunijā satiktais soms tiešām stāstīja taisnību, ka 612. un 610. ceļi būs kalnaini. Varbūt man bija uzkrājies nogurums, vai arī kalnos augšup braukšana prasīja daudz enerğijas, bet biju dienas beigās piekusis.

Vakar izbraucu salīdzinoši vēlāk, bet rīti, kā jau iepriekš minēju, ir gari. Kamēr uztaisu ēst, novācu telti, sapakojos, pārbaudu velo, tikmēr laiks paiet. Braukšana bija salīdzinoši grūta visu laiku - kalnos augšā un lejā. Braukt lejā ir forši un ātri, bet braukt augšā beigās jau palika grūtāk, taču uzbraukt varēja. Arī vējš vakar nelutināja, praktiski visu laiku bija pretvējš vai pūta no sāniem.

Brauciena laikā iebraucu kādas degvielas uzpildes stacijas ēstuvē, kurā dabūju līdz šim, lielāko kebabu, kādu esmu ēdis! Emocijzīme – grin!

Kebabs un vietējā kola man atkal iedeva dzīvību, un biju gatavs mīties tālāk. Sasniedzot Jyväskylä pilsētu, sākās lietus. Meklējot, kā  izbraukt uz ceļa nr. 637, saliju un sāka salt. Tāpēc nolēmu braukšanai mest mieru un palikt pa nakti šajā pilsētā. Vietas meklēšana ievilkās, bet kaut ko beigās atradu.

Vakarā, tīrot zobus, sapratu, ka labās rokas plauksta un locītava ir notirpušas, un nevaru noturēt zobu birsti rokās, bet nekas, šorīt jau labāk, ceļš jāturpina. Vēl bažas sāk radīt priekšējais bagāžnieks, kas pamazām sāk slīdēt uz leju. Bet ceru, ka viss būs labi.

Kopā vakar daudz nenobraucu - 126 km. Cerams, ka šodien būs labāk.

Saliku internetā dažas bildes, pārsvarā tur ir tikai ceļi, un ar bilžu taisīšanu arī neesmu aizrāvies.

Piektā diena ir nobraukta, kopā nobraucu 199 km. Sākumā braucu pa ceļu nr. 637, tad turpināju  laikam pa 642. Ceļu. Negribas kartei iet pakaļ, tāpēc ceru, ka nesameloju. Gan jau lielākajai daļai lasītāju neliekas svarīgi, pa kuriem ceļiem es braucu.

Vakar kalni vairs nebija tik stāvi, toties pretvējš un sāna vējš bija līdz pat vakaram. Tas atkarīgs no tā, kā ceļš iegriežas. Vakarā vairāk no sāna un mugurpuses pūta.

Pēc tam nogriezos uz lielāka ceļa E75 un turpināju braukt taisni, nekādu piedzīvojumu vairs nebija. Braucu, līdz sapratu, ka jāmeklē, kur palikt pa nakti. Sākotnēji, pirms braukšanas domāju, ka palikšu ceļa malā, uzsliešu telti un nakšņošu, tomēr tas nav tik vienkārši. Ceļa malā atrast vietu, kur uzsliet telti nav viegli, arī ūdens ir nepieciešam. Lai pagatavotu ēst, tik daudz ūdens es nevaru paņemt līdzi, tāpēc es nakšņoju kempingos.

Kad jau bija vēls, apstājos pie viena krustojuma un izvilku karti, cerēdams kartē ieraudzīt, ka netālu ir kempings. Bet nekā. Biju nobraucis ceļu, kas uzzīmēts vienā kartes pusē, tāpēc gribēju salocīt karti uz otru pusi, taču garām braucošās smagās mašīnas sacēla vēju un man tas tik vienkārši neizdevās.  Kad to biju izdarījis,  apskatījos vēlreiz kartē, un tad man pabrauca garām puika ar motociklu. Viņš apstājās, laikam saprata, ka man varētu noderēt palīdzība, apgriezās un atbrauca pie manis. Es viņam jautāju, vai nezina, kur ir kāds kempings, viņš pasmaidīja un ar žestiem rādīja ceļu, puika nevarēja runāt, bet visai veikli man izskaidroja, kur ir kempings, tas nebija tālu, krustojumā vajadzēja nogriezties pa labi, tad pēc kāda laika atkal pa labi un jau biju kempingā! Katrā ziņā, vislielāko iespaidu man vakar atstāja tas puika, kurš nepabrauca garām, bet gan apstājās, lai palīdzētu!

Sestajā dienā no rīta piecēlos. Viss bija labi, tikai kreisajai kājai ap potītēm aizmugurē cīpsla sāpēja. Nezinu, kāpēc.

Laiks arī bija kļuvis vēsāks, un jau bija jāmeklē velo bikses un siltāka jaka. Pa ceļam pārģērbos trīs reizes, līdz sapratu, kā ģērbties, lai nebūtu ne par aukstu, ne par karstu. Kad biju atradis optimālo apģērbu, ko vilkt, sākās lietus un nācās pārģērbties ceturto reizi! Emocijzīme – grin!

Lietus mani pavadīja pirmo pusi dienas. Pēc tam laiks uzlabojās un vakarā pat parādījās saulīte.

No rīta, uzkāpjot uz velosipēda, sapratu, ka kāja potītes rajonā, aizmugurē, sāp vairāk, nekā nedaudz. Bet neko, sataisījies biju un braucu tik uz priekšu. Sāpes ar laiku palika lielākas, tā jau nekas, tikai grūtāk mīties. Vienā brīdī pat aizsniedzos pēc pretsāpju tabletītes. Uz kādu brīdi palika, laikam vieglāk, bet neko daudz tā tabletīte nepalīdzēja, tāpēc nolēmu tabletītes nedzert. Vēlāk, aprodot ar sāpēm, braukt nebija tik grūti. Grūtāk bija uzsākt braukšanu vai nokāpt no velosipēda.

Iebraucot Oulu pilsētā, iegāju veikalā, tad uzsākot braukt, sāku skatīties, kur jābrauc. Skatījos, skatījos, līdz jutu, ka krītu! Nepaspēju izvilkt vienu kurpi no pedāļa, tāpēc nokritu. Nekāda liela skāde nav, tikai dibens nedaudz noberzts. Emocijzīme – grin!

Piecēlos un turpināju braukt. Maldījos pa Oulu pilsētas veloceliņiem, jo negribējās uz lielā ceļa braukt, ja blakus ir veloceliņš. Taču aizbraucu nepareizā virzienā. Kad sapratu, griezos atpakaļ un atradu īsto ceļu. Braucu vēl kādu laiku, līdz atradu kempingu, kurā palikt pa nakti.

Kempingā satiku, feinu itāļu/vācu onkuli, kurš teica, ka no rīta mani redzēja lietū minamies. Onkulis ir no Zalcburgas, Austrijas, kur dzīvo ar sievu jau 50 gadus, bet tā dzimis Itālijā. Komunikācija bija smieklīga, viņš ar mani runāja vāciski un ar žestiem, kādu vārdu pasakot angliski, bet es angliski ar žestiem, kādu vārdu pasakot vāciski.

Kopā vakar nobraucu 217 km, un spidometrs rāda, ka pa sešām dienām esmu nobraucis 1089 km.

Šodien, domāju, ka taisīšu nelielu atslodzes dienu, tālu nebraukšu, jo kāja liek par sevi manīt un jau ir uzpampusi un palikusi nedaudz zila, jāsataisa arī priekšējais bagāžnieks, citādi, katru dienu nedaudz noslīd uz leju.

Zemāk bilde, kā izskatās kāja. Emocijzīme - wink

Septītā diena. Pamodos ar sāpošu, sapampušu kāju un izdomāju taisīt atslodzes dienu. No rīta nesteidzos un  ilgāk pagulēju.

Brokastoju kādu stundu un visu brokastu laiku runāju ar austriešu pensionāru pāri, kuri ar kemperi no Zalcburgas, caur Somiju brauc uz Nordkapu un tad atpakaļ caur Norvēğiju Zviedriju. Kopā viņi ieplānojuši braukt 3 nedēļas. Iepriekšējā vakarā runāju ar to pašu onkuli, bet brokastīs pievienojās viņa sieva. Cik labi bija, ka viņa runāja angliski! Viņi man visu laiku piedāvāja maizītes un kafiju, bet es jau biju izvārījis katlu ar makaroniem un sajaucis ar sieru. Bija ar makaroniem jātiek galā, tāpēc es visu laiku no maizītēm atteicos. Dīvaini ēst no rīta makaronus, bet to man ieteica sporta ārsts.

Tā mēs runājām par visādām tēmām. Smieklīgi, ka tad, kad viņi mani pirmo reizi ieraudzīja minoties ar riteni (jo viņi mani jau bija pamanījuši pa ceļa minoties) sākumā nodomājusi, ka es esmu briedis. Bet tad piebraukuši tuvāk vai uzbraukuši augstāk kalnā un sapratuši, ka tomēr nē, neesmu briedis!

Pēc brokastīm lēnām sataisījos, atvadījos no austriešiem, nedaudz pielaboju velosipēda bagāžnieku un salīdzinoši vēlu izbraucu, laikam ap pl. 12:00.

Sākot braukt, kāja par sevi lika manīt un nebija tik viegli pamīties. Domāju, varbūt palikt kempingā vēl vienu nakti, bet nokļūt tuvāk mērķim vairāk gribējās, tāpēc tomēr braucu. Laiks bija labs, pretvējš pūta, kāja sāpēja un lietus ik pa laikam uzlija, - labi, ka ne daudz. Biju izdomājis tikt līdz nākamajai pilsētai Kemi, ko arī, lēnām un mierīgi arī izdarīju. Atradu pozīciju, kā braukt, lai mazāk sāpētu kreisā kāja. Likut papēdi uz pedāļa. Tikai, lai tā brauktu bija jāceļas kājās. Viena kāja ar klipsi uz pedāļa un otra ar papēdi radīja diezgan lielu berzi starp kājām. Emocijzīme wink

Ierodoties Kemi pilsētā, nevarēju atrast kempingu, kurā palikt. Izrādījās, ka kempings, kas bija atzīmēts kartē, bija domāts kemperiem. Tāpēc izdomāju palikt viesnīcā. Aizgāju uz aptieku, nopirku smēri un aukstuma maisu un ārstēju kāju. Šorīt jau labāk, nav tik ļoti sapampusi, bet sāp tik un tā. Nekas, jāieēd brokastis un jādodas ceļā. Redzēs, kā ies, tas ir brauksies, bet vismaz līdz Ziemassvētku vecīša pilsētai Rovaniemi gribētu tikt.

Astotā diena. No rīta viesnīcā bija iespēja dabūt kārtīgas brokastis. Kā es ēdu, sen nebija bjušas tik garšīgas brokastis! Emocijzīme  - smile

Lielais pampums kājai bija nogājis, bet sāpēja un sāp vēl projām. Taču jau esmu iemanījies kā braucot likt sāpošo kāju, kad ir kalns un kad jābrauc jo kalniņa lejā.

Vakardien bija labs laiks, un no sākuma pat labs ceļa vējš. Tāpēc es Ziemassvētku vecīša pilsētu sasniedzu diezgan ātri un izdomāju braukt tālāk. Vēl pirms sasniedzu Rovaniemi, es sastapu pirmos ziemeļbriežus. Ko lai saka, skaisti dzīvnieki. Nebiju viņus iepriekš redzējis.

Braucu, līdz kāja sāka atkal saka vairāk sāpēt. Tad izdomāju mest mieru un meklēt kempingu. Pa ceļam viens atradās un tur arī paliku. Saule vairs nenoriet. Man liekas, ka jau kādas trīs dienas naktīs ir gaišs. Bet tagad oficiāli, šeit saule norietēs tikai rudenī!

Vakardien nobraucu 189 km.

Devītā diena. Veicu ikrīta darbības: piecēlos, uzrakstīju par iepriekšējo dienu, sataisīju ēst, paēdu, novācu telti, visu sapakoju, saliku uz velosipēda un biju gatavs doties ceļā.

Jau izbraucot no kempinga, redzēju ziemeļbriežus. Visa ceļa garumā kāds bariņš bija izlīdis no meža. Lai saudzētu kāju, biju nolēmis nebraukt daudz un pie nobrauktiem 160 km sāku meklēt kempingu, kur palikt. Ieraudzīju izkārtni kempings "Zelta ciemats", nopriecājos, ka tik ātri ir atrasts un nogriezos, lai brauktu uz kempingu.

Ieejot recepcijā uzināju, ka telšu vietas šajā kempingā nav. Ir tikai kempinga mājiņas, kas uz to nakti visas bija aizņemtas. Apjautājos, vai netālu ir vēl kāda vieta, kur palikt. Man atbildēja, ka tuvākā vieta ir Ivalo pilsētā, kas atrodas apmēram, 70 km attālumā. Tad recepcijas darbiniece apdomājās un atcerējās, ka apmēram 8 km atpakaļ ir iespēja palikt.

Atpakaļ braukt man ļoti negribējās, tāpēc nolēmu turpināt braukt uz priekšu. Cerēju, ka varbūt būs kāds kempings pirms Ivalo, bet nebija. Pa ceļam uz viena kalna bija vēl nenokusis sniegs. Pēc šī kalna virsotnes sākās vairāku minūšu nobrauciens lejā. Biju ļoti priecīgs, ka beidzot ir tāds nobrauciens un nav visu laiku augšup jābrauc. Vienīgi, kas man nepatika, ka atpakaļceļā pa to nobraucienu būs jābrauc augšā. Emocijzīme wink

Sasniedzu Ivalo pilsētu un ieraudzīju kempingu. Biju ļoti priecīgs, ka beidzot esmu galā. Kopā vakardien nobraucu 234 km un pavisam kopā deviņās dienās esmu nobraucis 1591 km.

Šodien plānoju daudz nebraukt, bet tikt tuvāk Norvēğijas robežai, palikt pa nakti vēl Somijā, lai rītdien jau varētu braukt pa Norvēğiju .Jāizbrauc vēl uz veikalu, jāsapērk ēdiens, Somijā laikam ir lētāk, nekā Norvēğijā. Kāja pamazām arī laikam dzīst, tikai sāp, vakardien vakarā mazāk sāpēja, šorīt nedaudz vairāk, bet būs labi.

Desmitā diena - No rīta bija jūtams neliels enerğijas trūkums pēc iepriekšējās dienas distances. Bet nekas, braucot pēc kādām 2. stundām enerğija atkal parādījās.

No rīta iebraucu veikalā, nopirku pārtiku dažām dienām uz priekšu un devos ceļā. Ceļš palika kalnaināks, bet, kad nogriezos uz ceļa Nr. 92, tad tur mani sagaidīja jau lielāki kalniņi. Pārsvarā tikai augšā un augšā bija jābrauc, vismaz man tā šķita. Bet bija arī nobraucieni. Pa ceļam bija saliktas sirēnas ar sensoriem, kas braucot garām, sāka skanēt. Laikam, lai zvērus un ziemeļbriežus atbaidītu. Viena sirēna arī mani nobaidīja. Mierīgi aizdomajies braucu, un tad pēkšņi sāk aurot sirēna! Emocijzīme grin

Ceļš nav pārāk plats, bet uz ceļa lielākā daļa cilvēku mani sveicina. Vienalga vai brauc mašīnā, vai ar moci. Vienīgi smagie un autobusa vadītāji nesveicina.

Vakar veiksmīgi tiku līdz Norvēğijas robežai un no kempinga redzu Norvēğiju. Vairs nav daudz palicis, bet ceļš kalnaināks un kalnu stāvums palielinājies, tāpēc grūtāk braukt. Vakardien nobraucu 147 km.

Kājai arī kļūst labāk, jau pat varēju piecelties uz velo stāvus ar abām kurpēm ieklipsētām pedāļos, braucot uz ne pārāk stāviem kalniņiem. Tagad varu arī mierīgāk paiet, tikai mazliet piekliboju. Iepriekš tieši iešana sagādāja vislielākās sāpes.

Tā man te klājas.

Lai veiksmīga nedēļa!

Ielikšu arī kādu bildi. Daudziem skaistiem skatiem pabraucu garām, tos nenobildējot. Kaut kā nepatīk bildēt, bet skati te ir skaisti. Bildēs laikam neko īpašu neesmu nobildējis.