Tiek uzskatīts, ka dzirdes traucējumi ir katram desmitajam iedzīvotājam. Senioru grupā vēl vairāk – tie var būt pat katram sestajam. Tas ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka ekskursantu grupās liela daļa dalībnieku mēdz būt pensionāri. Kas jāievēro, lai tūrisms būtu pieejams arī viņiem?
Cilvēki ar dzirdes traucējumiem iedalās pēc saziņas veida.
Lielākā daļa dod priekšroku saziņai balsī un izmanto dažādus dzirdes palīglīdzekļus (dzirdes aparātus, kohleāros implantus, FM sistēmas), kā arī labprāt lasa informatīvos uzrakstus, mazākā daļa dod priekšroku zīmju valodai.
Aptuveni 2000 cilvēku Latvijā ir pilnīgi nedzirdīgi. Pārējiem dzirdes traucējumi var būt gan viegli (1.-2. pakāpe), gan vidēji (3.pakāpe nopietni traucē saprast cilvēka runu), gan smagi (4.-5. pakāpe).
Kas jāievēro, lai tūrisms būtu pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem?
Pirmkārt: ļoti svarīga ir vizuālā informācija. Vajadzīgas kartes, virzienu rādītāji, citi informatīvie uzraksti, piktogrammas.
Vēlams tūristiem izsniegtajā kartē atzīmēt viesnīcas atrašanās vietu un adresi, autobusa stāvēšanas vietu, u.tml.
Virzienu rādītājiem jābūt lieliem un skaidri saskatāmiem.
Šis nav labs piemērs. Īpaši uz šāda tumša fona.
Ko darīt, lai būtu saprotams arī ekskursiju vadītāja (gida) stāstījums?
Šajā attēlā ir latviešu ekskursantu grupa Spānijā. Gidam ir mikrofons, tūristiem kaklā uztvērējierīce un vienreiz lietojamās austiņas. Gida stāstījumu var uztvert aptuveni 30 m attālumā. Tas nozīmē, ka klausītājiem nav jādrūzmējas apkārt gidam, viņi var brīvi staigāt un apskatīt eksponātus. Pēc ekskursijas uztvērējierīci atdod gidam, bet austiņas var izmest vai paturēt.
FM sistēmas ir dažādas. Šī te eTour – speciāli tūristiem.
Šajā attēlā ir velosipēdistu grupa Rīgas Centrāltirgū, kuri arī izmanto FM sistēmas:
Tuvplānā redzams, kā tiek izmantots gan mikrofons, gan uztvērēji.
Ārtelpās labi der arī šāds raidītājs:
Zīmju valodas tulki jeb surdotulki: ja grupai vai atsevišķam klientam ir šāds tulks, viņam jāstāv apgaismotā vietā. Ja vairāki cilvēki izmanto šādu pakalpojumu, vietai jābūt plašai.
Runas-teksta tulki. Latvijā šāds pakalpojums nav pieejams, bet ir citās valstīs. Runas-teksta tulki izmanto pārnēsājamas klaviatūras, un klienti rakstīto tekstu lasa savās planšetēs vai mobilajos telefonos. Telpās var izmantot arī lielos ekrānus.
Ja runas-teksta tulki strādā telpās, arī pusdienu laikā, būtu vēlams padomāt par to, lai uz galda būtu vietas gan traukiem, gan laptopiem. Attēlā: ārzemju vājdzirdīgo grupa Lietuvā kafejnīcā izvēlas ēdienus. Kad tos atnesīs, vietas uz galda būs pamaz.
Masu pasākumos vēlams izvietot lielos ekrānus, uz kuriem lasāmi titri.
Titru ekrāni vajadzīgi arī teātros, koncertzālēs, kultūras namos.
Problēmas!
Kādā no ekskursijām Latvijā grupai tika izsniegtas šādas austiņas, kuras derēja tikai labajai ausij. Kliente, kura izmantoja dzirdes aparātu tieši labajā ausī, austiņu izmantot nevarēja. Ja viņa noņēma dzirdes aparātu, tad ar uztvērēju nevarēja saprast ne gides runu, ne apkārtējo cilvēku sarunas.
Otra kliente izmantoja divus dzirdes aparātus. Kreiso viņa atstāja, un uz labās auss uzlika gides doto austiņu. Taču uztvērēju nevarēja noregulēt pietiekami skaļi un sacīto saprast neizdevās. Par laimi klientei bija līdzi arī tādas austiņas, kādas tika izmantotas Spānijā, un tās derēja.
Citā ekskursijā Latvijā, tika izdalītas šādas austiņas. Tās varēja uzlikt gan uz labās, gan uz kreisās auss, taču cilvēkam ar smagiem dzirdes traucējumiem skaņa var būt par vāju.
Risinājums: Ja grupā ir cilvēks ar dzirdes traucējumiem, viņam piedāvā kvalitatīvākas austiņas. Vai arī, iepriekš informējot, ka ekskursijā tiks izmantota FM sistēma, klients pats var paņemt līdzi sev piemērotas austiņas.
Daudzos muzejos izmanto audiogidu klausules izskatā. To labi var izmantot arī cilvēki ar dzirdes aparātiem un kohleārajiem implantiem.
Problēma, ka klausoties tekstu, audiogida klausule visu laiku jātur rokā. Teorētiski varētu būt audiogids nevis kā klausule, bet kā austiņas. Tas noderētu cilvēkiem, kuriem ir vājas rokas.
Cilvēkiem ar pasliktinātu dzirdi var būt arī līdzsvara traucējumi. Diemžēl dažreiz gids runā ļoti ilgi, bet sēdvietu tuvumā nav. Klienti meklē akmeņus vai pat miskastes kur apsēsties, viņi atbalstās pret kokiem, stabiem vai sienām. Tā ir liela problēma arī senioriem. Tāpēc, ja paredzēta liela runāšana, ieteicams izvēlēties vietu ar soliem un pēc iespējas vairāk tos uzstādīt populārākajās apskates vietās.
Redzēts Rīgā: kāda senioru grupa nēsāja sev līdzi mazos saliekamos krēslus un izmantoja tos laukumā pie Brīvības pieminekļa. Var darīt arī tā.
Rakstā izmantoti Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” materiāli.
