Saruna ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli
Valdošajā koalīcijā sākušās debates par nabadzības apkarošanu. Vai tā ir tikai mode vai nopietna nepieciešamība - par to un citiem jautājumiem ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli sarunājas Guntis Bojārs un Andrejs Panteļējevs.

Par nodokļu manevriem, par ko patlaban debatē. Kas ir galvenie mērķi? Viens no mērķiem, kas minēts valdības deklarācijā, bija nodokļu samazināšana darbaspēkam. Tad parādījās mērķis - demogrāfijas stāvokļa uzlabošana. Tagad darba kārtībā ir arī mērķis mazināt nevienlīdzību. Kuri no šiem mērķiem ir prioritāri?

Nodokļu reformas jeb izmaiņas nodokļu sistēmā nevienu no jūsu minētajām lietām neizslēdz. Ja ir runa par darbaspēka nodokļa samazināšanu, vēl jāmin nodokļu sloga pārlikšana no darbaspēka uz patēriņu. Šis mērķis nav pārskatīts, lai arī kā Zaķa kungs būtu komentējis šo virzību. Atbalsts strādājošajām ģimenēm caur neapliekamo minimumu un atvieglojumiem par apgādājamiem arī bijis ietverts valdības deklarācijā un rīcības plānā. Jaunā modes tēma - nevienlīdzības mazināšana - arī faktiski tiek sasniegta ar neapliekamo minimumu vai atvieglojumu par apgādājamo paaugstināšanu. Tas, ko Labklājības ministrija ir darījusi, - ir uzrunājusi Finanšu ministriju ar aicinājumu lūkoties divos virzienos. Progresivitātes ieviešana, un tas tiek darīts tieši tāpēc, lai, nepalielinot nodokļu slogu uzņēmējiem, panāktu vairāk naudas cilvēka makā. Bet ne ar likmes diferenci, bet gan ar neatliekamā minimuma diferenci zemāko algu kategorijām. Mums būtu jāsniedz vismaz četri mērķi: nepalielināt slogu darbaspēkam, palielināt legālās algas lielumu, nepadarot legalizāciju dārgu un neizdevīgu uzņēmējam, vairāk naudas uz rokas un nevienlīdzības mazināšana.

Nodokļu progresivitātes jautājums vienmēr ir parādījies pirms vēlēšanām. Kāpēc tagad jautājums atkal ir parādījies?

Progresivitātes elementi Latvijas nodokļu un nodevu sistēmā, manuprāt, ir neizbēgami nākotnē, jo, ņemot vērā pašreizējo apdzīvotību un tautsaimniecības struktūru un reģionālās īpatnības, bez progresivitātes neiztikt. Jautājums, vai mēs no tās niecīgās turīgo cilvēku daļas izspiežam pēdējo asins lāsi un jūtamies apmierināti, jo šķietami ir uzvarējis taisnīgums.

Vai varam iet vēl soli uz priekšu un teikt, ka diferencējam reģionus nodokļu politikā, piemēram, Latgalē jāmaksā zemāki nodokļi.

Domāju, šis nav gluži īstais ceļš ejams, jo Latvija ir ļoti maza valsts un reģioni ir ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu, ka piemērot diferencētas likmes reģionos, manuprāt, nebūtu jēdzīgi.

Jūs jau minējāt taisnīgumu un vienlīdzību. Vai tas ir viens un tas pats?

Taisnīgums, manuprāt, ir papildināms ar jēdzienu «solidaritāte». Tas nozīmē, ka labumu pārdale un piekļuve publiski finansētiem pakalpojumiem tiek veikta, paturot prātā, ka demokrātiskā sabiedrībā tiem cilvēkiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ ir grūtākā situācijā, noteiktu brīdi ir jāpalīdz. Tas, kas Latvijā būs tuvāko gadu diskusija, - cik daudz pārdalām, un lai tas nenonāk pretrunā ar taisnīgumu, lai nenonākam otrā galējībā, kas padomju gados saucāsurovņilovka. Taču jāizvairās arī no tādām lamatām kā nevienlīdzības nostiprināšana paaudzēs un ierobežota pieeja resursiem tikai tāpēc, ka cilvēks dzīvo noteiktā reģionā vai viņa dzīves pieredze ir tāda, kas neļauj izvēlēties citu dzīves ceļu. Otra galējība būtu par netikumu uzskatīt veiksmi un labklājību.

Vai mums būtu jāuztraucas par pārlieku nevienlīdzību?

Mums par to ir jāuztraucas. Nevienlīdzība jau nāk ar ļoti taustāmiem riskiem sabiedrībā. Tas ir drošības aspekts, ja ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kas dzīvo spiedīgos apstākļos ar visu veidu deficītiem piekļuvei publiskajiem pakalpojumiem dzīves nodrošināšanai. Ilgstoši šī situācija padara sabiedrību nestabilu un vieglāk manipulējamu.

Jūsu rīcībā ir demogrāfijas jautājums. Blakus ir jautājums par imigrāciju, darbaspēku. Vai ir gaidāms, ka varam šo jautājumu nopietni pārskatīt, nevis cerēt, ka ikvienā ģimenē būs četri bērni un mēs ļoti viegli tiksim ar šo problēmu galā?

Pat ja katrai ģimenei būs četri bērni, lai mēs dabūtu pozitīvu dzimstības un mirstības bilanci, tiem četriem bērniem būs arī jāaug nepieredzēti ātrā tempā. To laikam mēs nevaram ietekmēt. Šī ir viena no tuvākā laika tēmām, par kurām sabiedrībā būs jārunā, un darbs pie tā jau notiek. Iekšlietu ministrijas paspārnē top imigrācijas politikas pamatnostādnes.

Jūs zināt par ķīniešu ģimeni Cēsīs, kas šeit uzturas. Kā prognozējat sabiedrības attieksmi pret šādām pārmaiņām?

Runājot par sabiedrību, gribu teikt, ka citu rasu un tautību cilvēku ienākšana šeit būs tāds pats katalizators kā sabiedrības izpratne par vērtībām. Piemēram, tā pati bēdīgi slavenā dzimumu līdztiesības grāmatiņa. Man nav pamata domāt, ka tas neizraisīs tādas pašas reakcijas. Proti, būs liberāli noskaņotie un galēji radikālie. Kāds uz tā rēķina izsitīs sev politisko kapitālu. Taču domāju, ka šīs debates būs ļoti košas un katrs tur varēs atrast savai gaumei ko tīkamu. Man šķiet, ka ķīniešu ģimene Cēsīm ir laba ziņa, tas nozīmē, ka vēl kāds bez mums uzskata, ka Latvija ir vieta, kurā ir labi dzīvot un uzturēt savu ģimeni. Runājot par imigrācijas politiku, būtu prātīgi jau tagad, pirms neesam kļuvuši par ļoti iekārojamu vietu, kur palikt, definēt, ko Latvijas valsts šeit gaida un kādam darbam.

Runājot par «dzimumu vienlīdzības grāmatiņu», vai jūs redzat tam turpinājumu? Mēs redzam, ka ir valstis, kurās pasēs minēts «vecāki», nevis - «tēvs» vai «māte». Vai pie mums šāds turpinājums ir iespējams?

Domāju, ka turpinājums ar fizioloģiskā dzimuma noliegšanu vai ierobežošanu Latvijā nav iespējams, nav arī vajadzīgs.

Šeit ir jautājums arī par homoseksuāliem pāriem. Būtu muļķīgi šādā gadījumā norādīt dzimuma atšķirību. Tātad tas tiek ieviests, lai novērstu diskrimināciju. Vai tas ir iespējams Latvijā?

Mēs līdz šādai problemātikai Latvijā esam gaismas gadu attālumā. Mēs Saeimā diskutējam par tādām lietām kā - vai heteroseksuālas ģimenes, kuras nav reģistrējušas laulības attiecības, bet kurām ir bērni, Latvijas valstij ir vēlamas. Satversme pasaka skaidri, ka, lūk, tikliem pāriem ir jādzīvo laulībā, tad par kādu vecāku dzimtas izskaušanu mēs runājam? Bet man rūp to heteroseksuālo pāru liktenis, kuri nav reģistrējuši laulību. Šis kopdzīves modelis ir pietiekami izplatīts arī Latvijā. Mēs varam pamatnostādnēs rakstīt un teikt, ka pareiza ģimene ir laulāta. Tad skatāmies realitātē, kur cilvēki attiecības nereģistrē un rada bērnus. Vai mēs atkal noliedzam šo realitāti un mēģinām laulāt vai arī sakām, ka ir kaut minimāls tiesību nodrošinājums arī šādiem pārim? Šādos pāros parasti, ja kādas problēmas, cieš sievietes un bērni.

Kādēļ arvien vairāk pāru nolemj dzīvot kopā bez laulības reģistrācijas?

Man īsti nav atbildes, un tā arī nav mana darīšana. Taču mana atbildība šajā amatā ir runāt par to, vai var skaidri definēt, ka nereģistrēti pāri ir mazāk atbildīgi. Vai vecāki ir nolaidīgāki pret saviem bērniem - jo šādi argumenti arī izskan. Ja raugāmies uz Franciju vai Zviedriju, tur ir pozitīva dzimstības dinamika, un viens no skaidrojumiem ir tolerance pret dažādām kopdzīves formām starp heteroseksuāļiem. Zviedrijā kopdzīvi var reģistrēt, neaizejot uz dzimtsarakstu nodaļu. Tas dod zināmu skaidrību mantiskajās attiecībās.

Par sociālo budžetu. Zināms stāsts, ka savulaik valsts ir ļoti daudz aizņēmusies no sociālā budžeta, tāpēc arī tās sociālā budžeta problēmas.

Stāsts ir tāds, ka atjaunotās Latvijas vēsturē savstarpēja aizņemšanās ir notikusi vairākas reizes - valstij no sociālā budžeta, un arī otrādi. Transakcijas ir strikti dokumentētas un Valsts kasē izsekojamas. Abos aizņemšanās gadījumos maksāja procentus, un šī nauda nekur nav aiznesta vai notrallināta.

Kurš kuram ir parādā šobrīd?

Šobrīd parādā nav neviens. Sociālajā budžetā ir 78 miljonu latu deficīts.

Jautājums par pensionēšanās vecumu 70 gados. Kādos apstākļos grafiks, kāds ir patlaban, var tikt rediģēts?

Grafika rediģēšanu nosaka demogrāfijas aina, vecuma struktūra, sistēmas noslodze, strādājošo proporcija pret uzturamajiem, sabiedrības lēmums par to, kādu sociālās apdrošināšanas sistēmu valsts izvēlas. Varam iet tādā virzienā, ka garantijas nav pārskatāmas, vai varbūt runājam, ka pensijas var palielināt. Taču palielināšanas iespēju nav bezgalīgi daudz. Ja ejam uz vēl nodrošinātāku sociālās apdrošināšanas sistēmu, tas var būt viens apstāklis, kāpēc jāpārskata vecums.

Kopumā ekonomikā figurē divi lieli modeļi - mazi nodokļi un mazi pabalsti vai arī lieli nodokļi un lieli pabalsti. Kurā virzienā ejam mēs?

Vēl jāmin tāda dimensija kā vispārējā nodarbinātība versus produktīvā. Latvijā neviens no šiem modeļiem nebūs absolūti tīrā formā.

Bet Latvija nevar īsti pavilkt arī modeli - mazi nodokļi, lieli pabalsti.

Ja nu ir kaut kas skaidrs, tad tas ir pilnīgi noteikti. Ar šādu nodokļu maksāšanas kultūru, kāda ir Latvijā.

Cik, jūsuprāt, ir reālā vidējā alga Latvijā?

Tā nav izvairīšanās no atbildes, bet mēs esam modelējuši, kādos apstākļos varētu mazināt sociālo iemaksu likmi. Ja tagad legālo vidējo algu palielina par 100 latiem, varam runāt par sociālo iemaksu likmes mazināšanu, saglabājot sistēmu un uzņemtās saistības nemainīgas.

Tāda realitāte pastāv, vai tā ir tikai modelēšana?

Jāsāk ir ar modelēšanu, jautājums ir, ar kādām metodēm un līdzekļiem šos legālos papildu simt latus varētu nodrošināt.

Kas notiek ar sociālās aprūpes namiem?

Ir vismaz divu veidu sociālās aprūpes institūcijas. Vienas ir valsts pārziņā - sociālie aprūpes centri. Tajos klienti ir bāreņi līdz divu gadu vecumam, bērni ar attīstības traucējumiem līdz 18 gadiem, bāreņi un cilvēki ar smagām garīgām saslimšanām līdz mūža nogalei. Pašvaldību kompetencē ir tie, ko pieņemts dēvēt par pansionātiem. Kas attiecas uz valsts pārraudzībā esošo saimniecību un aprūpes centriem, ministrija ir pieķērusies nopietnai sistēmas revīzijai.

Mēs atceramies bēdīgo gadījumu Reģos. Toreiz viena no politikas prioritātēm, ko pieteica, bija - ejam prom no lielajiem aprūpes namiem un pārejam uz mazajām formām - grupu mājām. Aktuāls ir jautājums arī par mājas aprūpi. Taču lielie nami tā arī ir palikuši. Kur palikusi šī virzība?

Tieši šobrīd virzība notiek. Pavasarī ir veikta lielākā sistēmas izvērtēšana sociālo aprūpes namu vēsturē. Gala secinājumi ir tādi, ka vienādotā pieeja cilvēkam neatkarīgi no funkcionālajiem traucējumiem nav humāna un nav turpināma. Vismaz par trešdaļu no aprūpes namu cilvēkiem var teikt, ka viņiem tur nav jābūt. Viņiem nav nepieciešama smagākā režīma aprūpe, viņi var dzīvot grupu mājā, kas viņiem ir daudz vēlamāka dzīves forma. Ar noteiktu pieskatīšanu un atbalstu tas ir izdarāms.

To dzirdot, man patiešām ir deja vu sajūta. Kur īsti ir vaina, ka tas jau nav ticis izdarīts?

Tas ir jautājums par prioritātēm ministrijā, arī par gatavību plēsties par budžeta piešķīruma palielinājumu, jo reorganizācijas maksās naudu.

Tai pašā laikā ir pieejami līdzekļi no ES. Tātad tas īsti nav arī naudas arguments.

Tomēr, ja skatāmies, kā šī nauda ir izmantota, tā bija programma, kas saucās Alternatīvie aprūpes pakalpojumi. Grupu māju projekti tur nedominē. Tie bija dienas centri, kas tika izveidoti pašvaldībās pēc principa spisok prilogajetsa. Līdz ar to dienas centri ir izveidoti, nezinot, vai to funkcionēšana ir iespējama pēc projekta naudas beigšanās.

 

Visu interviju ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli lasiet 5.novembra laikrakstā Diena

www.lm.gov.lv


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *