"Apeironieši" Ķekavā: "Liec propellerus un lido!"
Agneses Dzenes rakstā „Rīgas Apriņķa Avīzē” stāstīts, kā turpinot pētīt vides pieejamību Pierīgā, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" pārstāvji devās uz Ķekavu.

Aigars Bolis uz savas ādas var izjust, cik Ķekavas infrastruktūra ir ērta ratiņkrēslā sēdošajiem, savukārt Jurģis – cik piemērota cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Izpētes braucienā puišiem līdzi dodas arī "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis.

Zīme stāvvietu nepadara par invalīdiem piemērotu

Ekskursiju sākam tirdzniecības centrā "Liiba". Aigars jau sākumā saka, ka viņš nemaz neesot tāda īsta mēraukla, jo rokas ir stipras, redze un dzirde laba, "bet tikko kā cilvēks ar vājākām rokām vai sliktāku redzi, nelieli šķēršļi var sagādāt pat nepārvaramas grūtības.


Aigara teiktais pierādās jau pie tirdzniecības centra uzbrauktuves – tās it kā izveidotas, taču nevienam no apeironiešiem tā arī nekļūst skaidrs, kāpēc atstāta kantīte. Aigars norāda, ka kādam ratiņkrēslā sēdošam tas var būt pietiekami liels šķērslis, lai nespētu iekļūt veikalā.

Vīrietis vērš uzmanību arī uz dzeltenās līnijas neesamību tieši tur, kur tā visvairāk noderētu, – pie nobrauktuvēm. Līnijas sazīmētas blakus, taču pie uzbrauktuvēm teorētiski mašīnas var stāvēt. "Diezgan bieži būvnieki paši nesaprot, ko dara," secina Aigars. Viņš izmēra arī invalīdu stāvvietas platumu un secina, ka tā ir 3,70 m – par 20 centimetriem platāka nekā standarta. "Labi, ka uztaisa platāku, bet, piemēram, veikali "Maxima" grēko. Atstāj standarta stāvvietas platumu – 2,50 m, un tikai uzliek zīmi par invalīdu stāvvietu. Bet izmantot to nevar," saka Aigars, un viņa teiktais gūst apstiprinājumu turpat blakus esošā veikala "Maxima" stāvlaukumā.

Jāpērk tas, ko var aizsniegt

Jurģis ievēro, ka pelēkais marķējums ar tirdzniecības centra "Liiba" uzrakstu uz stiklotajām ieejas durvīm ir grūti pamanāms. Izteiktāks tas būtu baltā krāsā, norāda puisis. Netālu no ieejas atrodami arī bankomāti, kas Aigara vērtējumam ir ērti lietojami, jo nav pārāk augsti. Lielveikalā sastopamie esot vieni no labākajiem variantiem, viņš piebilst.

Aigaram nepiemērotas vides dēļ bieži nākas pirkt dārgākas preces vai pakalpojumus tikai tāpēc, ka pie lētākajām fiziski nevar piekļūt. "Kādā citā, mazā veikaliņā varbūt būtu daudz labākas cenas, bet mēs esam spiesti braukt uz lielveikalu un iepirkties dārgāk. Esmu praktizējis, ka man pazīstama friziere brauc pie manis uz mājām. Vienu reizi viņa bija izbraukusi, un man nācās meklēt frizētavu. Visur sliekšņi, pakāpieni un atkal glāba tirdzniecības centrs, bet tur griezums, ja paveicas, maksā desmit latu."

Pirmā stāva pārtikas veikalā iepirkšanās izdotos ērti. Plašas ejas un salīdzinoši zemi plaukti. Jurģis gan norāda uz trūkumu, kas sastopams gandrīz visos veikalos, – saldējuma vitrīnā cena reti kad stāv pretī produktam. Lai izlasītu saldējuma nosaukumu, jāpieliecas ar degunu gandrīz līdz pašai cenu zīmei. Savukārt pie kasēm Aigars novērtē, ka karšu automāti nav piestiprināti augstu, bet ir vadā, kas dod iespēju pašam ievadīt PIN kodu, nevis, kā to bieži nācies darīt, skaļi nosaukt pārdevējai.

Braila raksts personāla liftā

Uz otro stāvu ved lifts. Augšstāva tualeti Aigars novērtē kā labu – ērtā augstumā ir pakaramais, spogulis, vienīgi žāvētājs atkal par augstu. "Kamēr žāvē, tikmēr jau viss pa piedurknēm satecējis iekšā." Tirdzniecības centra invalīdu tualete ir apvienota ar pārtinamo istabu, ko izmanto māmiņas. Aigars norāda, ka šādas telpas nebūtu ieteicams apvienot. "Cilvēks ar invaliditāti tualetē uzturas ilgi un bērnu arī pārtin diezgan ilgi. Un, ja pāris tādi rindā sastājas, tad ir ne šis, ne tas."

Otrajā stāvā izveidots doktorāts. "Apeirona" komanda priecājas par ērto piekļuvi, plašajām ieejas durvīm un pamanāmo rokturi. "Svarīgi, ka uzreiz pie ieejas ir administrators, kuram vari kaut ko pajautāt un noskaidrot sev nepieciešamo," vērtē Aigars.

Dodoties prom no doktorāta, izmantojam tuvāk esošo liftu, priecājamies par braila rakstu uz lifta pogām, taču izrādās, ka tas paredzēts lietošanai tikai darbiniekiem un "nepiederošiem ieeja aizliegta". Pēc lielveikala apskates Aigars secina – pietrūkuši vien daži lati. Kontrastējošie elementi un informatīvās norādes padarītu ērtāku dzīvi ikvienam. "Tikpat labi māmiņa, iznākot no doktorāta, redz – lifts, nobrauc lejā un pēkšņi viņa atrodas nezin kur. Labi, ja ir kāds darbinieks, kam pajautāt."

Ceļš līdz baznīcai – pa ielas braucamo daļu

Turpinot ekskursiju, dodamies uz baznīcas pusi garām benzīntankam "Neste Oil". Par degvielu tajā var norēķināties ar maksājumu kartēm, taču Aigars šo sistēmu novērtē kā neērtu. Ekrāns atrodas pārāk augstu līdz ar to nav iespējams ne izlasīt, ne norēķināties.

Vienu no lielākajiem pārbaudījumiem sagādā nokļūšana līdz Ķekavas baznīcai. Ceļa remontdarbu dēļ Aigars ar Jurģa palīdzību pārvar izrakātos ceļus un apmales, bet lielāko daļu ceļa veic pa braucamo daļu. Lai gan no malas skats bailīgs, Aigars nosaka – galvenais, ka kaut kas lietas labā tiek darīts.

Veiksmīgi nokļūstot līdz baznīcai, Aigars priecājas, ka piepūloties pats var tikt baznīcā iekšā. Jāpārvar divi sliekšņi, tomēr vēsturiskās celtnēs ar to nereti jāsastopas. Apkārtējo palīdzība šādās situācijas ne vienmēr ir vēlama. "Ja saku, ka nevajag palīdzēt, tad nevajag. Citādi cilvēks, labu gribēdams var nejauši mani izmest ārā no ratiem."

Visur kultūru baudīt nesanāk

Ciemojoties Doles Tautas namā, apeironiešiem ir iespēja apskatīt muzeja izstādi visos trīs stāvos. Ir gan uzbrauktuve līdz durvīm, gan lifts uz augšējiem stāviem. Tāpat ir arī piemērota tualete, turklāt izstādes apmeklējums invalīdiem ir bez maksas.

Nākamā pieturvieta ir kultūras nams. Lai gan Aigaram jāmēro ceļš tikai no stāvvietas līdz kultūras namam, tas izrādās grūts. Platais trotuārs ieklāts ar bruģi un betona plāksnēm, kas ievērojami apgrūtina pārvietošanos. "Pasākums beigsies, kamēr līdz kultūras namam tikšu," Aigars ironizē.

Uzbrauktuve pie ieejas izrādās pārāk stāva. Trūkst pusmetrs garuma. "Nevar saprast, no kāda viedokļa tā taisīta – vai tāpēc, ka līdz stūrītim vajag, vai vienkārši – kā sanācis," spriež Ivars. Aigars uzskata, ka "tādas parodijas ar likumu vajadzētu aizliegt". Arī pakāpieni ir dažāda augstuma, platuma, garuma un bez marķējuma. Jurģa acīm tie saplūst vienā klājienā. "Nezinu, ko celtnieks ar šīm kāpnēm domājis," saka Jurģis. Aigars piebilst, ka celtnieku vēlme interpretēt pa savam esot fantastiska.

Ratiņkrēslā sēdošam kultūras namā daļēji pieejams tikai pirmais stāvs. "Vīru korī nevarēšu dziedāt, jāpaliek līnijdejās," smej Aigars, kurš netiek uz tālāko zāli turpat pirmajā stāvā pakāpiena dēļ. Viņam pieejama vien zāle, kur notiek līnijdejas. Lifta nav, tāpēc arī uz otro stāvu, kur lielā zāle, nevar nokļūt. Kultūras nama darbinieks Dainis Auziņš stāsta, ka vēlēšanu laikā ar visiem papīriem jāskrien lejā pie tiem, kas augšā vēlēt nevar tikt. Apeironieši spriež, vai tiešām izbraukāt pie katra vēlētāja invalīda uz mājām ir ērtāk un lētāk, nekā vienreiz pielāgot telpas. Referendumi gan notiekot pirmā stāva zālē, kur piekļūšana ir ērtāka.

Autobusā vieta ir, bet iekšā jātiek pašam

Zinot, ka Ķekavas pašvaldība divas reizes dienā nodrošina pielāgotu mikroautobusu cilvēkiem ar invaliditāti un māmiņām ar ratiņiem, bija plānots ekskursiju sākt jau Rīgā. Tomēr Aigars piesardzīgi izvēlējās braukt ar automašīnu, pielāgoto mikroautobusu vien novērtējot Ķekavā, galapunktā. Viņa izvēle izrādījās pareiza, jo citādi ekskursija beigtos, nemaz nesākusies.

Apskatot busiņu, Aigars saķer galvu. Lai tajā tiktu iekšā, vajadzīgi cilvēki, kas ieceļ. Un diez vai tas ir pa spēkam kuram katram. Jāpārvar divu pakāpienu augstums. "Šis ir tas gadījums, kad stāsta – jā, mums ir pieejams, bet, kad jātiek iekšā, – liec pie ausīm propellerus un lido. Tā ir parodija. Tā saucamā šķietamā pieejamība. Es vēl līdz pēdējam brīdim cerēju – tomēr būs pacēlājs."

Pirmās grupas invalīds sabiedriskajā transportā var braukt bez maksas, bet Aigars saka, ka viņš "būtu gatavs samaksāt, ja tikai pakalpojums būtu pieejams. Tas man būtu izdevīgāk un lētāk, nekā vienam braukt ar mašīnu".

Bordiņa ir, bet var labi paēst

Vīlušies mikroautobusā, dodamies uz vietējo iecienītu kafejnīcu "Bamba Leo". Lai gan pie tās nav uzbrauktuves, tas ir lielākais šķērslis, kas te jāpārvar. Tālāk Aigars pats var iekļūt telpās, pasūtīt ēdienu un pat izmantot tualeti, lai gan tā nav speciāli pielāgota invalīdiem. Maltīti var baudīt gan iekštelpās, gan ārā. "Svarīgi, ka saviem kolēģiem varu pastāstīt, ka, piemēram, tur, Ķekavā pie "Bamba Leo", ir slieksnītis un bordiņa, toties var forši paēst un iekļūt labierīcībās. Kopumā jauki," vērtē Aigars.

Ekskursijas noslēgumā apmeklējam novada domes un sociālā dienesta ēkas, kā arī sociālās aprūpes centru. Pamanām, ka pie ieejas tuvāk esošās invalīdu stāvvietas ir aizņemtas. Vienas mašīnas logā redzams invalīda apliecinošs dokuments, savukārt otrā – tikai domes atļauja. Klāt nestāvējām un pseidoinvalīdus, ja tādi bija, nemedījām.

Uzbrauktuve pie domes ēkas esot pēc visiem standartiem, norāda Ivars. Pašvaldības ēkā uz otro stāvu ved trepes, taču mūs informē, ka ikviens, kurš vēlas tikties ar domniekiem, to dara pirmajā stāvā – par to neesot iemesla uztraukties. Izmantojama ir pārrunu telpa un izpilddirektora kabinets. Iekļūšanai pārrunu telpā Aigaram gan nepieciešama palīdzība, jo jāpārvar slieksnis, taču drīzumā arī tur tapšot lēzena uzbrauktuve. Savukārt tualetēs, kaut slieksni varētu pārvarēt, durvju ailes ratiņkrēslam par šauru un vietas par maz.

Apeironiešu ieteikumus gaidīs arī turpmāk

Uzbrauktuve pie sociālā dienesta kādreiz bijusi klāta ar īpašu, neslidenu segumu, taču laika gaitā tas nobružājies. Tā atjaunošanu varētu sagaidīt pavasarī, spriež sociālā dienesta vadītāja Ņina Timmermane. Sociālā dienesta telpās pieejama arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāle un bāriņtiesa. Sociālā dienesta mājas galā, sociālā aprūpes centra pusē, nākamgad tikšot būvēts lifts. Pagaidām, lai nokļūtu zemākajos un augstākajos stāvos, jāizmanto pacēlāji.

Ķekavas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Logina apeironiešiem saka, ka viņu zināšanas lieti noderētu jaunās sākumskolas būvniecībā, kas drīzumā tiks sākta. "Labprāt sagaidītu ieteikumus, ko un kā labāk darīt," aicina G. Logina.

Bet Aigars, rezumējot Ķekavā redzēto un piedzīvoto, saka: "Svarīgi, kāda ir tendence, un šeit tā ir pozitīva. Procentuāli liekas, ka ir labāk nekā Rīgā. Lielākā vilšanās par mikroautobusiem, bet par pārējo – redzam, ka cilvēkiem ir izpratne par lietām."

 

Bildes varat aplūkot rakstam pievienotajā galerijā Rīgas Apriņķa Avīzē”

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4904-apeironiesi-kekava-daudzviet-nepiederosiem-ieeja-liegta


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *