Sabiedriskais transports jeb ekstrēmas grupveida „izklaides” vilcienos
No laikraksta „Jūrmalas nedēļa” pārpublicējam Guntas Vilnītes rakstu, kurā stāstīts par to, ar kādām problēmām nākas saskarties pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un vai to risinājums pasažieriem nesagādā vairākas citas problēmas...

Sabiedriskais transports jeb ekstrēmas grupveida „izklaides"

Pasažieru pārvadājumi ar vilcienu Latvijā ir īsta brīnumzeme

Guna Vilnīte

Turpinot izprast sabiedriskā transporta īpatnības maršrutā Jūrmala–Rīga–Jūrmala, „JN” šoreiz pēta pārvietošanos ar elektrisko vilcienu, kas dažām pasažieru kategorijām varētu kļūt par ekstrēmu sporta veidu, ja vien rastos vēlme ar to nodarboties.

Pacēlājs grūtniecēm un pensionāriem

Meklējot informāciju par pasažieru pārvadājumiem, „Latvijas Dzelzceļa” mājaslapā „JN” uzgāja ārkārtīgi interesanto dokumentu „Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām PIEKĻUVES NOTEIKUMI dzelzceļa infrastruktūrai un ritošajam sastāvam Latvijā”.

Šis dokuments paskaidro, kas tad ir „personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām (turpmāk tekstā — PRM; angl. Persons with Reduced Mobility)” — visas personas, kurām ir grūtības izmantot vilcienu un ar to saistīto infrastruktūru.

Šīm personām ir jāpiezvana uz „LDz” noteikto tālruņa numuru un jāpiesaka nepieciešamā palīdzība 48 stundas (divas diennaktis) iepriekš. „Ja 3.2. punktā norādītajā termiņā nepieciešamā palīdzība netiek pieteikta, „Latvijas Dzelzceļš” negarantē personāla palīdzību.” Nez, kā to visu sauc? Slikta prakse vai vienkārši...?

Izrādās, PRM ir ne tikai personas ratiņkrēslā un cilvēki ar citiem kustību ierobežojumiem, bet arī personas ar bērniem, personas ar smagu vai lielu bagāžu, veci cilvēki un grūtnieces.

Savā ziņā sirsnīgi, ka „Latvijas Dzelceļš” pie PRM pieskaita arī personas, kurām grūti sazināties, tostarp ārzemniekus, un „maza auguma personas (tostarp bērnus)”.

Interesanti, kāda būtu, piemēram, britu vecpuišu reakcija, uzzinot, ka viņi „LDz” izpratnē ir PRM? Ņemot vērā tūristu daudzumu, kas vasarās dodas uz Jūrmalu, „LDz” „palīdzības sniegšana” varētu izvērsties par neiespējamo misiju, turklāt šie jaukie noteikumi pieejami „LDz” mājaslapā tikai latviešu valodā. Angļu valodas versija vispār neinformē, ka šāds dokuments eksistē. Kā gan ārzemju tūrists varētu zināt, ka viņam nepieciešamā palīdzība, tostarp informācijas saņemšana angļu valodā, jāpiesaka 48 stundas iepriekš?

„LDz” pacēlāja pakalpojumi Latvijā PRM ir pieejami deviņās dzelzceļa stacijās, to skaitā Rīgā un Vaivaros. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Dzintaros dzīvojoša pensionāre, kas reizi nedēļā vēlētos aizbraukt uz Centrāltirgu iepirkties, 48 stundas iepriekš pieteiktu pacēlāju, kas Vaivaros viņu iecels vilcienā, turklāt nosaucot precīzus brauciena laikus no Vaivariem un no Rīgas. Cik naudas izmaksās un cik laika nepieciešams, lai ar pilsētas autobusu no Dzintariem aizbrauktu līdz Vaivaru stacijai un pēc tam — atpakaļ? Absurds. Cik ir to cilvēku, kas vēlētos pārvērst braucienu uz tirgu par šādām „atrakcijām”? Tas arī izskaidro, kāpēc cilvēki, kuriem ir par sarežģītu pārvarēt valsts uzņēmuma radītās šķēršļu joslas, izvēlas citu transporta veidu vai uz Rīgu nedodas vispār. Paliek noslēpums, cik pasažieru un tātad arī ieņēmumu uzņēmums zaudē.

Traģikomisks ir punkts, kas paskaidro, ka „NOTEIKUMU mērķis ir nodrošināt PRM līdzvērtīgas un nediskriminējošas pārvietošanās iespējas vilcienā un ar to saistītajā infrastruktūrā” (izcēlums raksta autores — G. V.). Nu, ja pieteikšanās 48 stundas iepriekš un pilnīga atkarība no darbinieku laipnības un kompetences līmeņa ir līdzvērtīga un nediskriminējoša...

Uzņēmuma mājaslapā publicētajā pētījumā uz perona aptaujātie pasažieri bija darbspējīga vecuma cilvēki, kas vilcienu izmanto, lai nokļūtu uz darbu un atpakaļ. Protams, jo citām iedzīvotāju grupām tas ir problemātiski. Toties Likums par sabiedrisko transportu, kas paredz tā pieejamību katram, formāli ir izpildīts — redz, esam tak devuši iespēju — pasūtiet pacēlāju! Viss daudzmaz nostājas savās vietās, ja atceramies, ka Vaivaros atrodas Nacionālais rehabilitācijas centrs. Tad arī kļūst skaidrs, ka pārējās personu grupas lieliskajos noteikumos ietvertas formāli, pat bez domas par to, kā šo pakalpojumu saņemšana varētu izskatīties dabā.

Pagaidu risinājums uz vairākiem gadiem

Kā šī sistēma darbojas praksē un kas to patiešām izmanto, „JN” devās  pajautāt vides pieejamības ekspertam Aigaram Bolim invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons”.

 „Mūsu priekšlikums bija, ka katra sastāva pirmajā vagonā, tur, kur sēž mašīnists, tiek uztaisīts pacēlājs, tādā veidā būtu pieejams viss dzelzceļš. Gudrie prāti „Latvijas Dzelzceļā” pateica, ka tas tehniski neesot iespējams. Šābrīža situācijā, kad ir zemie peroni un augstie vilcieni, pacēlājs tiek sagaidīts uz perona. Tāpēc ir šīs deviņas stacijas, to skaitā Vaivari, kur atrodas rehabilitācijas centrs.

Pašreizējais modelis skaitās pārejas posms, kas ieildzis četru gadu garumā. Bija paredzēts, ka jau 2012. gadā, tas ir — šogad, Latvijā būs zemās grīdas vilcieni. Nu, kā visi zina, šis process ir ievilcies, un neviens nezina, kad būs zemās grīdas vilcieni.

Rīgas stacijā pacēlāji nav pie katra perona. Ja vilcienā atrodas persona ratiņkrēslā, vilciens tiek novirzīts uz šo konkrēto peronu. Ir bijis gadījums, kad pasažieris atbrauc līdz Rīgai, bet pacēlājam aizmirsuši uzlādēt akumulatoru un pacēlājs nedarbojas. Cik es zinu, tas cilvēks pēc šā gadījuma vairs neplāno  kaut kur braukt ar vilcienu. Vienmēr cenšas sarunāt kādu, kas viņu aizvedīs ar automašīnu.”

Sarunā mēģinām noskaidrot, vai Latvijā ir vietas, kur šis jautājums ir atrisināts civilizēti. Aigars Bolis min „Rīgas satiksmi” un Rīgas lidostu: „Rīgas lidostā, cik man bijusi darīšana, tīri tehnisku problēmu nav nekādu. Kolēģiem ir gadījies saskarties ar attieksmes problēmām, bet man pašam ir tikai un vienīgi pozitīva pieredze. Dažreiz personālam ir grūtības izprast, kas cilvēkam ir bagāža, bet kas — ne. Cilvēkiem biežāk vajag izmantot šīs lietas. Pirmajiem, kas to dara, ir grūtāk, bet ar to jārēķinās.

Un kā ar nokļūšanu līdz lidostai? Aigars Bolis: „„Rīgas satiksmes” autobusi tehniski ir labi. Problēmas ir ar attieksmi. „RS” vadība ir teikusi, lai mēs braucot ar šiem autobusiem, un, ja esot problēmas, par tām noteikti jāziņo. Cilvēku netrūkstot — ja darbinieks nemācīšoties no savām kļūdām, attieksmi nemainīšot, viņa vietā nākšot cits.”

Cilvēkam, kurš piesaistīts ratiņkrēslam, līdzcilvēku attieksme var būt izšķiroša: „Konkrēts piemērs — pēc pasākuma „Staro Rīga”. Vēls vakars, kursē pēdējie autobusi, cilvēku ir ļoti daudz. Aiziet viens autobuss, kurā es netieku  aiziet otrs. Pienāk pēdējais, un tajā ir jāiekļūst, citādi es palieku naktī uz ielas. Piespiežu pogu, kas paredzēta, lai brīdinātu autobusa vadītāju, ka jāizlaiž rampa — nekas nenotiek. Nezinu, šoferis nedzirdēja, nepamanīja vai negribēja dzirdēt. Labi, ka blakus gadījās atsaucīgi cilvēki kas palīdzēja.

Grūtības sagādā, ja brauciena laikā jāpārsēžas no viena transportlīdzekļa otrā, tāpēc man katrs brauciens ar sabiedrisko transportu ir kā atrakcija. Ja man kaut kur ir jābūt noteiktā laikā, es braucu ar savu mašīnu.”

Kas notiek tad, ja ir kāda tehniska kļūme, neveiksme? „Ja ar ratiņkrēslu gadās krist, katrs kritiens ir ļoti smags. Tad ir sastiepumi, nereti — lauzti kauli. Pēc tam jāārstējas mēnešiem ilgi, pat līdz pusgadam.”

„JN” painteresējās, kā ir ar mikroautobusiem, kuros (ne visos) redzama uzlīme — vieta ratiņkrēslam. Vai to iespējams reāli izmantot? Vieta it kā paredzēta... Aigars Bolis: „Jā, tieši tā arī ir — it kā. Zinu, ka daudzi cilvēki sūdzas tieši par Jūrmalas mikroautobusiem. Ja ļaužu daudz, gadās, ka cilvēku, kuram kustību traucējumi nav tādi kā man (viņš staigā ar spieķīti) un kuram ir invaliditātes apliecība, kas dod tiesības braukt bez maksas, šoferis, ieraugot apliecību, nepaņem, jo blakus ir kāds, kurš maksās naudiņu.

Teikšu vēlreiz — ja ir šādi gadījumi, par tiem noteikti jāziņo. Ja mēs paši neaizstāvēsim savas tiesības, kurš tad to darīs?”

Aigars domā, ka vaina meklējama nevis līdzekļu trūkumā, bet gan to nesaimnieciskā izlietojumā: „Pašlaik  ir tā, ka katram tiek pa drusciņai,  process izstiepts ilgā laika posmā, rezultātā nav ne vienam, ne otram, ne trešajam.

Sarunas nobeigumā Aigars piebilst: „Man ir pazīstami cilvēki ar kustību traucējumiem, kuriem noriebies te par visu cīnīties, un viņi aizbrauc uz Īriju. Tur viņiem tiek pats minimums, taču tas, kas tur ir minimums, ir desmitkārt vairāk nekā šeit — maksimums.”

Uz šādas visai negaidītas nots mūsu saruna beidzas. Aizbraukšana no valsts tajā piedzīvotās attieksmes dēļ tikai lieku reizi apliecina, ka cilvēki no valsts gaida cilvēcisku attieksmi un izpratni, nevis formālu likuma izpildi absurdu noteikumu formā.

http://www.jurmalasnedela.lv/


Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *