Jau labu laiku man bija doma kopā ar Gunāru un Voldemāru doties uz Paradīzes kalnu jeb Gleznotājkalnu Siguldā. Domām liels spēks un beidzot mums tas izdevās. A-komanda pilnā ekipējumā izbaudīja zelta rudeni Vidzemes Šveicē.
Tā kā uz Siguldu brauc dīzeļvilciens, kurš varēja uzņemt vagonā tikai vienu cilvēku ratiņkrēslā, tad Voldemārs 24 stundas iepriekš pieteica mobilo pacēlāju, bet Gunārs 36 stundas iepriekš pieteica autobusu ar nodrošinātu pacēlāju. Tā mēs ar diviem sabiedriskajiem transportiem veiksmīgi nokļuvām Siguldā. Dzelzceļa stacijā tualete bija pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Siguldas centrā notika ielu atjaunošanas darbi, tāpēc mēs uz kalnu devāmies pa Parka, Krišjāņa Barona un Līvkalna ielām. Miera ielas galā beidzās asfalts un mūsu ceļš turpinājās pa grantētu ceļu, kurš bija noblietēts un bez saknēm. Mežā elpojām svaigu gaisu, apskatījām arī cik augsta un mežonīga ir Vējupītes grava. Ar manu palīdzību arī Voldemārs sasniedza Paradīzes kalnu. Kalna galā taisījām bildes, ar pārējiem kolēģiem uztaisījām video zvanu un jūsmojām par Gaujas senlejas ainavu. Savā laikā šeit Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis ir smēlušies idejas savām gleznām, tāpēc to arī sauc par Gleznotājkalnu.
Atpakaļ devāmies pa citu ceļu un izdomāju iepriecināt abus kolēģus. Iedevu viņiem kļavu lapas, kuras pameta gaisā un iemūžināju šo prieka pilno brīdi fotogrāfijā. Pie Krišjāņa Barona pieminekļa Gunārs noņēma cepuri Dainu tēvu godinot.
Tālāk izlēmām apmeklēt Siguldas novada Domi, bet viņiem bija pārtraukums, bet no blakus esošās telpas varēja redzēt, ka ir pieejams vertikālais pacēlājs, lai varētu tikt pie pašvaldības speciālistiem. Tad devāmies apskatīt Siguldas viduslaika pili. Kopš rekonstrukcijas darbiem 2011. gadā pils pieejama apmeklētājiem. Ik gadu Siguldas pilsdrupu estrādē notiek dažādi koncerti un festivāli, tostarp Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki. Pilsdrupu Ziemeļu tornī netikām augšā, jo pacēlājs nedarbojās. Uz skatu platformām gan tikām un no tāluma redzējām Turaidas pili , Krimuldas muižu.
Pēc tam izlēmām pārbaudīt vai var tikt Siguldas Jaunajā pilī. No 2017. gada līdz 2021. gadam Siguldas novada pašvaldības vadībā noritēja pils restaurācija. Laukā pie pacēlāja bija poga, kuru nospiežot bija jāiznāk laukā darbiniekam un jāpalīdz ar iekļūšanu pilī. Diemžēl neviens neatsaucās un gāju iekšā meklēt palīdzību. Pils darbiniece man pateica, ka poga nedarbojas un jāzvana pa telefonu, lai iznāktu palīdzēt. Uz manu jautājumu kur tad ir tas telefona numurs, sekoja atbilde, ka pašiem jāsameklē internetā. Ārprāts!!! Pacēlājs darbojās.
Tad sāka nedaudz līt lietus un mēs devāmies stacijas virzienā. Netālu no stacijas papusdienojām kafejnīcā “Pasēdnīca” Rīgas ielā 2. Bija viegla iekļūšana kafejnīcā, pielāgota tualete un liela ēdienu izvēle.
Stacijā Voldemāru jau gaidīja dzelzceļa darbinieki ar mobilo pacēlāju. Mana sirds mierīga par to, tāpēc mēs ar Gunāru devāmies uz autobusu un šeit jau mūs gaidīja “pārsteigums”. Šoferis paziņoja, ka autobusa pacēlāju nevarēs padot un būs jāceļ ratiņkrēsls iekšā ar rokām. Gunārs ar grūtībām un manu palīdzību tika autobusā, bet 3 vīri iecēla viņa elektrisko ratiņkrēslu. Tāds pats scenārijs arī bija Rīgas autoostā. Mūsu superīgo ceļojumu pabojāja autotransporta pārvadātājs. Pa ceļam monitorā nerādīja arī pieturu nosaukumus. A-komanda jums parādīja, ka viss ir iespējams arī dabā. Tā kā droši dodaties uz Paradīzes kalnu baudīt lielisko ainavu.
Citāda veida maršruts ir pieejams arī šeit: Taka uz Paradīzes kalnu – Mapeirons
Un finālā mūsu fotogalerija:
