Man reizēm liekas, ka pārvietojamo tualešu kabīnes projektējuši gara auguma vīrieši. Pasīka auguma sievietēm un meitenītēm var būt pagrūti uzrāpties uz tā troņa. Kabīne dažreiz kustas, nav kur pieturēties. Labāk iet uz krūmiņiem, kur pamats zem kājām nekustas?
Aptaujāju citas sievietes, kuras izmantojušas šādas vai līdzīgas būdiņas. Ko viņas saka?
- Ja augums ir pāri 1,50 m, tad apsēsties jau varētu, bet higiēna tur tāda, ka labāk tomēr puspietupienā, nepieskaroties poda malai. Taču tad augumam vajadzētu būt garākam. Pat cenšoties noturēties uz pirkstgaliem, nekādi neizdodas no turienes iznākt ar sausu “sētas izeju”.
- Ar to puspietupienu arī ir šausmas. Kad uzmanīgi mēģini pačurāt lai nekam nepieskartos, tad bonusā pisuārs pie sejas… Žonglē cik ķermenis atļauj, bet par ko tāds sods, ka vēl pisuārs jāosta!?
- Ja apģērbs tāds iespīlētāks, tad problēmas vēl lielākas. Un ko lai dara maza auguma meitenītes, kurām arī gribas pačurāt? Kopā ar bērnu tādā “mazmājiņā” ieiet nevar. Ar lielu somu arī nevar.
- Tiem, kam problemātiski ceļgali, puspietupiens nav risinājums.
- Vienmēr domāju, vai tas kurš tās tualetes izdomāja, pats ir tur kaut reizi apsēdies. Projektētāju ziepēs!
- Līdzīgi varu teikt par daudzu skolu un kultūras namu tualetēm, kas nav pārprojektētas renovācijās. Tur īsti nevar ne apsēsties (nē, nu sēdēt jau var, tikai augšā tikt ir grūti un manevrēt ar tualetes papīru), ne puspietupienā, jo durvis pārāk tuvu podam.
- Ja ir pārvietojamā “invalīdu tualete”, tad vienmēr ieeju tajā. Tā ir stabilāka. Pie sienas stienis, pie kura var pieturēties. Un nav jāosta pisuārs.
Pēdējais komentārs izraisīja sašutumu tajos, kuriem invalīdu tualešu lietošana ir nepieciešamība, nevis iegriba.
- Un tagad par to “es labāk eju invalīdu tualetē”. Tā dara daudzi un visi, protams, puspietupienā. Nu drusciņ trāpa uz malas, bet tas jau viņiem liekas ok, jāsavāc arī nav. Un tad tur mēģina aiziet pačurāt tiešām ratiņkrēslā sēdošs cilvēks. Domājat – puspietupienā? Nē, mīlīši, ratiņkrēslā sēdošajam tādas iespējas nav. Viņam dibens stabili ir jāuzstutē uz tās jūsu apčurātās brilles. Labi, ja tualetes papīrs ir vēl palicis, ar ko mazliet notīrīt. Bet ja nav? Labāk krūmiņos? Nekā nebūs, ratiņkrēsls jau nav dekorācija, tajā sēdošais nevar krūmiņos. Viņam dibens stabili jāuzstutē uz virsmas. Un ja nezinājāt, tad šī daudz izmantotā ķermeņa daļa ir ar jutīgu ādu un pēc procesa sabiedriskajā tualetē ļoti bieži nākas ilgstoši ārstēt infekcijas. Tā ka iesaku krietni padomāt, pirms izmantot invalīdu tualeti – lai tā paliek tiem, kam to patiešām vajag.
- Tie, kuri nav ar šo saskārušies, nekad par to neiedomātos!!! Ja cilvēkam ratiņkrēslā ir pavadonis, tad vēl var palīdzēt, bet vienam… Ar šo Jūsu komentāru, iespējams kāds aizdomāsies pirms iet invalīdu tualetē.
- Es esmu pati ratiņkrēslā un reizēm raudāt gribas, kad kādos pasākumos rodas vajadzība apmeklēt tualeti. Piemēram, biju skolēnu Dziesmusvētkos, un tur bija vienkārši neiedomājami plūdi, ne gabala tualetes papīra, netīrs tik nenormāli, ka, piedodiet par prastību, nācās piečurāt pamperu – un labi, ka tāds vispār bija (jau no pieredzes zināju, ka varētu noderēt).
- Tā loģika arī dzelžaina – čurāšu puspietupienā, jo tā higiēniskāk. Nē, tieši puspietupiena čurātāji ir iemesls tādai cūcībai publiskajās WC! Tad vismaz notīrījušas aiz sevis to nočurāto poda malu būtu!
- Man patīk, ka Jūrmalā tagad daudzās vietās ir tādi kā konteineri ar tualetēm. Daudz plašāk un ērtāk.
- Tomēr arvien būs masu pasākumi, kur ar stacionārajām tualetēm nepietiks. Vai nevajadzētu izmantot plašākas kabīnes ar zemāku “troni”?
- Vēl varētu parunāt arī par tām “parastajām” tualetēm, kurās durvis uz iekšpusi veras. Dažās starp durvīm un podu grūti iespraukties.
Jūsu viedoklis? Bildei ilustratīva nozīme, parasti nācies izmantot zaļas vai zilas būdiņas.
