ai nepiekustu no dzīves, svarīgi atrast nodarbošanos vai pat vairākas, kas izaicina un paceļ spārnos, kas ļauj izrauties no ikdienības. Un atcerēties – man jādzīvo nevis bērna, bet manis pašas dzīve.
Mairita Coiņeva
Man nepatīk vārds «diagnoze», tāpēc saku – citāda veselība. Kad tika noteikts — manam bērnam ir ģenētiska atšķirība, iestājāmies Eiropas asociācijā, kas apvieno līdzīgus cilvēkus. 2019. gadā kopā ar bērnu devos uz asociācijas Eiropas konferenci Skotijā, Glāzgovā. Tur iepazinos ar Džekvelinu jeb Džekiju, sievieti no Skotijas, kuras meitai ir tieši tāda pati veselība kā manam bērnam. Šī tikšanās un mana iepriekšējā pieredze saslēdzās skaistā notikumu ķēdītē.
Gadu iepriekš biju atsākusi gleznot. To biju darījusi jau skolas gados, bet mani vēl vairāk nekā gleznošana ieinteresēja ķīmija. Laikam jau skolotājas dēļ, kura lieliski prata ieinteresēt. Tā kā mācījos prestižā skolā ar angļu valodas novirzienu, vecāki cerēja – izvēlēšos filoloģiju. Nekā! Ķīmija un viss. Absolvēju Rīgas Tehnisko universitāti, daudzus gadus strādāju ķīmiskajā rūpniecībā. Zīmēšanu, gleznošanu atmetu uz daudziem gadiem. Bet tad viss sagriezās citādi nekā biju iedomājusies. Nomira vīrs un bērna dēļ biju spiesta pamest savu interesanto, komandējumiem bagāto darbu Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā. «Iesēdos» mājās līdz sapratu — gribu atsākt gleznot. Biedēja doma par to, ka, aizejot mācīties, man teiks – jūs to darāt nepareizi un to, un tas atsitīs patiku, vēlmi gleznot. Esmu pateicīga kādai pazīstamai rehabilitaloģei, kuru cienu un respektēju. Viņa mani pārliecināja maigi un neuzkrītoši, sakot: «Nu, varbūt nevajag divriteni izgudrot no jauna.» Tā es sāku mācīties. Sākumā Rīgā, bet ar to man nepietika. Tad sāku meklēt kursus ārpus Latvijas. Protams, ir bezgalīgi daudz tiešsaistes kursu, bet gluži nejauši izvēlējos tādus, kur uzsvars bija tieši uz Skotijas mākslinieces Džoanas Ērdlijas daiļradi. Kad kādu laiku jau biju mācījusies, vēstulē Džekvelinai rakstīju — esmu atklājusi šādu, brīnišķīgu mākslinieci! Piefiksēju, ka pat nedaudz gleznot esmu sākusi Ērdlijas stilā — reālisms ar abstrakcionisma elementiem. Džekija apstiprināja: mūsu stili esot līdzīgi. Acīmredzot tāpēc nolēma man atsūtīt Džoanas Ērdlijas grāmatu Land &Sea – a life in Caterterline. Tā nu sanāk, ka, pateicoties bērnam, esmu ieguvusi gan jaunu draudzību, gan šo grāmatu. Aizrakstīju Džekijai, ka fotografēšos ar šo grāmatu un viņa atbildēja — esot laimīga, ka Džoana šajā notikumā būs kopā ar mani. Un — kāda sakritība! Džekijas meita vasarā pieteicās gleznošanas kursos, kuros sevišķa atsauce likta tieši uz Džoanas Ērdlijas darbiem. Tiesa, vairāk specializējoties bērnu, nevis ainavu gleznošanā.
Ko man dod gleznošana? Iespēju «izkāpt» no ikdienības, ieraudzīt citu perspektīvu. Kopš aprīļa man ir sava darbnīca kopienas centrā Sarkandaugavā. Turklāt tā «pieder» tikai man, darbnīca ne ar vienu nav jādala, tajā dzīvo tikai manas domas, mana māksla, kas man ir ļoti svarīgi. Tur ieejot atslēdzos no pasaules, no ārējiem apstākļiem, mājās tas nav iespējams.
Taču tas nav viss, kopš pērnā rudens esmu sākusi roņot. Neplānojot! Viss sākās tā — mūsu kaimiņi, jauna ģimene, ziemā rūdījās, basām kājām stāvot sniegā. Domāju, pamēģināšu es arī. Pastāvēju, bet šausmīgi nosalu, kaut arī tūlīt pat varēju nokļūt mājās, siltumā. Cita kaimiņiene, sportiste, roņo gadiem, un viņa ieteica pamēģināt ziemas peldes. Sniegs taču esot daudz aukstāks nekā ūdens, jo, lūk, ūdens temperatūra taču nevarot nokristies zem 0 grādiem. Man kā ķīmiķei bija vien jāpiekrīt… Nopirku cimdus, ūdenim piemērotus apavus, uzliku cepuri un pamēģināju. Izrādījās, ka tas ir superīgi! Atrašanās aukstā ūdenī minūtes laikā noņem gandrīz visu dienas laikā uzkrāto stresu. Vai tāpēc vien nav vērts pievērsties ziemas peldēm? Tiklīdz tās sāku, atradu arī savu klubu, kurā ir ļoti patīkami cilvēki. Optimistiski, dzīvespriecīgi. Un tas nav uzspēlēti, tas ir pa īstam — acīmredzot viņu stresa līmenis ir zemāks nekā daudziem citiem. Mums ik pa laikam notiek kluba saieti, bijis arī karnevāls. Vienmēr ar prieku piedalos šajos pasākumos.
Sava loma tajās ir arī manam bērnam. Tā kā roņošana aizņem aptuveni pusotru stundu, nevaru bērnu atstāt vienu, tāpēc ņemu viņu līdzi. Cieši piekodinu sargāt drēbes, un bērns šo uzdevumu uzcītīgi pilda. Bērns vispār pieņem manas avantūras, visas. Reizēm man prasa, kāpēc man tās vajadzīgas. Atbilde ir vienkārša — esmu Dvīnis. Pateicoties avantūrām, iepazīstos ar jauniem, interesantiem cilvēkiem, piedalos dažādos interesantos pasākumos. Nu piemēram, reiz izlasīju, ka Biķernieku trasē notiks motosacīkstes. Piezvanīju uz norādīto numuru, lai pavaicātu, vai tiksim iekšā ar ratiņkrēslu. Jā, tikšot. Rezultātā viss pagriezās tā, ka sēdējām burtiski tiesnešiem aiz muguras un redzējām sacīkstes tik tuvu kā parastos apstākļos nebūtu iespējams. Un tas tikai tāpēc, ka manī ir šis avantūristes gars. Vēl man mēdz prasīt — vai man nav bail no šķēršļiem? Tie taču ir tikai mūsu galvā, tāpēc ar lieku prātošanu neaizraujos.
Ja runājam par avantūrām, viena no tām ir šaušana ar loku. Gribēju tajā ieinteresēt, iesaistīt bērnu, bet rezultātā šauju pati. Darbojos loka šaušanas sporta klubā Amazones, kurā darbojas ļoti dažādi cilvēki, daudzi arī ar invaliditāti. Šis ir sporta veids, kurā nav vecuma ierobežojumu, nav liekas slodzes sirdij, taču visi ir gaidīti un pieņemti. Un tas ir interesanti, ļoti, ļoti interesanti. Un vai tad tas nav galvenais — lai dzīve būtu interesanta?
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
