Es negribu būt upuris, es gribu būt savas dzīves noteicēja! Mainu to, ko iespējams. Atrodu labo tajā, ko mainīt nav iespējams. Tvert mirkli, būt pateicīgai par visu labo, kas ir – tas ir mans moto. Šī prasme ir atnākusi caur manu meitu, kura jebkurā notikumā, situācijā māk ieraudzīt labo.
Maija Rieksta – Riekstiņa
Bērnībā, agrā jaunībā biju ļoti liela lasītāja. Vēlos vakaros, kad vajadzēja iet gulēt, lasīju ar bateriju zem segas. Ēriha Marijas Remarka grāmata Trīs draugi man ir īpaša tāpēc, ka tā bija pirmā pieaugušo grāmata, kuru man savulaik mamma iedeva lasīt. Bet arī tāpēc, ka stāsts par trim draugiem ir tik dziļš, ka palicis atmiņā uz mūžu. Tas runā par to, ka ir liela, skaista mīlestība, liela, skaista draudzība vai draudzības. Bet arī pasaka, ka dzīvē notiek visādi, ka mums nekas nav apsolīts uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc tas, kas ir, jāizbauda brīdī, kad tas ir. Tagad to spēju attiecināt arī uz savu dzīvi — nekas nav apsolīts. Nekas nav tā, kā tu esi sacerējies, ka būs. Tāpēc jāņem no šodienas tas, kas ir.
Pārlasot grāmatu šodienas acīm, ir pavisam citas izjūtas un cita izpratne nekā toreiz, pusaudzes gados. Bet apziņa, ka pieaugušo dzīve nav nemaz tik viegla, gan nav mainījusies.
Novērtēt mirkli, to, kas labs, neiemācījos pēkšņi, vienā dienā. To pamazām iemācījos pateicoties jaunākās meitas slimībai, kas ilgst jau aptuveni trīsarpus gadus. Meita iemācīja novērtēt šķietamus sīkumus. Šodien ir mazāk uztūkusi seja, šodien svars tik ļoti nav nācis klāt vai šodien visas trīs reizes, kad mērījām asinsspiedienu, tas bija normāls. Šīs mazās, ar veselību saistītās pateicības iedod sajūtu — cik forša diena! Ja es vēl mācos, tad meitiņa patiešām saredz pozitīvo itin visā. Un visu cenšas uztvert pozitīvā veidā. Kad viņa, piemēram, sasmērē kleitu, saka: «Mammīt, neuztraucies, šī nebija pati labākā kleita! Tas nekas, ka es to sasmērēju. Sliktāk būtu, ja es būtu sasmērējusi savu princešu kleitu.»
Esmu pateicīga, ka meita man iemācīja novērtēt brīdi, to, kas dots tagad. Protams, kad sākās tādas pamatīgākas veselības problēmas, bija grūtāk saskatīt labo, gaišo. Bet vienalga var! Tagad es no viņas to esmu to pārņēmusi un arī apkārtējiem mēģinu sludināt. Ierādīt vieglumu. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet tad, kad tas realitātē ir jādara, kad dienas nemaz nav tik
vieglas, ir mazliet jāpiespiežas.
Visbīstamāk ir iekrist sevis žēlošanā. Esmu tādā bijusi, un tas ir briesmīgi gan pašai, gan apkārtējiem. Sak’, man ir grūti un visiem ir jāsaprot, ka un cik man ir grūti. Un, protams, jānāk ar līdzjūtības apliecinājumiem un piedāvājumu palīdzēt. Varbūt mums, latviešu sievietēm, upura loma jau gēnos ielikta? Bet varbūt tā vienkārši ir rakstura iezīme, no kuras jātiek vaļā. Vienā brīdī saproti: cilvēkiem ir pašiem sava dzīve, un tev ar savu dzīvi pašam jātiek galā. Un tad tu izvēlies, kā to darīsi. Tikai pamazām iemācījos izkāpt no upura lomas. Man apnika! Sāku domāt — vai es tiešām gribu visu savu atlikušo dzīvi pavadīt kaut ko gaidot no citiem? Piedzīvojot, ka cilvēki uz mani skatās ar līdzjūtību? Nē! Sapratu, ka gribu būt pati savas dzīves noteicēja. Jā, man ir zināmi nosacījumi, jā, man ir zināmi ierobežojumi, bet nav tā, ka mūsu ģimenei ir pati grūtākā situācija. Nav taču tā, ka meitiņai visu laiku esmu piesieta.
Atzīšos, kļūt par savas dzīves noteicēju, nevis ļaut citiem noteikt manu dzīvi, nav nemaz tik viegli. Tam vajag spēku un drosmi. Esmu augusi laikā, kad sistēma noteica, kādam tev jābūt, skolotāji noteica, kā tev jāmācās un vecāki prasīja labas atzīmes. Un galvenais bija, lai no malas labi izskatās, vienalga, kā tu jūties un ko vēlies. Citādi — ko kaimiņi padomās? Ko oadomās kolēģi? Tā nemanot kāds cits sāk noteikt, kā tev jādzīvo.
Viens ir gribēt dzīvot citādi, pavisam kas cits pateikt sev: «Es tagad dzīvošu citādi!». Jo, kad šāds lēmums pieņemts, ir jāsper konkrēti soļi. Tev ir kaut kas jādara, kaut kas jāsaka. Jāuzdrošinās kādam pateikt: «Stop! Man nevajag tavu padomu!». Ja tev ir slims bērns, apkārtējie nezin kāpēc bieži uzskata, ka zina labāk, kā tev jādara, kā būtu pareizāk, sniedz padomus. Bet neviens nezina, kāpēc ir tā, kā ir. Neviens nezina, ko un kā mēs darām un ka tas, ko darām, ir labākais iespējamais. Tāpēc vairs negribu uzklausīt komentārus un padomus, izlikties pieklājīgai. Jā, jā, esmu iemācījusies runāt pretī vai vismaz izteikt savu viedokli arī ārstiem. Pierādīt savu taisnību un ne vienmēr glaudīt pa spalvai. Pati brīnos, kā no bailīga un kautrīga pusaudža esmu kļuvusi par tik drosmīgu cilvēku.
Taču, lai cilvēks kļūtu drosmīgs, neizdegtu, izturētu visus pārbaudījumus, viņam nepieciešams kāds resurss, spēka avots. Man tādi ir vairāki.
Grāmatas. Kad visi ir aizmiguši, es lasu. Tā ir mana atslēgšanās no realitātes. Vislabāk to palīdz izdarīt skarbi detektīvi. Pati sev esmu radusi izskaidrojumu, kāpēc izvēlos tieši šādas grāmatas — lai ieraudzītu, ka citiem un citur var būt vēl trakāk. Un ka mana dzīve ir kā Dieva ausī.
Vēl viens spēka avots ir mans vīrs, ar kuru man ārkārtīgi paveicies. Viņš ir nesatricināms humora iemiesojums, kurš nekad neuzvelkas, nekad nav dusmīgs. Valdim, tāpat kā man, patīk melnais humors. Viņš spēj pajokot par pilnīgi visu, jebkuru problēmu atrisināt ar joku. Kas pats svarīgākais, viņā ir milzīgs miers. Tāds miers, kas ļauj izpausties manai vētrai un nekad tādu pašu nesacelt pretī.
Mūsu mīlestība ir gluži kā manis izvēlētajā grāmatā — tāda mazliet neizskaidrojama un maģiska. Tik spēcīga, ka mums pietiek uz pāris sekundēm apskauties, un es jau pārņemu vīra mieru. Un viņš, piemēram, uzsūc manas galvassāpes. Bijušas reizes, kad galvassāpes ir ļoti spēcīgas. Piemēram, pēc slimnīcā ilgi pavadīta laika, kad ir šausmīgs nogurums un izsīkums. Šo maģiju nemēģinu izskaidrot ar loģiku, izteikt vārdos, ticu — tā ir īpaša dāvana, kas mums dota. Tas ir Brīnums, kas mūs vieno. Droši vien tāpēc arī spējam grūtos brīžus pārvarēt. Kopā. Tik daudzi pāri šķiras tieši tad, kad ir grūtības ģimenē, kad bērni slimo, kad jāpārvar kaut kas, kas nav bijis paredzams. Mums izdodas savu bastionu noturēt tikai tāpēc, ka vīrs ir tik īpašs un tāpēc, ka arī mūsu mīlestība tāda ir.
Vēl viens pavisam jauns resurss, kuru esmu atklājusi, ir sports. Iepriekš šķita — sports, vingrošana mani sevišķi neinteresē. Taču gluži nejauši aizgāju uz vienu atvērto zumbas nodarbību un konstatēju, ka tā taču ir dejošana. Un dejot man ļoti patīk, tautas dejas esmu dejojusi kopš bērnības. Zumba ir tik aizraujoša, ka stundu nodejo un nemaz nemani, ka esi kārtīgi pasportojis. Tur izlieku spriedzi un reizē gūstu baudu no tā, ka esmu padejojusi. Mājinieki ir ievērojuši, ka pēc nodarbības pārnāku mājās starojoša.
Un vēl man svarīgi pašrealizēties. Jau pirms vairākiem gadiem izveidoju savu kosmētikas biznesu, zīmolu Vegan Fox. Protams, ir bijuši grūti brīži, sevišķi, kad ar jaunāko meitu ilgstoši nācās būt slimnīcā. Toreiz domāju, ka bizness jāslēdz. Paldies vīram, kurš man neļāva to darīt. Viņš teica: «Tu taču saproti, ka tev vajadzīga vieta, kur vari pašrealizēties!». Un tā patiešām ir. Skaidrs, ka meitas veselību ietekmēt nevaru, lai kā gribētu. Vienīgais, ko viņas labā varu darīt — būt klātesoša, mierināt. Gribot negribot man jāpaļaujas uz ārstiem. Tāpēc man vajadzēja kaut ko, kam pieķerties, ko veidot pēc sava prāta. Man tiešām ir ļoti svarīgi, ka man ir sava nodarbošanās, ka varu ietekmēt lietas. Biznesā viss ir saistīts: izdari lietu A, tā noved pie B, tad pie C un tā tālāk. Ir lietas, ko vari saplānot, izdarīt un skaidri zini, pie kāda rezultāta tas tevi novedīs. Man tas svarīgi arī tāpēc, ka pēc dabas esmu plānotāja — man patīk, ja ir skaidrs plāns un skaidra rīcība. Tāpēc attiecībā uz meitu bija grūti pieņemt ārstu sacīto: viņas ārstēšanā noteikta plāna nav, mēs mēģinām, eksperimentējam, skatīsimies, kā būs.
Biznesā turpretī iespējams plānot visu, pilnīgi visu. Reizēm esmu tik laimīga, atverot kādu tabulu piepildot savas ieceres un ejot uz mērķi. Kamēr bijām slimnīcā, liels atspaids atkal bija mans vīrs. Viņš pieņēma un veica pasūtījumus, pakoja un sūtīja paciņas. Mums pavisam ir pieci bērni, tāpēc apbrīnoju savu vīru, kurš vajadzības brīdī paveic gan savu darbu, gan manējo, tiek galā ar rūpēm par bērniem un māju.
Starp citu, tieši iespēja realizēt sevi, savas idejas biznesā, nospēlēja lielu lomu, lai es neiekristu sevis žēlošanā, lai vieglāk tiktu no tās laukā. Savu biznesu veidoju ar domu palīdzēt dzīvniekiem un cilvēkiem. Iedvesmoju sievietes rūpēties par sevi. Ja viņas prasa man padomu, tas man ir lielākais kompliments. Ja paskatos uz savu dzīvi it kā no malas, varu, protams, atrast, par ko žēloties. Bet daudz vairāk ir tā, par ko pateikties.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
