Esmu vairāk sapņotāja, nevis darītāja. Iztēle ir gan mans resurss, gan trūkums. Tāpēc mācos pieņemt un izbaudīt to, kas ir. Atpazīt, ko es patiešām gribu mainīt. Ja kaut ko patiešām vēlos, tad sāku darīt.
Madara Kukaine
Tik ļoti gribēju paņemt līdzi Edgara Alana Po Nodevīgā sirds! Man ļoti patīk kriminālromāni, sevišķi Po rakstītie, tāpēc biju pārliecināta, ka mājās šī grāmata noteikti ir, bet neatradu. Tāpēc izvēlējos citu pieeju un sameklēju Gija de Mopasāna Noveles. Sev to formulēju tā: Mopasāns vairāk raksta par to, kas notiek cilvēkā — par viņa pārdzīvojumiem, emocijām. Bet Po raksta par to, kas notiek ar cilvēku, ja viņš ar šīm emocijām netiek galā. Un valoda! Abās grāmatās izbaudu skaisto, daudzveidīgo valodu, un tas nekas, ja dažiem senākiem vārdiem nemaz nezinu nozīmi. Un vēl man patīk īsie stāsti, jo katru no tiem var āti izlasīt, bet ilgi, ilgi pārdomāt.
Ja jāsalīdzina sevi un grāmatas vai to varoņus — man šķiet, esmu sapņotāja. Man ļoti patīk iztēloties, kā būtu, ja būtu. Un būtu labi, ja es arī izdarītu to, par ko sapņoju. Tajā pašā laikā man svarīgi, lai novērtē to, ko jau esmu izdarījusi, pasaka, ka esmu laba, skaista. Kāpēc? Kopš bērnības cīnos ar zemu pašvērtējumu. Iemeslu tam ir daudz. Viens no tiem: vecāki izšķīrās, kad biju maza un, kā esmu lasījusi, ja tēva nav blakus, tad meitenei pazeminās pašnovērtējums. Parādījās nedrošība par sevi. Par laimi, jo man vairāk gadu, jo nedrošība mazinās. Ir svarīgi, ka mani novērtē, bet vairs ne tik svarīgi kā kādreiz. Reizēm domāju, ko tad es vispār īsti gribu. No vienas puses man gribētos būt sabiedrībā, lai man ir daudz draugu… No otras puses — vīrs ir mans labākais draugs, un īstenībā man ar to pietiek. Ja izeju cilvēkos, dodos uz kādu pasākumu vai atbraucu uz Rīgu, man pēc tam vajag divas dienas, lai atgūtos, jo visa bijis par daudz. Pēc tā spriežot, laikam tomēr esmu iekšējs, intraverts cilvēks, kuram nepieciešams, lai apkārt ir cilvēki, kas domā līdzīgi kā es, ir uz viena viļņa ar mani, ar ļoti dzīvu iztēli, domām un sapņiem. Starp citu, bagāta iztēle nav tikai dāvana, dažkārt arī trūkums. Sevišķi skrienot pa mežu. Tad ir tik viegli iztēloties, ka man kāds uzglūn vai tūlīt uzbruks.
Pateicoties iztēlei, vienmēr iztēlojos viena notikuma dažādus scenārijus, taču, lai cik dīvaini, tas nekad nepalīdz sagatavoties tam, kas notiek patiesībā. Jo vienmēr notiek kāds Z kvadrātā. Tāpēc mācos pieņemt to, kā ir, un izbaudīt to, kas ir. Ne vienmēr tas ir ideāls, lai neteiktu vairāk. Ko tad? Ļaut sev apvainoties, izdusmoties, izrunāties. Man paveicies, ka vīrs bieži «nedzird», ko es bubinu un par ko sūdzos, bet es esmu izrunājusies, un tas parasti izrādās palīdzoši. Pēdējā laikā esmu iemācījusies jaunu, savu mantru, ko pie sevis skaitu: «Mani tas besī? Jā, mani tas besī. Es gribu to mainīt? Jā, es gribu to mainīt. Vai es zinu, ko tas prasa? Jā, es zinu, ko tas prasa. Vai man tam ir spēks? Man tam nav spēka». Ja tā, tad viss! Aizmirstam. Jo neviens cits manā vietā to nedarīs. Bet ar to darīšanu ir, kā ir. Kāpēc? Nav spēka, nogurums, vitamīnu trūkums, trauksme, par daudz atbildības, dažkārt vienkārši slinkums. Bet varbūt īstenībā tā it kā svarīgā lieta nemaz nav tik svarīga, ja jau es to nedaru… Jo reizēs, kad kaut kas ir patiešām svarīgs, es izdaru gan. Jā, varbūt jau kavējot dedlainus vai esot tuvu robežai, bet izdaru.
Pieminēju nogurumu, pārāk lielu atbildību. Lai sevi neizsmeltu, svarīgi rast resursus, no kuriem pasmelties spēku. Man patīk mūzika, patīk lasīt grāmatas, šķiet, tagad lasu vairāk nekā jebkad. Jo lasīšana palīdz ieiet sevī, atslēgties no apkārtējās pasaules, no reālās dzīves. Spēku dod arī būšana kopā ar ģimeni: vīru, meitu un kaķi. Man patīk, ja ikdiena ir viegla, bez satricinājumiem. Milzīgs resurss ir daba. Dzīvojam dzīvoklī, bet vīra vecākiem pieder plaša viensēta ar mežiem, laukiem. Kad turp aizbraucam, parasti vaicāju, ko varu izdarīt. Ja tobrīd nav darāmu darbu, ķeros pie saviem «projektiem» — sakopju aizaugušas dobes, kuras neviens neaiztiek, jo nav laika. Varu visu dienu rakt un grābt! Šāds darbs mani atjaunoja, to darot nedomāju neko. Jā, pēc tam sāp mugura un roka, bet galva ir tīra, jo sarunājos ar gliemežiem, ar sliekām.
Ne vienmēr ir viegli, bet salūzt jau nedrīkst, jo jādomā par meitu. Tajā pašā laikā man nepatīk, ja saka — mēs, īpašo bērnu mammas, esam stipras. Neuzskatu, ka esmu stiprs cilvēks. Tas uzreiz uzliek milzīgu slogu. Vienkārši nav variantu. Tas ir līdzīgi kā ar degošu māju: ja es neiziešu ārā, es sadegšu.
Milzīgs resurss ir arī mans bērns. Neslēpšu, pagāja seši, septiņi gadi līdz pieņēmu realitāti, meitu vairs nesalīdzināju ar citiem bērniem, varētu pat teikt, vairs nekaunējos par savu bērnu. Pirmkārt, sabiedrība ir tāda, kā ir. Otrkārt, mana dzīve izrādījās citāda, nekā biju izsapņojusi 20 gadu vecumā — ka man būs vīrs, trīs bērni, suns un kaudze naudas. It kā tas viss ir, bet citādi nekā biju iztēlojusies. Palīdz tas, ka salīdzinu mūsu dzīvi nevis ar citiem, bet ar mūsu dzīvi pirms gada. Ar to, ko Emīlija varēja pirms gada un ko var tagad. Jā, tas varbūt nav kosmoss, bet tas ir daudz, daudz vairāk nekā pirms gada. Viņa attīstās, ir daudz lietu, kas meitai patīk, par ko viņa priecājas. Un tas iepriecina arī mani. Jo meita ir «melnbalts» cilvēks: vai nu dusmojas vai priecājas. Mans resurss ir tas, ka redzu: Emīlijai patlaban ir būt kopā ar mani. Kopā pēc dušas uzklājam losjonus, darām citas sievišķīgas lietas. Un tas taču ir tieši tas, par ko reiz sapņoju! Jā, biju domājusi, ka būs mazliet citādi, bet viss taču notiek. Un ja vēl no malas paslavē, ka mans bērns ir uzcītīgs skolā un uzvedas kā īsts eņģelis… Tik ļoti priecājos, redzot, ka meita reiz varēs dzīvot arī bez manis, jo es jau neesmu mūžīga. Zinu, ka dažkārt īpašo bērnu mammām jāuzmanās nepazaudēt sevi bērnos. Man laikam tā nav bijis. Taču bijuši pašpārmetumi, ka neveltu pietiekami daudz laika meitai.
Vēl viens resurss ir tas, ka atvēru savu uzņēmumu — tā ir mana terapija, jo esmu varējusi būt ne tikai mājās, bet arī darbā. Tas ir bijis veids, kā iemācīties sabalansēt savu dzīvi. Taču šāda iespēja bijusi tikai pateicoties manam vīram, kurš man ir milzīgs atbalsts. Ja es būtu viena, tas nebūtu iespējams, noteikti ne. Vai arī tad man tiešām būtu jābūt super stiprai, vai kādam jāprasa atbalsts. Atceros, kāda latviešu filozofe sacīja — mums dzīvē garantētas tikai divas lietas: nāve un problēmas. Es viņu pārfrāzēju, saku: problēmas var būt arī kā izaicinājumi. Viss atkarīgs no attieksmes. Cenšos saglabāt pozitīvu attieksmi. Vienmēr. Cik sevi atceros, esmu bijusi dzīvespriecīgs cilvēks, varbūt mazliet bērnišķīga un naiva. Bet kāpēc gan ne? Bija periods, kad es sapratu — man vairs nav prieka dzīvot, bet es sev vienkārši neļāvu tajā iegrimt un atgriezos pie iedzimtā dzīvesprieka. Un vēl palīdz tas, ka redzu: cilvēkiem nav vienalga. Vismaz tajā burbulī, kurā esmu es. Palīdzējušas arī vecāku atbalsta grupas, tajās varam gan melni pasmieties, gan no sirds izrunāties.
Vienīgais – esmu sapratusi, ka man pašai ar sevi kļuvis garlaicīgi. Gribu ko jaunu uzzināt par sevi, atrast kādu interesantu hobiju. Lai top!
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
