Man bija divas lūgšanas – lai par to, kas noticis, nekļūstu ļauna uz pasauli un lai Voldis sevi pieņemtu tādu, kāds viņš ir.
Lauma Lapa
«Mēdzu teikt: kad man piedzima Voldemārs, mana pirmā, iepriekšējā dzīve beidzās. Sākās otra, tagadējā. Pirmajā dzīvē mana mīļākā grāmata bija Margaretas Mičelas Vējiem līdzi, bet šobrīd par tādu saucu Džojas Ādamsones Dzimusi brīvībai.
Kad Voldemārs bija mazs, daudz lasīju viņam priekšā. To turpināju darīt arī tad, kad dēls paaugās un es konstatēju, ka viņš nevar un, iespējams, nevarēs lasīt. Ļoti gribēju, lai viņš iepazīst pasauli, uzzina, kāda tā ir. Kā citādi es varētu viņu ar to iepazīstināt, ja ne ar grāmatu palīdzību?
Sāku no plauktiem ņemt un Voldemāram lasīt priekšā grāmatas, kuras izvēlējos savā bērnībā un jaunībā. Atcerējos arī šo, par cilvēku izaudzinātu lauveni vārdā Elsa, kas tiek pieradināta dzīvei savvaļā. Lai izdzīvotu pati, Elsai bija jāiemācās uzbrukt un nogalināt, un galu galā par brīvību bija jāsamaksā visaugstākā cena. Atceros vakarus, kad bijām līdz ausīm iegrimuši visnotaļ pozitīvajā stāstā par Āfriku, lauveni. Un arī to vakaru, kad abi — es lasot, viņš klausoties, raudājām. Elsa nomira, un tā Voldemāram bija pirmā sastapšanās ar nāvi, ar dzīves beigām.
Bet ne tikai. Domāju, šis stāsts viņam iemācīja vēl daudz ko vairāk. Man vienmēr bijuši svarīgi un mīļi dzīvnieki, bet caur šo stāstu ļoti labi parādās arī cilvēka daba. Es gribēju, lai Voldemārs saprot, ka dzīvnieki ir līdzīgi cilvēkam un pretēji, ka abiem ir jūtas un pieķeršanās. Kad redzēju, cik labi dēls to ar grāmatas palīdzību izprot un uztver, sapratu — esmu atradusi pareizo ceļu, kā mācīt viņu dzīvot.
Mans dēls ir ratiņkrēslā, vājredzīgs un viņam ir arī neliela garīgā atpalicība. Daudzās lietās viņš ir kā bērns, bet reizē Voldemāram ir arī savas pārdomas un spriedumi. Varam diskutēt par politiku, apspriest valstī notiekošo. Jā, varbūt mazliet vienkāršoti, taču viņš lieliski saprot būtību. Arī to, ka viņš ir atšķirīgs. Tāpēc man bija svarīgi, lai dēls nesāk ļaunoties uz pasauli par to, kas viņš nav tāds kā citi.
Pēc Voldemāra dzimšanas, viņš piedzima 90. gadu sākumā, es jutos, maigi sakot, briesmīgi. Bērna slimība, no mums aizgāja Voldemāra tēvs un pavisam drīz nomira mana mamma. Es biju viena, pilnīgi viena. Naktīs gulēju gultā un raudāju par savu dzīvi. Tajā pašā laikā lūdzu Dievu, lai Viņš man dod spēku, ka nekļūstu ļauna uz pasauli par to, kas ar mani noticis. Domāju, šī lūgšana ir piepildījusies, manī nav ne rūgtuma, ne aizvainojuma, dzīvoju dzīvi, kāda tā ir. Starp citu, pēc izglītības esmu matemātiķe, pragmatisks cilvēks, savā būtībā ateiste, kas neticēja brīnumiem. Taču tagad zinu, ka tur, augšā, mani Kāds dzird. Abi ar Voldi visgrūtākajos laikos esam pieredzējuši — nepakustinot ne pirkstiņu, atnāk atbilde un risinājums pat smagākajai problēmai. Kaut vai šis: dēlam bija iedzimta smaga sirdskaite. Un mums burtiski no gaisa nokrita iespēja aizbraukt uz Ameriku un dēla sirsniņu izoperēt. Pilnīgi bez maksas! Kā matemātiķe to skaidroju ar enerģijas nezūdamības likumu. Tur, augšā, ir manas mammas, mana brāļa enerģija, un tās man palīdz.
Atgriežoties pie Elsas un attieksmes pret pasauli — man bija ārkārtīgi svarīgi, lai Voldis pieņemtu sevi. Domāju, caur Elsu, caur dzīvnieku pasauli viņā izveidojusies līdzjūtība gan pret sevi, gan citiem.
Atceros mūsu sarunu, kad dēlam bija septiņi gadi. Viņš man pavaicāja: «Mammu, kāpēc Dievs man deva slimību?». To atceroties, vēl tagad manī sagriežas emociju virpulis. Bet tajā brīdī, kā es saku, «no Augšas», man atnāca pareizie vārdi. Sacīju, lai dēls paskatās apkārt — pasaulē ir tik daudz pretstatu! Labais un sliktais, skaistais un neglītais. Un laikam jābūt arī slimiem un veseliem… Atgādināju viņam par kādu zēnu, kuru bijām sastapuši nometnē, viņa situācija bija daudz smagāka nekā Voldemāram. Norādīju dēlam uz to, cik daudz viņam dots: «Tu vari runāt, visi tevi saprot. Tu vari zīmēt un tu vari staigāt ar staiguli. Priecājies par to, kas tev ir dots.»
Priecājos arī es — par to, ka mans dēls sevi ir pieņēmis. Un par to, ka sevi un savu dzīvi esmu pieņēmusi arī es. Nav viegli par to runāt, bet tāpēc, ka man ir tāds bērns, reiz jutos mazvērtīga. Kas man palīdzēja? Kad Voldemāram bija pieci mēneši, sirdskaites dēļ viņam bija jāguļ Bērnu slimnīcā. Ieraudzīju, ka nodaļa ir pilna ar man līdzīgām mammām, kuru bērns ir slims. Nē, tas nepalīdzēja manai pašapziņai, bet es vairs nejutos viena pasaulē. Redzēju, ka līdzīgā situācijā ir arī citi cilvēki.
Vēl spilgti atceros Voldemāra ceturto dzimšanas dienu. Lūzuma punktu. Mana dzīve jau kaut cik bija nostabilizējusies, varēju sarīkot nelielas svinības, ciemos atbrauca brālis ar bērniem. Vairs neatceros, par ko, bet es pēkšņi sāku skaļā balsī smieties. Mani šokēja, cik ļoti no maniem smiekliem izbijās Voldemārs, viņš sāka histēriski raudāt. Tikai tad attapos, ka dēls nekad nav redzējis un dzirdējis mani smejamies, tikai smaidām. Kopš viņa dzimšanas ne reizi nebiju smējusies… Tobrīd izlēmu — šī ir mana dzīve, citas nebūs. Tātad man ir jāmāk būt laimīgai gan sevis, gan bērna dēļ.
Cits notikums — kādā īpašo bērnu nometnē psihoterapeits, runājot ar mammām, sacīja: «Jūs neesat vainīgas, ka jūsu bērns ir tāds.» Biju «veca» mamma, dēls man piedzima 43 gadu vecumā. Neapzināti sevi vainoju pie viņa slimības — ja viņš būtu dzimis, man esot jaunākai, tā nebūtu noticis. Psihoterapeita sacītais mani lēnām atbrīvoja no vainas izjūtas.
Kur es ņemu prieku? Kad Voldemāram bija trīs gadi, nevarēdama strādāt savā iepriekšējā darbā, meklēju iespēju piepelnīties, un sāku cept kūkas. Priecājos, ka piespiedu kārtā strādāju darbu, kas man iepatikās. Sāku ar biezpiena kūku, tad iemācījos cept lauku torti. Tad speķa pīrādziņus, plātsmaizes, apelsīna kēksu un ko tik vēl ne. Un pēkšņi konstatēju, ka man tā cepšana patīk. Patīk kontaktēties ar cilvēkiem, patīk būt noderīgai. Bet vislielākais prieks bija par to, ka pati ar savām rokām esmu nopelnījusi naudu. Vēl tagad jāraud, kad atceros vienu Jauno gadu. Ledusskapis ir tukšs, jo pēdējo naudu ieguldīju produktos, lai uzceptu kūkas. Bet man rokā ir vesela kaudzīte naudaszīmju par uzceptajām kūkām un vesela kaudze mazu dāvaniņu no klientiem. Biju tik laimīga!
To jau visur sludina, ka lielās laimes nav. Bet es tās mazās laimītes ikdienā patiešām pamanu, novērtēju un par tām priecājos. Esmu arī sapratusi — lai būtu pa īstam laimīga, nedrīkstu domāt tikai par dēlu, man jādomā arī par sevi, jāatļaujas kaut kas sev. Kaut vai lašmaizītes brokastīs, ja tā gribas.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
