Ģimene, trīs bērni, no kuriem viens ar īpašo kopšanu, divi darbi, studijas, projekti... Un vēl 72 rozes! Turklāt visu daru uz 100%. Neiespējami? Atslēga ir laika plānošana un princips – tā lieta, kas tev nepatīk visvairāk, jāizdara pirmā. Lai atlikušās dienas darbiem pietiktu laika un spēka.
Kristīne Dakule
Piedzimu pārmaiņu laikā — padomju sistēma piedzīvoja sabrukumu, Latvijā sākās Atmoda. Šo procesu mana ģimene uz savas ādas izjuta vistiešākajā veidā. Esmu lauku bērns, vecāki iepriekš strādāja kolhozā, bija diezgan turīga ģimene, bet, sākoties pārmaiņu laikam, ierasto darbu zaudēja. Nokļuvām saspringtos apstākļos. Tāpēc mana patstāvīgā dzīve uzsākās ļoti agri. Darba gaitas uzsāku jau trīspadsmit gadu vecumā pie lielsaimniekiem. Bez vecāku pamudinājuma gāju, klauvēju pie durvīm un prasīju, vai nav vajadzīga palīdzība. Tā tiku pie sava pirmā un daudziem turpmākiem darbiem: ravēju dārzus, darīju dažādus lauku darbus.
Mana bērnības mīļākā grāmata ir Astrīdas Lindgrēnes Ronja – laupītāju meita. Tas ir stāsts gan par brīvību, gan par drosmi, gan arī par cīņas garu un sparu. Kad domāju par šo grāmatu, manī vienmēr kaut kas nodreb: fascinē mazās meitenes bezbailība uzdrīkstēšanās. Iespējams, šis stāsts arī man zemapziņā iedevis virzītājspēku, jo savā dzīvē esmu piedzīvojusi ļoti daudz. Man reizēm šķiet, ka esmu nodzīvojusi simts dzīves, un pati esmu tāda īsta cīnītāja Ronja.
Grāmatas mīlēju kopš agras bērnības. Mājās bija televizors un radio, bet es neskatījos un neklausījos, mani aizrāva tikai grāmatas. Kad mamma izslēdza gaismu, ar mazu lampiņu palīdu zem segas un turpināju lasīt. Pārsteidzoši, bet dzīvē pienāca brīdis, kad lasīju ļoti maz. Varbūt tāpēc, ka daudz, brīžiem pat pārāk daudz strādāju un mācījos? Biju mūžīgi skrienošs cilvēks. Ar laiku manā dzīvē atgriezās gan grāmatas grāmatu plauktos un uz mana darba galda, gan audio grāmatas, jo daudz laika pavadu braucot pie stūres, man nekad neskan radio, vienmēr klausos ko izglītojošu. Arī šodien braucot klausījos audiogrāmatu. Par nekustamo īpašumu.
Jau pieaugušā vecumā iemīlēju slavenā biznesa trenera Braiena Treisija darbus, diemžēl latviešu valodā ir tulkotas tikai divas viņa grāmatas. Man sanācis arī apmeklēt viņa klātienes seminārus. Treisijs ir kungs gados, kurš iedvesmo ar savu dzīves ceļu — no vienkārša zēna, kurš praktiski dzīvoja uz ielas, kļuva par ļoti turīgu cilvēku.
Treisijs daudz runā par savu kaislību attiecībā uz grāmatām. Uzsver: ja jūs uzrunā kāda grāmata, noteikti to nopērciet — pat ja šobrīd nav laika to izlasīt, lai tā stāv jūsu grāmatplauktā. Gan jau pienāks brīdis dzīvē, kad pieiesiet pie grāmatplaukta un izlasīsiet tieši to grāmatu. Kad būs īstais laiks…
Kā vienu no iedvesmotājām varu nosaukt grāmatu Fēniksa pārvērtības. Treisijs no citiem biznesa autoriem atšķiras ar to, ka, pirmkārt, pats izlasījis ārkārtīgi daudz grāmatu, otrkārt, ar to, ka savos darbos atsaucas uz citiem autoriem, pieminot gan viņus, gan viņu ideju esenci. Treisijs raksta tīri, bez liekvārdības. Viņa grāmatas lasās vienā elpas vilcienā, un gandrīz katrā lapaspusē gribas pasvītrot kādu citātu. Kā viņš pats saka semināros — dažreiz pietiek izlasīt vienu rindkopu, un tā var palīdzēt atnest miljonu, motivēt vai dot ideju.
Bet, ja jāizvēlas grāmatas, kas raksturo manu dzīvi… Viena no tām noteikti būtu par laika menedžmentu. Cilvēki man bieži saka: «Es nesaprotu, kā tu visu paspēj — tev ir ģimene, trīs bērni, studijas, divi darbi, projekti…». Bieži biznesa vidē saka, ka nevar darīt divas lietas par simts procentiem. Bet mani tuvākie zina — ja es kaut ko daru, tad vismaz par 150 procentiem.
Atslēga ir laika plānošana! Un viena no labākajām grāmatām attiecībā uz šo māku un mākslu ir Treisija Eat that frog. Esmu lektore, vadu lekcijas gan nekustamo īpašumu nozarē, gan sportā, jo man ir divas profesijas. Lasot lekcijas, vienmēr tās iesāku ar Treisija grāmatām par laika plānošanu. Kā gan citādi, ja, tikai pateicoties tai, esmu sasniegusi visu, kas man ir. Menedžments ir atslēga itin visā — darbā, dārzā, kurā audzēju 72 šķirņu rozes un arī ģimenē. Mājas ir mūsu miera osta, kurā mēs nestrīdamies, jebkurus jautājumus risinām izrunājoties. Man ir svarīgi, lai mājās valda harmonija, smiekli un prieks. Lai tā būtu, roka jāpieliek katram ģimenes loceklim, tāpēc katram ir savi pienākumi, savs darbiņš, kas jāpaveic.
Kāpēc pieminēju tieši grāmatu Eat that frog? Tāpēc, ka tajā ir daudz lielisku padomu. Viens no būtiskākajiem — uzdevums, kas tev nepatīk visvairāk, kas no tevis paņem visvairāk enerģiju, jāizdara pirmā. Kāpēc? Lai atlikušās dienas darbiem pietiktu spēka un laika. Nevelc aiz astes to, kas tev rada trauksmi. Izdari un aizmirsti! Tas arī ir mans galvenais moto —
jebkuru darbu, vai tas patīkams vai nepatīkams, izdaru un aizmirstu. Tāpat vienmēr darbus sadalu prioritātēs — A, B, C un tā tālāk. A kategorijā ir tie darbi, kas ietekmēs tavas finanses un reputāciju, ja tos neizdarīsi. Ja darbu vari atlikt uz pāris dienām, ja šī atlikšana neietekmēs ne tavas finanses, ne attiecības ar ģimeni, ne arī reputāciju, tam vari piešķirt B kategoriju. Bet, ja no darba neizdarīšanas, pat ja tas tiks paveikts šonedēļ vai nākamnedēļ, necietīs vispār neviens, tam var piešķirt C kategoriju. Lai varētu strādāt atbilstoši šai stratēģijai, esmu pat izveidojusi īpašu plānotāju, kurā darba laiks ieplānots no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tāpat izveidoju atsevišķu sadaļu «atzvanīt» un «izdarīt», trīs mēnešu mērķu sadaļa. Turklāt paredzu vietu arī tam, lai uzrakstītu, kā šos mērķus sasniegšu un, obligāti, kā sevi apbalvošu, kad tos sasniegšu. Kāpēc tas tik svarīgi? Jo biznesā reputācija ir ārkārtīgi svarīga, par to jārūpējas. Tāpēc katru svētdienu uz lapas sarakstu visus paveicamos darbus un tad sadalu pa minētajām kategorijām. Ja pienāk klāt kāds jauns, arī to uzreiz rakstu attiecīgajā kategorijā. Izdaru un aizmirstu!
Neslēpšu, esmu savā dzīvē piedzīvojusi arī bedri, kas saucas izdegšana. Bet esmu tikusi no tās laukā.
Šobrīd darbojos divās nozarēs — strādāju gan nekustamā īpašuma nozarē, gan sporta jomā, un tās viena otru līdzsvaro. Bet ne tikai, abas sniedz milzīgu gandarījumu, abas dod iespēju cilvēkiem darīt labu. Kā lektore palīdzu sasniegt savus mērķus, attīstīt sevi kā profesionāli. Kā aģente palīdzu atrast sapņu mājokli. Strādāju šajā nozarē jau 17 gadus, tāpēc man atliek tikai nedaudz parunāt ar klientu, kad man jau ir skaidrs, ko viņš meklē, pat ja viņam pašam tas vēl nav skaidrs. Kad izdodas iecerēto īstenot un klienta acis mirdz… Nav lielāka gandarījuma! Un sportā ir tieši tāpat. Pie manis nāk daudz cilvēku caur citu rekomendācijām, jo redzu un sajūtu cilvēku vajadzības un mērķus citādi. Pieņemu vienīgi konkrētu skaitu cilvēku, tādējādi menedžējot savu laiku, jo papildus vadu arī grupu nodarbības vakaros un brīvdienu rītos filmēju video treniņus savai tiešsaistes aplikācijai “Create Me”. Ja ko dari ar gandarījumu un māki dozēt, cik un kam atdod, vari justies ļoti laimīgs.
Līdzsvaram vadu arī garīgās prakses — retrītus sievietēm, elpošanas, meditācijas vingrinājumus apmēram četras reizes gadā un sieviešu retrītus ārpus Latvijas tikai divas reizes gadā, taču tajos atpūšos arī es pati.
Kad man piedzima trešais dēls Kristiāns, mans īpašais bērns, kuram ir autisms, bija diezgan smagi. Viņš nāca pasaulē ļoti smagās dzemdībās ar lielu skābekļa trūkumu. Toreiz veicām visas iespējamās ģenētiskās analīzes, verdikts bija — apstākļu sakritība, smago dzemdību rezultāts. Taču es neticu sakritībām, dēls ir mans labākais skolotājs un lielākais dzinulis. Viņš iemācīja mani sadzirdēt un sajust bez vārdiem, ļauties plūsmai un nekontrolēt. Kopš piedzimis Kristians, joprojām mēdzu plānot, bet, ļaujoties apstākļiem, ne vairs strikti tos kontrolējot. Sapratu — dažas lietas atrisinās pašas no sevis.
Bet toreiz… Tā kā mācījos Stradiņos, jau uzreiz pamanīju, sapratu, ka kaut kas nav labi. Dēls nerunāja, neatsaucās uz vārdu, neskatījās acīs. Aizvedu pie viena speciālista, pie otra. Viss, ko man pateica — vēl ir par agru, nāciet, kad dēlam būs trīs gadi. Atkārtoti aizgājām pie speciālistiem, kad dēlam bija divarpus gadu, viņš joprojām nerunāja, neskatījās acīs. Tad jau mums pateica — visdrīzāk tas ir autisms. Sākām apmeklēt dažādas nodarbības, arī ABA terapiju. Tur satiku brīnišķīgu terapeiti, kas iedeva padomu pašai apgūt ABA terapiju, argumentējot, ka tikai es pati būšu pati ieinteresētāka persona sava dēla attīstībā, ko neviens cits nespēs aizstāt. Paklausīju, un šobrīd man ir kvalifikācija vecākais ABA terapeits. Šajā jomā gan nestrādāju, vienīgi ar Kristiānu. Mums ir supervizores sastādīta programma, kas jāapgūst, tāpēc katru dienu mājās mācāmies, izņemot dienas, kad Kristiānam nav laba pašsajūta vai mācību noskaņojums, jo ar varu mācību process šiem bērniem nevedas. Dēls apmeklē arī «parasto» dārziņu, viņam ir asistents, kas ir viņa palīgs un draugs gan dārziņā, gan ārpus tā. Arī visi mājinieki ir apmācīti “ABA terapeiti” un brālis, tētis iesaistās Kristiāna mācīšanās procesā. Vidējais dēls Adrians ir Kristiāna balsts, jo brālis ļoti ieguldās savā mazajā brālī, aizstāvot viņu, mācoties ar viņu un mācot arī sadzīviskas prasmes. Esmu patiesi laimīga, kad man ir tāds atbalsts no vidēja dēla. Vienmēr esmu vēlējusies tieši šādu ģimeni, kurā viens
otro atbalsta, mīl un ciena. Kad nāku mājās no darba, kādas divas stundas ar Kristiānu mācāmies programmu un rotaļājamies. Tad seko vai nu filmu vakars vai kāda galda spēle. Vecākajam dēlam ir jau 20 gadu, vidējais mācās Ogres tehnikumā, jo vēlējās paralēli vidusskolas vielai uzreiz apgūt arī profesiju. Vasarā darba apjomu samazinu, lai varētu vairāk laika pavadīt ar bērniem, tad diezgan daudz ceļojam.
Esmu no cilvēkiem, kam laime ir kustībā. Nespēju vienkārši gulēt un atpūsties. Svētdienas pavadām, vasarā braucot ar velosipēdiem, ziemā slēpojot, citreiz ejot garos pārgājienus Kamino ceļu. Būšana pie dabas un ar mīļajiem man rada vislielāko piepildījumu un laimes sajūtu. Iesaku katram dzīvot dzīvi ar mīlestību, gaismu sirdī, lai vai kas notiktu. Palīdzēt tiem, kam ir grūti, jo devējam dotais atgriežas dubultā un vairo labo pasaulē.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
