Svarīgi neturēt sevī dusmas, naidu un aizvainojumu pret dzīvi un cilvēkiem. Jāmīl sevi, jāmīl dzīvi, jādzīvo ar pieņemšanu un atnāks brīnumi. Tie nav tikai vārdi, manā dzīvē brīnumi notiek katru dienu.
Jolanta Vīksniņa
Pavisam trakā dzīves posmā, kad šķita — pamats ir sabrucis, trakāk vairs nevar būt, kāda paziņa ieteica Valērija Siņeļņikova grāmatu Izproti savu slimību. Izlasīju, un manī notika transformācija, milzīgas izmaiņas. Grāmatā it kā bija viss tas, ko jau zināju. Taču reizē šīs it kā zināmās lietas ieraudzīju, sapratu pilnīgi no jauna. Pirms vairākiem gadiem mans vīrs nomira no audzēja, tāpēc man bija svarīgi saprast, cik būtiski neturēt sevī aizvainojumu, dusmas, naidu, jo šīs emocijas mūsos akumulējas un var aizvest līdz nopietnām slimībām. Tāpat grāmatā izlasīju tik ļoti nodrillēto «jāmīl sevi». Ne tikai izlasīju, bet arī pieņēmu kā absolūto patiesību un tā arī sāku dzīvot. Mīlot sevi, pieņemot savu dzīvi un ticot brīnumiem. Tie patiešām notiek! Dažkārt dzirdu — tev viss ir tik labi tāpēc, ka tev ir īpašais bērns, Martiņa. Nopietni? Jā, Marta patiešām man ārkārtīgi daudz devusi, mani transformējusi, bet nekas mūsu dzīvē nav noticis pats no sevis. Esmu kļuvusi par darītāju!
Tā kā Martai nepieciešama īpaša aprūpe, rehabilitācija, sāku gatavot un pārdot putnu mājiņas, man ir pašai savs zīmols ammājiņa. Par nopelnīto naudu esmu varējusi gan apmaksāt dzīvošanu, ēšanu, gan iegādāties pacēlājus, speciālu vannu, atbilstoši Martas vajadzībām iekārtot māju, iegādāties nepieciešamos gadžetus.
Man bija saruna ar kādu sievieti, arī īpašā bērna mammu. Viņa sacīja: «Es visu tikai savam bērnam, tikai savam bērnam. Tu jau mani saproti…». Nē, nesaprotu! Vispirms rūpējos par sevi, lai varētu parūpēties par Martu. Es trenējos, strādāju, lai varu sev nodrošināt manikīru, pedikīru un frizieri. Un bieži ņemu līdzi Martu, jo nav, kas viņu pieskata. Protams, es varētu atteikties no visa iepriekšminētā un palikt mājās ar meitu, kurai ir gastrostoma, tātad jāliek barošanas sistēma. Bet es nevēlos, ka mēs iesūnojam, paliekam mājas četrās sienās.
Tomēr pāri visam tas ir tāpēc, ka es nevēlos nelaimīgu dzīvi. Vēlos dzīvot laimīgu, tātad pilnvērtīgu dzīvi. Kad es pieņēmu šādu lēmumu? Jau diezgan pasen.
Kad Marta piedzima, nekas neliecināja par veselības problēmām. Bijām priecīga, laimīga ģimene un es pat nojaust nevarēju to, kas sekos… Kad meitai palika trīs mēneši, vīrs uzzināja — viņam ir vēzis. Protams, cīnījās ar šo slimību, sekoja ķīmijterapija, staru terapija.
Atbalstīju vīru, taču koncentrējos uz Martu, laikam jau sargājot sevi, biju ap sevi izveidojusi tādu kā necaursitamu burbuli. Lai man klāt netiktu sliktās domas. Meitiņas gada jubileju nosvinējām, saņēmuši priecīgu ziņu, ka vīra slimība uzvarēta. Taču nepagāja ne trīs mēneši, kad sapratām —kaut kas nav kārtībā ar Martu. Jā, aizdomas radās jau tad, kad viņai bija pusgads: meita negribēja velties, nepareizi satvēra mantiņas. Taču tā kā viņa ir mans pirmais bērniņ, toreiz šķita — nekas, viss notiks. Trauksmi cēla Martiņas ome, kura strādā slimnīcā redzējusi dažādus bērniņus. Taču, apmeklējot ārstus, nekādas sevišķas problēmas netika konstatētas.
Vēl pēc neilga laika uzzinājām: vīram atgriezies vēzis. Pats trakākais — vairs nebija iespējams pielietot ķīmijterapiju. Vīra pēdējās dienās kopā ar Martu biju Vaivaros, rehabilitācijas centrā. Pat neatvadījos no viņa… Vīrs nevēlējās, lai meitiņa viņu redz tādu un man šķita — vēl ir laiks. Nebija…
Pēc vīra nāves jutos absolūti bezpalīdzīga. Nesapratu, kā lai dzīvoju, kur lai ņemu naudu ēdienam, autiņbiksītēm. Jo visu mūsu kopā būšanas laiku par mani, par sadzīvi rūpējās vīrs. Man nebija jādomā ne par ko, dzīvoju kā princese, absolūtā bezrūpībā. Pat savas dzīves pēdējās minūtēs vīrs bija teicis, lai viņa ģimene parūpējas par mani…
Gāja laiks un es sapratu — man jāsaņemas. Atradu darbu, sāku pelnīt, pilnveidoju sevi, veidoju savu dzīvi. Tagad esmu iekštelpu dizainere. Un faktiski no viena grāvja esmu pārmetusies otrā: varu visu, pilnīgi visu. Galvenais darīt, nebaidīties. Nevarēt gan sev neatļauju. Vai nu kaut ko daru vai guļu. Nu jau esmu pieradusi turēt roku uz pulsa, kontrolēt situāciju, reizēm par daudz. Ja to nedarīšu, nekas nenotiks.
Tajā pašā laikā esmu iemācījusies lieki nestresot, mierīgi risināt situāciju, ja notiek kas negaidīts, neparedzēts. Esmu sapratusi, ka mans uztraukums nekādā veidā nerisina problēmu, tad kāpēc lieki uztraukties, radīt vēl lielāku haosu? Pirms trim gadiem man uz līdzenas vietas acu priekšā nodega mašīna. Sāka kūpēt viena spuldze un pēc maza brītiņa auto vairs nebija… Mašīnas purngals jau deg, bet es pie sevis vēl domāju — var taču sataisīt. Tikai tad, kad liesmas jau gāja tālāk, sāku pieļaut domu, ka laikam neizdosies glābt un izņēmu no salona savas mantas: flīžu paraugus, meitas ratiņkrēslu, speciālo datoru. Zāliens pilns ar manām mantām, mašīna turpina degt, bet es filmēju notiekošo un saku saviem sociālo tīklu sekotājiem, lai pērk mūsu ammājiņas…Sekotāji bija tik atsaucīgi, pirka un pirka mājiņas. Bet tad sekoja nākamā problēma — kā lai izpilda visus pasūtījumus. Bet arī to izdarīju, un tiku pie busiņa, kas mūsu ikdienā ir liels atspaids.
Skatoties uz savu dzīvi, redzu — cilvēkam iespējams viss. Mēs pat nezinām, cik stipri patiesībā esam līdz nav jāstājas pretī grūtībām. Galvenais, lai ir drosme, tad būs arī uzvara!
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
