Esam ļoti mērķtiecīgi, šo īpašību ieguvām trenējoties airēšanas slalomā. Tāpēc, piedzimstot Katei, apņēmāmies nevis krist izmisumā un kaut ko gaidīt, bet darīt visu, cik vien varam, lai palīdzētu sev un viņai.
Gunta Bērziņa
«Izvēlējos Džākomo Macariola grāmatu Mans brālis ķer dinozaurus, kas ir gandrīz vai stāsts par mūsu ģimeni. Tas ir stāsts par ģimeni, kurā aug bērns līdzīgs mūsu meitai. Katei ir 21. hromosomas trisomija jeb Dauna sindroms. Lasīju un gandrīz katrā teikumā saskatīju mūs, tāpēc šķita svarīgi par šo grāmatu runāt. Ieteikt, jo tā ir iespēja citiem cilvēkiem parādīt un pateikt, kā jūtas šāda ģimene un kādas ir ikdienas gaitas.
Kad, gaidot meitiņu, saņēmu analīžu rezultātus un ārsts apstiprināja: «Jā, jums būs bērns ar Dauna sindromu», man šķita — esmu pazudusi. Bija sajūta, ka reizē gan slīkstu, gan krītu un nav pat kur pieturēties. Šī sajūta bija tik visaptveroša un bezcerīga, ka gribējās vienkārši pazust no pasaules. Kādu laiku dzīvoju ar domu — bet ko tagad?!
Palīdzēja tas, ka abi ar vīru esam ļoti mērķtiecīgi cilvēki. Šo īpašību ieguvām, savulaik trenējoties airēšanas slalomā. Tāpēc, piedzimstot Katei, apņēmāmies nevis krist izmisumā un kaut ko gaidīt, bet darīt visu, ko vien varam, lai palīdzētu sev un viņai. Kad Katīte piedzima, ļoti mērķtiecīgi strādājām pie tā, lai viņai palīdzētu un tā jau desmit gadus.
Atskatoties uz savu, mūsu ģimenes dzīvi, varu teikt — Kates piedzimšana mainīja visu un visus. Meitiņa ir trešais bērns mūsu ģimenē. Līdz viņas piedzimšanai abi ar vīru bijām diezgan egoistiski karjeristi. Mūsu dzīve lielā mērā bija par sevi, savu izaugsmi — vēl šādu izglītību iegūt, vēl pa šādām karjeras kāpnēm pakāpties… Mēs, protams, mīlējām un mīlam savus bērnus, bet… Mīlestība, empātija, citu cilvēku sajušana mums bija otrā plānā. Tādu īstu beznosacījuma mīlestību, kas izmaina pasauli, sajutu tikai līdz ar Kates dzimšanu.
Meitiņa piedzima manā dzimšanas dienā. Atceros, gatavojāmies ēst dzimšanas dienas kūku, zvana vecmāte un aicina katram gadījumam atbraukt uz apskati. Nebraucām dzemdēt, tikai tonīšus paklausīties. Pagāja dažas stundas un mūsu mīļā Kate bija klāt! Meita, kura pilnībā mainīja mūsu vērtību sistēmu. Tas, kas iepriekš šķita svarīgs, pēkšņi bija mazsvarīgs un nebūtisks. It kā zaudējis savu spilgtumu un krāšņumu. Un reizē tieši pretēji — tas, kas agrāk likās nelietderīgs, nevajadzīgs, pēkšņi ieguva milzu nozīmi. Bez jebkādas izlikšanās varu teikt, Kate ir mūsu lielākā dāvana. Skaista un vērtīga dāvana. Bet tā atklāsme jau nāk vēlāk, sākotnēji to ir grūti pieņemt un aptvert. Jā, mēdz gadīties, ka brīdī, kad saku — mums ir bērns ar īpašām vajadzībām, cilvēki sāk skatīties ar līdzjūtību, žēlumu. Un tad es atkārtoju tieši šo — viņa ir mūsu dāvana.
Agrāk biju nemitīgā skrējienā un nemanīju sīkas lietas, tagad lai gan skrējiens ir vēl lielāks, spēju izbaudīt ik mirkli, katru meitas mazo panākumu. Piemēram, sāka ēst ar karoti, iemācījās uzrakstīt savu vārdu. Līst lietus, bet tas ir silts un maigs. No šiem mazajiem skaistajiem fragmentiņiem patiesībā sastāv dzīve, nevis no tā, ka visu laiku kaut ko gaidi un meklē citur un tad sūksties, ka tā tev nav. Kate palīdz dzīvot apzināti un izbaudīt mirkli.
Varbūt tas noticis tāpēc, ka Katei nav tikai viena diagnoze, šogad ik pēc dažiem mēnešiem atkal kāda jauna diagnoze klāt. Pa šiem gadiem bijušas arī pavisam smagas situācijas, kad izšķiras — meitiņa dzīvos vai nē. Kad izcīni dzīvību, pēkšņi attopies — bet nav jau nekā svarīgāka par to, ka tev ir iedots šis mirklis un vēl viens un vēl viens. Tas ir lielākais, ko meitiņa mums dod.
Bērniem ar Dauna sindromu parasti ir arī garīgā atpalicība, Katei tā novērtēta starp vidēju un smagu. Kate ne tik labi izprot robežas un vispār pieņemtas etiķetes, bet viņa jūt ar sirdi daudz labāk kā mēs. Citreiz meita ienāk telpā un klātesošie atplaukst — tāds gaišums, siltums no viņas nāk. Ja citu cilvēku priekšā vari izlikties, rādīt priecīgu smaidu, Kate vienmēr jūt, kā ir patiesībā. Tad parasti saka: «Samī», kas nozīmē — samīļosimies. Vai «Samī abi roki», kas nozīmē ciešo apskāvienu, kad viņa tur un tur un tur tevi. Dažkārt pat piecas minūtes, un tu jūti — viss stress, sasprindzinājums vienkārši izkūp, aiziet. Paliek vieglums un miers.
Ar visu to dažkārt ir sajūta, ka ir par daudz, ka ir ļoti grūti. Tad jāmeklē kāds resurss, spēka avots. Viens no tiem man ir rotu izgatavošana. Kad Katīte tikko bija piedzimusi, lai nomierinātu prātu, viņai guļot sāku knibināties ar pērlītēm. Maz pamazām un neplānoti hobijs pārvērtās biznesā, tomēr rotu izgatavošana joprojām man sniedz mieru un labsajūtu. Tas ir stāsts gan par sievišķības atraisīšanu, gan laiku sev, gan arī par gandarījuma gūšanu. Tāds prieks, ja klientes apmierinātas un saka paldies. Katrai no mums gribas darīt ko radošu, piepildošu un rotu darināšana ir veids, kā sevi piepildu.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
