Četri bērni, kuri uzvarējuši nedzirdību

13. jūlijs. 2020

Kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi pavadījis klusumā? Četri bērni, kuri dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, sociālajā projektā "Sadzirdi mani" stāsta par savu personīgo pieredzi, daloties ar sapņiem un iedrošinot citus.

Jegors nirst divu metru dziļumā, Gerda glezno, Gabriela dzied latviešu un lietuviešu valodā, Jēkabs ir dzejnieks. Viņi ir četri no 173 bērniem, kuriem ir kohleārie dzirdes implanti. Bērni stāsta par to, kā viņi dzīvo tagad, skaņu pasaulē.

“Mūsu galvenā doma ir iedrošināt pārējos bērnus uzdrīkstēties būt par to, par ko viņi vēlas būt, nekautrēties, ka viņiem ir vajadzīga palīgierīce, un uzrunāt sabiedrību,” stāsta biedrības “Modus Vivendi A” valdes priekšsēdētāja un akcijas idejas autore Anita Rošāne.

Kohlerārais implants ir redzams. Viena tā daļa, piemēram, uztvērējs ķirurģiski ievietots zem ādas, bet cita daļa, tostarp mikrofons – virs ādas. Ieraugot bērna galvā šo implantu, jautājumi rodas gan lieliem, gan maziem.

“Katrā sižetā bērns arī stāsta, kā viņš gribētu, lai pret viņu izturas. Un tas ir tik aizkustinoši, jo to saka 10 gadus veci bērni,” saka Rošāne.

“Es negribu, lai mani žēlo, es gribu, lai pret mani izturas kā pret parastu cilvēku,” saka Gerda.

“Un tas ir stāsts par iecietību. Mēs kādreiz aizsvilstamies, ja kāds kaut ko paprasa vai palūdz. Un tāda kā neiecietība. Ne tikai šajās, bet citās attiecības. Un to gribētos mazināt,” saka Rošāne.

Galvenā projekta misija ir stiprināt šo bērnu pašapziņu. “Jo, ieguldot viņos tagad, viņi reiz būs pilntiesīgi sabiedrības locekļi un nodokļu maksātāji, nevis pabalstu saņēmēji,” saka “Modus Vivendi A” pārstāve.

Par katru no četriem bērniem tapusi maza filmiņa.

Gerda ar «austiņu» ir laimīga par iespēju dzirdēt pasauli

Gerda Rošāne mācās Ogres sākumskolas 5. klasē. Meitene apmeklē arī Ogres Mākslas skolu, labprāt zīmē ar ūdens krāsām, vēro dabu un spēlē ģitāru. Viņa piedzīvo pasauli kā jebkurš cits bērns, taču reizēm, kad vēlas atslābināties no skaņām, Gerda izņem dzirdes implantu.

“Implantu saucu par austiņu. Man ir tāds implants, jo man bija smaga slimība, kas ietekmēja manu dzirdi. Ikdienā austiņa man netraucē, bet ļoti noder” stāsta Gerda. Meitene vēlētos, lai vairāk cilvēku zina, kas ir implants.

“Ar savu austiņu neatšķiros no citiem, varu darīt pilnīgi visu, ko citi – peldēt, dziedāt, skriet sarunāties, iet parastā skolā,” uzskaita Gerda. Meitene ar prieku dabā klausās putnu čivināšanu un vēro puķes, bet viņai ļoti nepatīk mazgāt traukus un lasīt ābolus.

“Kad nevēlos kaut ko dzirdēt, es noņemu austiņu un pilnīgi neko nedzirdu. Man patīk, ka var atslābināties no skaļās pasaules,” atzīst Gerda.

Viņa uzsver, ka cilvēki ar “austiņu” ir tādi paši kā tie, kuriem tādas nav: “Negribu, lai mani žēlo, bet gribu, lai izturas kā pret parastu cilvēku. Esmu ļoti laimīga, ka varu dzirdēt”.

 

Gabriela no Priekules – vienīgā meitene ar dzirdes implantu mūzikas skolā

Gabriela Viršila mācās Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas 3. klasē. Viņa ir vienīgais bērns skolā ar dzirdes implantu. Meitene pati to sauc par aparātu un apzinās, ka bez šīs ierīces viņas dzīve būtu citāda.

“Ja man nebūtu implanta, man vajadzētu mācīties zīmju valodu,” saka Gabriela. Bērni, kas viņu nepazīst, mēdz interesēties, kāpēc viņai pie auss ir aparāti. “Kad biju maziņa, saslimu, mani operēja un tad iedeva aparātus,” meitene parasti viņiem paskaidro.

Gabriela ir ļoti saimnieciska, viņai patīk gatavot, kā pati saka – saimniekot. Meitene palīdz ģimenes darbos, pabaro vistiņas un suņus. Gabriela ir arī liela dziedātāja un prot dziesmas gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Īpaši prieku meitenei sagādā hobijs, kas kopīgs ar tēti – makšķerēšana. Tajā viņa guvusi arī godalgas, piedaloties dažādās sacensībās.

Meitene gribētu iepazīties ar citiem bērniem, kuriem ir dzirdes implanti jeb aparāti, kā arī ar tiem, kuri vispār nedzird un nespēj verbāli sazināties.

Gabriela vēlas, lai pret viņu izturas tāpat kā pret jebkuru citu bērnu. Ja viņa nesadzird, vēlas, lai nedusmojas, bet pienāk tuvāk, lēnāk un skaidrāk pasaka gribēto.

 

Jēkabs ar dzirdes implantu vēlas attieksmi kā pret citiem puikām

Jēkabs Melecis mācās Valmieras sākumskolas 3.klasē. Zēns ir liels sportists ar mērķi izaugt par profesionālu basketbolistu un reiz iekļūt NBA. Puika sapņo iepazīties ar sportistiem Kristapu Porziņģi, Dairi Bertānu un vēlas, lai pret viņu izturas kā pret parastu cilvēku. Jēkabs ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti.

Dzirdes implants nodrošina iespēju dzirdēt, taču negarantē pozitīvu rezultātu. Tas, kas citiem bērniem ir pašsaprotami, Jēkabam prasīja milzīgu darbu un ģimenes atbalstu. Rezultāts ir redzams. “Man uzreiz ir foršāka dzīve,” saka Jēkabs.

Dzirdes implants Jēkabam ar sportu nodarboties netraucē. Viņam ļoti patīk arī mūzika un galda spēles. Puika uzskata, ka viņa dzīve ir interesantāka nekā citiem, jo viņš prot lasīt no lūpām.

Ja Jēkabs nesaprot, ko citi saka ar pirmo reizi, tad viņš lūdz, lai teikto atkārto skaļāk. Zēns atzīst, ka reizēm skolā diktātos lūdz teikto atkārtot, ja ir sadzirdējis ar pirmo reizi.

Par sevi Jēkabs saka: “Esmu basketbolists, rakstnieks, sportists, zīmētājs un viens no gudrākajiem klasē. (…) Es gribu, lai pret mani izturas tāpat kā pret parastu cilvēku”.

Deviņus gadus vecais Jegors: Dzirdes aparāts izglāba manu dzīvi

Jegors Kaboško mācās Olaines sākumskolas 3. klasē. Zēns ir labs peldētājs, ar lielu interesi par datorspēlēm, bet nākotnē viņš plāno kļūt par slavenu “jūtūberi”. Jegoram patīk dejot un klausīties mūziku, kas ir iespējams, pateicoties kohleārajam dzirdes implantam.

Aparāts Jegoram devis iespēju dzirdēt, taču reizēm tas liek arī atbildēt uz ziņkārīgo jautājumiem. “Kad prasa, kāpēc man ir aparāts, atbildu, ka piedzimu bez dzirdes un tāpēc man vecāki uzlika aparātu,” stāsta zēns. Citi interesējas, kā aparāts turas pie galvas: “Saku, ka man pie ādas ir piestiprināts elektromagnēts. Kad pielieku magnētu, tas piestiprinās.”

Jegors atzīst, ka viņš vēlētos, lai neviens nepievērš īpašu uzmanību dzirdes implantam. Vislabāk zēns jūtas tādu cilvēku kompānijā, kuri pret viņa atšķirību izturas līdzjūtīgi. “Aparāts ir tikai aparāts. Es esmu parasts cilvēks. Aparāts ir burvība, jo tas izglāba manu dzīvi – es varēju vispār nerunāt,” puisis apzinās.

Jegors priecājas par iespēju dzirdēt, bet vienlaikus bauda klusumu reizēs, kad implants tiek noņemts: “Tad mani nekas netraucē.”

Režīmi ar pastiprinātu kontrastu

Aa
Aa
Aa