Reiz ieminējos, ka pirms gadiem 20 Latvijā bijušas vairākas vājdzirdīgo bērnu vecāku dibinātas biedrības, tajā skaitā ļoti aktīvas, taču tās nav izdzīvojušas līdz mūsdienām un likvidētas. Vai arī formāli vēl pastāv, taču ir uz izjukšanas robežas. Kas bija šīs biedrības, kas tās vadīja, un ko tās spēja paveikt? Kāpēc tās tika likvidētas vai nedarbojas?
Vājdzirdīgo bērnu vecāku organizēšanās sākums meklējams jau astoņdesmito gadu beigās, kad Latvijas presē tika publicēts Marinas Kosteņeckas raksts “Maize, kurā grūti dalīties” ar vairākiem turpinājumiem, kuri tagad izlasāmi arī Sadzirdi.lv lapā. Rakstos tika pastāstīts par Maskavas pedagoģes Emīlijas Leongardes metodi, pēc kuras bērni ar dzirdes traucējumiem tika apmācīti runāt, un kuru bija apguvusi arī mazā Andreja vecmāmiņa Margarita Ozernova no Latvijas. Savā pieredzē viņa gribēja dalīties ar citiem. Šo metodi apguva arī nedzirdīgā Oļega mamma Jeļena Mora. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu informēt, ka gan Andrejs Voronovskis, gan Oļegs Mors iemācījās runāt, un beidza gan parastās vidusskolas, gan augstskolas. Jeļena apmēram 30 gadus strādāja par speciālo pedagoģi Rīgas 234. bērnudārzā un apmācīja runāt daudzus citus vājdzirdīgos un nedzirdīgos bērnus. Kosteņeckas rakstu iespaidā izveidoja projektu “Vājdzirdīgs bērns”, kuru vadīja bijusī Izglītības ministra pirmā vietniece Biruta Kubuliņa. Ozernovas vadītajā “Vājdzirdīgo bērnu vecāku komitejā” bija 62 biedri no visas Latvijas. Uz semināriem, kurus komiteja rīkoja reizi mēnesī Rīgā, cilvēki ieradās arī no Lietuvas un Baltkrievijas.
Deviņdesmito gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību, saradās daudzi citi aktuāli risināmi jautājumi, un “vecāku komitejas” darbība apsīka.
Cita organizācija vecākiem, kuru bērniem bija veselības problēmas, bija “Rūpju bērns”. Kaut gan dibināta bērniem ar garīgās un intelektuālās attīstības traucējumiem, sākotnēji ap to pulcējās arī vecāki, kuriem bija neredzīgi, nedzirdīgi vai nestaigājoši bērni, jo citu piemērotu biedrību tobrīd vienkārši nebija. “Rūpju Bērnam” bija arī savs žurnāls, kurš iznāca 1993.-1995. gadā un informēja par dažādām aktualitātēm. Tieši šajā žurnālā tika paziņots par “Latvijas bērnu ar dzirdes traucējumiem vecāku un draugu asociācijas” izveidošanu 1994. gada 20. maijā. Biedrību vadīja Dace Uzore, kura pati pēc profesijas bija mediķe. Tika organizēti izglītojoši semināri, Dace bieži uzstājās televīzijā, runāja Jāņa Brodeļa radio raidījumā “Kā jūtas invalīds”, sniedza intervijas preses izdevumiem. 1997. gadā tika izdota “Rokasgrāmata nedzirdīgu un vājdzirdīgu bērnu vecākiem” – protams, par tolaiku iespējām, kas bija daudz mazākas, nekā tagad.
Taču deviņdesmito gadu otrajā pusē biedrības darbība pieklusa. Kā Dace pati izteicās – sākumā viņas bijušas vairākas nestrādājošas mammas, bet vēlāk visām bija jāatgriežas darbā. Biedrības vadību pārņēma Jeļena Mora. Kādu laiku vēl turpinājās vecāku sanākšanas, bet ar laiku izbeidzās arī tās. Biedrība formāli tika likvidēta 2006.gadā.
1994. gada novembrī tika nodibināta arī biedrība “Palīdzība nedzirdīgi neredzīgiem cilvēkiem”, kuru vadīja Mārtiņa mamma Nora Jansone. Arī notika semināri, pat starptautiski. Nora mēģināja apzināt šādus cilvēkus. Strazdumuižas neredzīgo bērnu internātskolā tika noorganizēta grupiņa šādu bērnu apmācībai. Un tomēr, cik daudz var pavilkt viens cilvēks, kura bērnam ir vairāk nekā divas nopietnas problēmas? Arī šī biedrība tika likvidēta 2006.gadā.
Nedzirdīgi neredzīgos cilvēkus šobrīd Latvijā nepārstāv neviena organizācija. Noras biedrības pastāvēšanas laikā tika apzināti 36 pieaugušie un 12 bērni. Pirms dažiem gadiem Labklājības ministrija sniedza informāciju, ka Latvijā apzināti… pieci šādi cilvēki, un neviens nav jaunāks par 40 gadiem. Interesanti, kur tie bērni palika? Kā arī jautājums, kā tiek uzskaitīti šie cilvēki Ziemeļvalstīs, kur viņu ir vairāki simti un tūkstoši, un bildēs redzams, ka liela daļa no viņiem nēsā brilles un/vai dzirdes aparātus, tātad, absolūti nedzirdīgi un nedzirdīgi viņi var nebūt.
1999. gadā Valmierā tika nodibināta Latvijas vājdzirdīgo asociācija, kuras biedri bija galvenokārt Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātpamatskolas absolventi un skolotāji. Biedrības sākums esot bijis tāds, ka kāda ārzemju latviete esot novēlējusi skolas teritorijā esošo māju (tobrīd faktiski neapdzīvotu graustu), lai tajā ierīkotu rehabilitācijas centru vai ko tamlīdzīgu, un nama pārņemšanai vajadzēja dibināt biedrību. Jāsaka, es nezinu, kā tas beidzās. Zinu, ka sākumā tika rīkotas sapulces un ekskursijas, tad kādu laiku biedrības adrese bija reģistrēta Burtniekos, tagad tā atkal ir Valmieras skolas adresē. Biedrība it kā joprojām pastāv, taču 2021. gadā tai atņemts sabiedriskā labuma statuss.
1999. gadā tika reģistrēts arī “Latvijas bērnu ar dzirdes traucējumiem atbalsta fonds”. Jāsaka, par šo biedrību ir ļoti maz informācijas. Versija, ka varētu būt saistība galvenokārt ar krievvalodīgajiem vecākiem. Zināms, ka viena no valdes loceklēm bija Irina Riņķe, kuras bērniem Nikai un Arturam vieniem no pirmajiem bija kohleārie implanti, bez tam Nika apmeklēja 234. bērnudārzu pie Jeļenas Moras. Diemžēl Irinas ģimeni piemeklēja traģisks liktenis. 2006. gada 6. janvārī viņu dzīvoklī Mirdzas Ķempes ielā izcēlās liels ugunsgrēks, kura rezultātā vecāki un trīs bērni izlēca pa astotā stāva logu. Nika aizgāja bojā, Arturs gan izveseļojās. Firma Cochlear Arturam sponsorēja jaunu implanta ārējo daļu kritienā pazaudētā vietā. Irinas biedrība tika likvidēta 2007.gadā.
2002. gadā meitenes Marijas Satibaldijevas vecāki no Ludzas nodibināja “Kohleāro implantu biedrību”. Marija bija pirmais bērns, kurai kohleārā implanta operāciju izdarīja Latvijā. Tolaik biedrības dibināšanai bija vajadzīgi pieci cilvēki, un vecāki lūdza iesaistīties arī Bērnu dzirdes centra dalībniekus. Pati Marija jau sen izaugusi, beigusi mākslas skolu un universitāti Nīderlandē, bet biedrība pastāv tikai formāli. Lai nebūtu jālikvidē pavisam, Dzirdes centra darbinieki katru gadu iesniedz nulles deklarāciju.
2004. gadā, kad kohleāro implantu operācijām valsts līdzekļus vēl nepiešķīra, Saulkrastu kora “Anima” dziedātāja kādā mēģinājumā pēkšņi esot sākusi raudāt. Kad citi interesējušies, kas noticis, atbildējusi, ka viņa te dzied, bet viņas bērns nedzird. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Rezultātā kora vadītājs Artūrs Ancāns un Daiga Bernau nodibināja biedrību “Sadzirdēsim viens otru”. Kopā ar Swedbank kori “Monēta”, kuru arī vadīja Ancāns, labdarības koncertos tika vākti līdzekļi kohleāro implantu operācijām. Taču drīz pēc tam implantus bērniem sāka apmaksāt valsts. Pašlaik biedrībai notiek likvidācijas process.
2014. gada 3. septembrī tika nodibināta Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi.lv”. Izskatās, ka šobrīd tā ir visaktīvākā. Ir bijušas ģimeņu nometnes, bērnu talantu konkursi un dažādi informatīvi pasākumi. Piedalāmies arī citu biedrību rīkotajos pasākumos. Turklāt uzreiz tika izveidotas lapas un grupas dažādos sociālajos portālos – vispirms Sadzirdi domubiedru grupa Draugiem.lv (tā ir visplašākā, kurā ieraksti izdarīti vēl pirms biedrības reģistrēšanas), tūlīt pēc tam arī Facebook un Twitter. Vēlāk tapa arī mājaslapa. Taču mums vēl tālu līdz Igaunijai, kur Vājdzirdīgo apvienības ir katrā rajonā un biedru skaits pārsniedz valsts Nedzirdīgo biedrības biedru skaitu.
Šeit pieminētas tās biedrības, kuras orientējās uz to cilvēku ar dzirdes traucējumiem daļu, kuri vēlējās komunikācijā izmantot sarunvalodu un integrēties dzirdīgo pasaulē. Bet kā ar to sabiedrības daļu, kura izvēlējusies saziņu zīmju valodā? Vai Latvijā bez Nedzirdīgo Savienības ir vēl citas? Jā, ir. Tātad:
Latvijas Nedzirdīgo Savienība;
Latvijas Nedzirdīgo Sporta federācija;
Nedzirdīgo sporta biedrība “Liepava” (Liepājā);
Sporta klubs “Tālavas Nedzirdīgo sports” (Valmierā);
Nedzirdīgo interešu klubs “Zaļā paparde” (Orientēšanās klubs);
Rīgas Nedzirdīgo šaha un dambretes klubs ŠaDa;
Sporta klubs “Nedzirdīgo boulings”;
Nedzirdīgo auto-moto-velo sporta klubs “Trīs punkti”;
Latvijas Nedzirdīgo jauniešu apvienība;
Nedzirdīgo vecāku atbalsta centrs;
Nedzirdīgo invalīdu atbalsta fonds “Klusums”;
Eiropas Nedzirdīgo asociācija;
Ventspils Nedzirdīgo Vasarsvētku draudze;
Latvijas kristiešu Nedzirdīgo draudze Manmin;
Pļaviņu Nedzirdīgo sporta klubs (likvidēts);
Kuldīgas Nedzirdīgo sporta klubs “Kurzemes vanags” (likvidēts);
Alūksnes Nedzirdīgo invalīdu biedrība “Zīle” (likvidēts);
Latvijas Nedzirdīgo invalīdu palīdzības fonds (likvidēts).
Kā redzams, ir daudzas un dažādas nišas biedrības, kuras var piedalīties dažādos kultūras, sporta, izglītības, integrācijas un citos projektu konkursos. Viens cilvēks var sastāvēt vairākās biedrībās.
Bet kādas biedrības cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir ārzemēs un kādu pie mums nav? Nosaukumi tām var būt dažādi, bet pamatā tās ir:
Vājdzirdīgo jauniešu biedrības;
Vājdzirdīgo senioru biedrības;
Kohleāro implantu lietotāju biedrības;
Tinīta biedrības;
Menjēra sindroma biedrības;
Akustiskās neironomas biedrības;
Ašera sindroma biedrības;
Karavīru biedrības (militārpersonas zaudē dzirdi akustisko traumu rezultātā)
Nedzirdīgi neredzīgo biedrības.
Attēlos: Ata Ieviņa foto no žurnāla ” Rūpju bērns” un Daces Uzores brošūra “Rokasgrāmata nedzirdīgu un vājdzirdīgu un bērnu vecākiem”
