Katra dzīvība Dievam ir neizsakāmi svarīga, bet mums katrs dzīves mirklis vērtīgs. Kāpēc? Jo pastāvēja liela iespēja nemaz nepiedzimt. Katrs no mums ir īpašs, bet īpašie bērni vēl vairāk, jo maina ikvienu cilvēku, kam pieskaras.
Anna Pommere
Ir ārkārtīgi daudz grāmatu, kas man patīk, tāpēc grūti izvēlēties vienu, visīpašāko. Fjodora Dostojevska Idiotu izvēlējos tāpēc, ka domāju ar to palīdzēt kādam savam draugam, kas dzīvo ārzemēs. Draugs grib iepazīt Dostojevski, kura grāmatu saturs ir emocionāli smags, bet reizē ārkārtīgi dziļš. Ar draugu sarunājām, ka viņam pa fragmentiem lasīšu priekšā. Otrs iemesls, kāpēc izvēlējos tieši šo grāmatu, ir tas, ka tās galvenais varonis ir svēts muļķis, ja tā var teikt. Neprātīgi tīrs savā dvēsele, kā bērns. Tajā pašā laikā viņam ir kāda mentāla slimība, kas netiek nosaukta vārdā. Šis cilvēks ārstējas Šveicē, šveiciešu psihoterapeits viņu izārstē gandrīz līdz normālam stāvoklim, un cilvēks atgriežas Krievijā. Tur iemīlas, satiek sev pēc mentalitātes tuvus cilvēkus. Taču visi notikumi par un ap viņu tā savērpjas, ka noved atpakaļ tajā stāvoklī, kādā viņš bija. Viņš atkal atgriežas gandrīz vai neapzinātā līmenī, varbūt pat sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Tajā pašā laikā viņš maina katru cilvēku, kuram pieskaras.
Zināmā mērā Idiota galvenais varonis man asociējas ar pašas bērnu un vispār ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Bieži no draugiem, no paziņām izskan jautājums: kā tu domā, par ko viņam ir tādas ciešanas? Sākotnēji, kad bērns piedzima, arī es domāju — kāpēc ir tādas ciešanas? Kāds tām ir mērķis, kāda doma? Vai vispār eksistē Dievs, ja kaut kas tāds notiek ar manu bērnu?
Pēc trim četriem gadiem mans rakurss mainījās. Meklēju atbildes un kādā brīdī sajutu, sapratu, ka katra dzīvība Dievam ir nenormāli svarīga. Katra! Sapratu, ka jebkura cilvēka dzīve, katra tās sekunde ir ļoti, ļoti vērtīga. Kāpēc? Jo ikvienam no mums bija diezgan maza iespēja vispār piedzimt. Tāpēc katrs no mums ir absolūti unikāls, vērtīgs. Katrs cilvēks ir unikāla, vērtīga dāvana. Jā, Dievam visi cilvēki ir vienādi svarīgi, un tomēr man gribas domāt, ka īpašie bērni ir īpašāki. Jo viņi maina tos cilvēkus, kas apkārt. Kad esi ar šādu bērnu, tāpēc viņa reakcijas uzreiz saproti, kāds ir katrs sastaptais cilvēks. Cik labs vai ne tik labs, jo bērns kā tāds termometrs spēj to noteikt un parādīt.
Katram bērnam ir sava funkcija, savs mērķis, viņa dzīve ir ārkārtīgi vērtīga un svarīga. Agrāk to nesapratu. Domāju, kā vecāki, lūkojoties uz bērniem, uz kuriem dažreiz pat sāpīgi skatīties, var teikt, ka šie bērni ir eņģeļi? Par viņiem var tikai raudāt! Taču, pateicoties manam bērnam, pienāca laiks, kad es sapratu. Šie bērni nemelo, viņi nezags, viņi nekad tev neizdarīs neko sliktu. Viņiem ir svēta cilvēka statuss.
Kā mans bērns ietekmē cilvēkus? Kāds, viņu sastopot, piedāvā palīdzēt, kāds sāk raudāt… Bijuši gadījumi, kad cilvēki satiekoties mēģina mani apskaut, citi sāk skaitīt lūgšanas. Teikšu atklāti — ne vienmēr esmu morāli gatava uztvert, pieņemt cita cilvēka bēdas par manu bērnu. Tāpēc jāstiprina sevi, jāmāk sevi atbalstīt. Gan tāpēc, lai bērnam būtu blakus stiprs vecāks, gan tāpēc, lai izturētu pati. Mēģinu būt pacietīga, saprotoša. Asi nereaģēt. Pieņemt, ka šīs izpausmes nāk no cilvēka dvēseles.
Kā atbalstīt pašai sevi? Kad bērns piedzima, nākotne, tās perspektīvas bija absolūti neskaidras. Bija sliktāk, nekā ir tagad. Jau toreiz sapratu, ka par nākotni nedrīkst domāt vispār. Ir jādživo tā diena, kas tev dota. Ir kādi konkrēti praktiski mērķi, kas jārealizē — un sākumā tādu bija sevišķi daudz, un tev jākoncentrējas tikai uz to. Jo ir pilnīgi skaidrs: pat ja izplānosi 100 iespējamos variantus, Dievs tev iedos 101. Jā, man ik pa laikam ir savi orientieri, kuriem sekoju. Piemēram, pabeigt doktorantūru. Baudai, tāpēc, ka patīk, tāpēc, ka gribas nodarbināt smadzenes. Reizē, piemēram, pabeidzot profesionālo doktorantūru Mākslas akadēmijā, satiku milzum daudz interesantu cilvēku: diriģenti, režisori, daudzu citu profesiju pārstāvji.
Orientieri ir, bet uz priekšu neko neplānoju. Sasniegšu to, izdarīšu to… Ne visi vecāki man piekritīs, bet savā ziņā mums, īpašo bērnu vecākiem ir paveicies. Jo Dievs attiecībā uz mūsu bērnu ir atcēlis visus plānus un pretenzijas. Mums nav pretenziju — mans bērns kļūs par advokātu, bet mans spēlēs hokeju. Nē, viņš nekļūs par advokātu. Viņš nemācīsies hokeju. Un viņš nerealizēs manu sapni kļūt par baletdejotāju. Man nav ambīciju, un tādā ziņā es esmu daudz brīvāka par citiem vecākiem. Bet es gribu, lai mans bērns jūtas vesels, lai viņš jūtas pēc iespējas labāk, komfortablāk, lai viņam nav garlaicīgi. Un es ļoti praktiski mēģinu pie tā piestrādāt. Resursi, šķiet, visai cilvēcei ir līdzīgi. Palīdz klusēšana un klusums. Tikai jāsaprot, tas brīdis, kad tev ir jāpaklusē.
Palīdz smiekli, labi smiekli. Palīdz lūgšana vai meditācija. Patīkama fiziska aktivitāte — joga, mierīga skriešana. Daba. Tuvi cilvēki, kurus mīlam: radinieki, draugi, kolēģi.
Katram cilvēkam arī nepieciešams laiks vienatnē. Man, piemēram, nepieciešamas divas trīs stundas vienpatības, un es cenšos sev to nodrošināt. Gleznoju, aizeju uz jogu, vienkārši pastaigājos, pabraukāju ar riteni, tā sevi sagatavoju pārējām diennakts stundām. Tā kā bērns naktīs mēdz negulēt vai guļ slikti, bieži man jādarbojas 24 stundu režīmā, tāpēc brīvās stundas sev obligāti jānodrošina.
Man bija kāda ļoti gudra kolēģe, kura diemžēl jau aizgājusi mūžībā. Viņai bija labs teiciens: «Nekad nav tā, ka nekā nav.» Tā tiešām ir! Ja vajadzīgs atbalsts, palīdzība, tas atnāks, tikai jāsagaida. Ja jūti, ka šodien tevī maz resursu, nevajag no sevis prasīt par daudz. Taču katru dienu izvēlies «trīs sudraba lodes». Lietas, kas tev noteikti jāizdara, ko nedrīkst atlikt. Veic telefona zvanu, ko jau sen esi atlikusi. Piecelies un izej laukā, pat ja ļoti gribas palikt dīvānā. Kaut vai izvelc sevi aiz matiem, ja citādi nevari! Socializējies, kaut vai aizejot uz kafejnīcu un paesot starp cilvēkiem. Kad šīs «trīs sudraba lodes» izvēlētas un realizētas, tu piepeši saproti: neskatoties uz to, ka biju ļoti zemā resursu līmenī, es tomēr izdarīju maksimumu.
Lai cik grūti, ir svarīgi darīt. Tas bieži kļūst par vislielāko resursu. Atceros, kad piedzima mans bērns, tikpat kā nesanāca gulēt, viņš bija nemitīgi jāuzmana. No noguruma knapi turējos kājās. Bet — burtiski tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijā Tā bija mana trešā, taču vismīļākā izglītība. Tik ļoti gribēju mācīties! Un izlēmu, ka to arī darīšu. Izvēlējos neņemt akadēmisko pārtraukumu, zīmēju naktīs uz slimnīcas palodzēm. Kad no rīta ārsti nāca palātā un ieraudzīja manus darbus, sacīja: «O, māmiņa arī mācās par ārsti!» Atraucu, ka esmu tik traka, ka turpinu mācīties par gleznotāju. Tā, nepaņemot pārtraukumu, ieguvu bakalaura grādu, tad maģistra grādu un visbeidzot iestājos profesionālajā doktorantūrā, pabeidzu arī to. Tagad esmu docente, kaut kas starp lektoru un profesoru, Mākslas akadēmijā. Un Nacionālais mākslas muzejs nopirka divus manus darbus! Man nebija tādu mērķu, taču man bija apņemšanās realizēt savus sapņus, īstenot savas vērtības. Jā, varbūt no veselības viedokļa tāda pārslodze nebija atzīstama, taču… Guvu šajās nodarbēs prieku un apmierinājumu. Jāturpina domāt par sevi, par to, lai pašas dzīve būtu kvalitatīva. Bet skriet Dievam pa priekšu un plānot nākotni… Mēs nezinām, kā būs pēc dienas, kur nu vēl mēneša. Un vēl svarīgi būt pateicīgam. Par to, ka tev dāvāta jauna diena, par to, ka vari piecelties, staigāt. Ir ļoti daudz, par ko pateikties.
Intervija: Agnese Meiere
Foto: Agnese Zeltiņa
