24. jūlijā mums ar Voldemāru bija ieplānots brauciens uz Saldu. Izvēlējāmies doties uz turieni ar Lux Express autobusu. Lux Express mājas lapā atradām info, ka ratiņkrēsla lietotājiem pieprasījums ir jāsūta uz info@luxexpress.eu. Pieteicām autobusu ar mobilo pacēlāju, saņemot atbildi, ka asistentam būs jāmaksā 1 EUR par garantētu sēdvietu autobusā. Dienu pirms brauciena jau aizgāju uz autoostu izņemt biļetes un nekādu maksu nepieprasīja par asistenta biļeti.
Nākamajā rītā ieradāmies jau autoostā 30 minūtes pirms paredzētā atiešanas laika. Laiks bija saulains, svelme vēl nebija pieņēmusies spēkā. Autobuss pienāca 10 minūtes pirms paredzētā atiešanas laika. No šofera uzzināju, ka šī viņam būs pirmā reize darboties ar mobilo pacēlāju. Tad mūs sagaidīja pirmais šķērslis, jo Lux Express autobusos mobilais pacēlājs ir autobusa aizmugurē, bet lai līdz turienei varētu tikt, tad man Voldemāram bija jāpalīdz atmuguriski nobraukt, jo no autobusu uzgaidīšanas platformām nav uzbrauktuves.
Ar pacēlāju veiksmīgi Voldemārs tika iekšā autobusa salonā. No malas izskatījās diezgan ekstrēmi, kad Tevi paceļ apmēram 2 metru augstumā. Diezgan sarežģīti tālāk bija nodarbošanās šoferim ar to, lai ratiņkrēsls tiktu nostiprināts. Pārāk maz vietas bija tam atvēlēta. Visa šī operācija – iecelšana un nostiprināšana aizņēma gandrīz 30 minūtes. Un tad beidzot ar 20 minūšu nokavēšanos devāmies ceļā. Blakus man sēdēja patīkams ceļabiedrs, kurš arī piepalīdzēja, lai Voldemārs justos komfortabli. Brauciena laikā varēja redzēt ekrānu ar pieturu nosaukumiem un pieturvietas arī tika skaļi nosauktas. Tāpat varēja izmantot individuālo multimediju ekrānu un karstosdzērienus bez maksas. Vēl pa ceļam bija remontdarbi, bet tāpat jutāmies labi un ar 20 minūšu nokavēšanos sasniedzām Saldus pilsētu. Šoferis šoreiz jau ātrāk tika galā ar atsprādzēšanu un Voldemāra nogādāšanu no autobusa salona uz zemes un pateica, ka pa ceļam esot sazvanījies ar priekšniecību un informējis par ķibelēm, kuras nepieciešams turpmāk novērst lai būtu vieglāk piesprādzēt ratiņkrēslu.
Novēlējuši laipnajam šoferim laimīgu turpmāko ceļu līdz Liepājai, devāmies uz tualeti, kura atrodas pie Saldus autoostas. Lai tiktu iekšā, tad bija jānospiež zvans, ko arī izdarījām, bet atbilde uz zvanu tika saņemta angļu valodā un tā divas reizes viens un tas pats. Tad zvanījām uz ārkārtas telefona numuru, kurš bija norādīts tualetes telpā – 28040158 un pēc zvana mums atvēra durvis attālināti. Tualetē Voldemārs konstatēja, ka pods bija par šauru un rokturi arī kustējās.
Tikuši galā ar mazajām lietām uzsākām savu mini ceļojumu pa Saldu. Kā pirmo objektu apskatījām Jaņa Rozentāla gleznas tēlu bronzas skulptūras, kuras par godu mākslinieka 155. jubilejai, 2021. gada maijā uz kāpnēm pie Saldus Sv. Jāņa Evaņģēliski luteriskās baznīcas uzstādītas dabīgā lielumā, kas atveido tēlus no Jaņa Rozentāla gleznas “Pēc dievkalpojuma”. Tālāk mūsu ceļš jau veda pa stāvāku ceļu uz augšu. Oskara Kalpaka laukumā apskatījām 2019. gadā atklāto Saldus pilsētai veltīto vides objektu – burtu U. Striķu ielā 5 aplūkojām māju uz kuras bija plāksne, kura vēstīja, ka šajā namā dzīvojis mūziķis Ēriks Ķiģelis. Šajā namā viņš dzīvojis 20 gadus. Nākamais objekts bija Kapelleru nams, kurā cilvēki ar ratiņkrēsliem nevarēja tikt iekšā. Šobrīd Kapelleru nams ir pašvaldības aģentūras “Saldus Tūrisma informācijas, kultūras un sporta centrs” pārziņā, kurā regulāri notiek dažādas izstādes, nelieli koncerti un cita veida pasākumi.
Brīvi pārvietoties arī traucēja kvadrātainās lietus renes pa Striķu ielu, bet ar manu palīdzību sasniedzām Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeju. Tajā apskatījām pilsētai veltītu izstādi un Kārļa Īles personālizstādi „50 reizes apkārt Saulei”. Pamanīju starp mākslinieka veidotiem objektiem arī Liepājas himnas tēlus. Muzejs bija pieejams, arī tualete bija pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Muzeja kompleksa ieeja bez maksas bija cilvēkiem ar 1. un 2. grupas invaliditāti un viņu asistentiem. Cilvēkiem ar 3. grupas invaliditāti visa muzeja telpu apmeklējums 2 EUR. Tas pats arī attiecas uz ārzemju viesiem, kuriem ir invaliditāte , ka visa muzeju telpu apmeklējums ir 2 EUR. Par apmeklētājiem ar invaliditāti ārpus ES muzeja darbiniece nevarēja pateikt par samaksu, bet teica, ka nešķirojot valstis. Muzeja pagalmā apskatījām Jaņa Rozentāla pieminekli un Kārļa Īles veidoto smilšu skulptūru „Pusmūžs”. Lai tiktu otrajā muzeja mājā bija slieksnis, kuru Voldemārs varēja pārvarēt tikai ar manu palīdzību. Apskatījuši gleznu izstādi devāmies tālāk uz Kalnsētu parku. Šoreiz jau bija vieglāk, jo mūsu brauciens bija no kalnainās Striķu ielas uz leju līdz Rīgas ielai. Saule jau arī cepināja kā uz pannas. Veiksmīgi sasniedzām Kalnsētu parku un tad gar Cieceres upes kreiso krastu pa asfaltu devāmies līdz Kalnsētu parka estrādei, kur skatuves strādnieki uzstādīja skatuvi priekš festivāla „Saldus saule”. Parkā ir izveidots pastaigu taku maršruts “Mākslas, mūzikas un mīlestības ceļš”, kurš ir apmēram 5 km garš. Tas izveidots, lai apmeklētājus iepazīstinātu ar parka vēsturi un ievērojamiem Saldus novadniekiem – Jani Rozentālu un Ēriku Ķiģeli. Parkā ir izvietoti informācijas stendi, kas iepazīstina ar parka obejektiem. Mēs apskatījām Rumbiņas ūdenskritumu un Rozentāla akmeni, uz kura bieži sēdējis un gleznojis Janis Rozentāls. Pa pašu parku neizdevās izbraukt smilšaino celiņu dēļ un mēs devāmies atpakaļ uz autoostas pusi. Pirms atgriežamies Rīgā, tad ieturējām ātrās pusdienas pie Narvessen kioska, kurā Voldemārs nevarēja iebraukt iekšā, tāpēc pasūtījumu veicu es. Apmānījuši vēderus, devāmies pa tiltu pāri Cieceres upītei uz Maxima XX, jo tur bija pielāgota tualete. Pēc tam vēl nedaudz laiks bija līdz autobusam un mēģinājām tikt iekšā Svētā Jāņa baznīcā. Diemžēl nevarēja tikt tālāk pa priekštelpu, jo tālāk lai tiktu baznīcā, tad bija pakāpieni. Un pēc tam jau uzņēmām kursu uz autoostu.
Autobuss pienāca ar kavēšanos. Šoreiz jau bija cits šoferis un pagāja kāds laiciņš, kamēr pacēlāju dabūja pie dzīvības. Un vēl nebija izņemti spriegotāji no grīdas, kā rezultātā bija grūtības Voldemāram pašam iegrozīties un šoferis ilgi ņēmās ar ratiņkrēsla novietošanu pareizā virzienā un pēc tam vēl nostiprināšanu. Iebraucot Rīgā, šoferis pats atzina, ka nepieciešams bija izņemt vēl vienu krēslu rindu lai Voldemāram vieglāk būtu iegrozīties un šoferim nostiprināt ratiņkrēslu.Diemžēl arī ar pacēlāju Voldemāru nolaida uz braucamās daļas un tālāk jau blakus stāvošos autobusus bijām spiesti apbraukt pa braucamo daļu, jo uz platformas apmales dēļ nevarēja tikt. Tāds lūk mums sanāca ceļojums uz Kurzemes pilsētu Saldu.
Kur vēl mums aizbraukt?
Iesakiet un dosimies un par to aprakstīsim blogā 🙂
Fotogrāfijas no ceļojuma!
