„Divdesmit gadus. Paši varat iedomāties...”
Un atkal Apeirons Stāsti komanda ieņēma kursu austrumu virzienā. Šoreiz galamērķis bija Gailīši. Tas ir kāds ciems netālu no Preiļiem. Ja var ticēt kartei, tad attālums no Rīgas līdz Gailīšiem ir 213 km. Preiļos gan mēs arī piestājām, lai tiktos ar Osvaldu un viņa meitu Inesi. Dienas centrā mūs laipni sagaidīja. Inesei bija pienācis launaga laiks un, kamēr mēs runājām ar Osvaldu, viņa ēda smalkmaizīti un dzēra tēju. Osvaldam un viņa sievai ir četri bērni, Inese ir trešais no tiem. Viņas diagnoze ir dzemdību trauma, bērnu cerebrālā trieka.
Lai gan vecākiem nebija gājis viegli, audzinot Inesi, tie tomēr nolēma par labu arī ceturtajam bērnam. Paula Luīze (smejoties vecāki stāsta, ka pagaidām ir Paula, kad izveseļosies – būs Luīze) ir jaunākais bērns ģimenē un arī viņai ir smaga invaliditāte. Lai arī kā diagnoze ir noteikta bērnu cerebrālā triekā, tomēr analīžu rezultātu šo slimību neuzrāda. „Paulai mums diagnoze vēl šodien praktiski nav”, stāsta Osvalds.

Inese ir tēta meita, kā stāsta vecāki. „kad mēs braucam uz Rīgu, ir jābrauc divatā, jo ar mammu mašīnā ir psihošana” , stāsta Ineses tētis. No rīta Osvalds atved Inesi uz dienas centru un vakarā ved mājās. Tikmēr Ilga ar Paulu ir mājās, vingro un iet pastaigāties. Pa dienu ir jāiet ārā, jo Paula ārpus mājas guļ labprātāk, nekā mājās.

Varoņi

No Preiļiem devāmies uz Gailīšiem. Mums priekšā ar savu auto brauca Osvalds. Mūsu operators teica, ka ceļš esot nesen remontēts (viņam to vajadzētu zināt, jo pats bērnību pavadījis Maltā), bet jebkurā gadījumā tas bija šaurs pus-asfaltēts lauku ceļš. Piebraucām pie divstāvu mājas. Blakus bija koka garāža, šķiet, apvienojumā ar malkas šķūni. Dzīvoklis Osvaldam un Ilgai atrodas otrajā stāvā. Lielāko telpas daļu aizņem nevis paklājs, dīvāns vai ēdamgalds, bet gan ratiņkrēsli, vertikalizācijas palīglīdzeklis un citi treniņu instrumenti. Pēc brīža no pastaigas ieradās Ilga ar meitu. Paula tika ielikta gultā, mamma rūpīgi viņai sakārtoja matus un abas dāmas nu bija gatavas sarunai.

Osvalds šķiet īsts lauku vīrs, visticamāk, Latgales patriots. Savulaik bijis kolhoza priekšnieks. Šobrīd strādā domes iepirkumu komisijā. Tāpat arī viņam ir savs gateris, kurš gan šobrīd nestrādā, bet Osvalds cer, ka pēc kāda laika ekonomiskā situācija atļaus tam atsākt darbu. Smaidīgs, viesmīlīgs, prātīgs un ļoti lepns par savu ģimeni. Tādu iespaidu mums atstāja Osvalds. Lai arī īsts Latvietis (jā, tik tiešām rakstāms ar lielo burtu), tomēr ne no tiem, kas pabrauks garām, ja redzēs ceļmalā nosalušu stopotāju vai atteiks palīdzību nepieciešamības gadījumā. Arī par Inesi pats Osvalds saka: „ļoti latvisks cilvēciņš”. Tas tādēļ, ka Inesei patīk klausīties latviešu mūziku, sevišķi kādu jautru šlāgeri.

Ilga, lai arī jau labu laiku nestrādā, tomēr šķiet, ka viņai ir daudz darba rūpju un visu laiku nepamet sajūta, ka, neskaitot sarunu ar mums, viņai ir vēl vismaz divdesmit neuzspēti darbi. Visu laiku steidzīga un ļoti gādīga. Ar Ilgu saruna mums nebija kā parasti, jo sarunas laikā viņa paspēja izrādīt teju visas apmācību metodes, kādas izmanto Paulas apmācībai, pastāstīt un parādīt tehniskos palīglīdzekļus un pat vitamīnus, kādus lieto meitenes. Katrā ziņā, Beču ģimenes mājās mēs jutāmies gaidīti un paguvām novērtēt laiku, ko pavadījām kopā ar Ilgu, Osvaldu un Paulu (Inese vēl bija palikusi dienas centrā).

ikDiena

Ilga un PaulaIlga uzskaita daudzos rehabilitācijas kursus, kuriem gājusi cauri ar abām meitām, šķiet, visās iespējamās rehabilitācijas iestādēs Latvijā. Arī Ukrainā Paula ar vecākiem ir izgājusi rehabilitācijas kursus. Domāju, ka mēs nespētu iegaumēt visu rehabilitācijas iestāžu atrašanās vietas, kur nu vēl to, kad esam tās apmeklējuši un kādas procedūras tur bijušas. Ilga to var un bez aizķeršanās nosauc mēnešus, kuros ar Paulu bijušas Bērnu klīniskajā Universitātes slimnīcā.

„Pāris reizes gadā es aizbraucu uz Rīgu, bet tas sagādā ļoti lielas problēmas”, stāsta Ilga. Iedomājieties, divdesmit gadus!? Divdesmit gadus, lai aizbrauktu uz dienu prom no mājām, no agra rīta jābrauc uz tuvāko autoostu, un ātri, ātri jāsteidzas atpakaļ, jo ir sajūta, ka neviens meitenēm nevarēs dot to, ko vajag (un Beču ģimenes gadījumā tiešām – to enerģiju, ko iegulda Ilga, nav iespējams aizvietot).

Runājot par atpūtu, tikai neliels, šķietami jau iepriekš sagatavots smaids noslēpj Ilgas vēlmi pēc tās. Viņa gan stāsta, ka rehabilitācijas braucieni uz Ukrainu bijuši kā atpūta, taču acīmredzami ar to vien ir par maz. „Nebija jāgatavo ēst. Arī braucieni uz Ukrainu, lai arī tas bija darbs, tā tomēr bija arī atpūta”, stāsta Ilga. Kad vecākā meita Ilze piekrita divas dienas pieskatīt mazo Paulu, vecākiem un Inesei bija iespēja aizbraukt pie dēla Māra uz Zviedriju, kur tas pavadīja daļu savu studiju laika.

Šī stāsta epilogs

Kā stāsta Ilga, jau divdesmit gadus abi ar vīru cīnās ar bērniem un ar māju. Ģimene ilgstoši ceļ guļbaļķu māju. Šobrīd vienā istabā pat ir izlīmētas tapetes, bet citas telpas nav pietiekoši gatavas, lai tās apdzīvotu, tādēļ Beču ģimene joprojām dzīvo dzīvoklī Gailīšos. Kad Ilga sāka runāt par māju, Osvalds viņu mēģināja pārtraukt, it kā māņticīgi norādot uz to, ka nevajag par to runāt, savādāk to neizdosies pabeigt. Tāpēc gan mēs, gan arī Tu varam tikai novēlēt mūsu stāsta varoņiem piepildīt šo sapni un pabeigt sen iesākto darbu pie savas mājas.

Godīgi sakot, bijām nobažījušies par to, vai, braucot pie ģimenes, kurā aug divi bērni ar tik smagu invaliditāti, neuzdursimies nevis pozitīvam, iedvesmojošam, bet gan bēdu nomāktam stāstam. Ilgas un Osvalda acīs redzējām prieku un lepnumu par darbu, ko viņi paši dara. Protams, arī žēlumu. „Es vairs neesmu kategoriska. Agrāk es biju. Domāju, ka vai nu Mārim, vai Ilzei būs jāuzņemas rūpes par jaunākajām māsām, tagad es tā vairs nedomāju. Mums katram ir sava dzīve”, stāsta Ilga. Abi vecāki saprot, ka būtu daudz vieglāk, ja meitām nebūtu invaliditātes, bet mēs redzam, ka tās nav mocības, ko izjūt vecāki. Drīzāk raizes, pienākums, kas tiek pildīts ar milzīgu vecāku mīlestības un cerību devu.



Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *