Nav jābūt ratiņos, lai negribētu dzīvot
Kādu dienu sēdāmies savā Apeirons Stāstu auto un devāmies uz Pļaviņām. Pļaviņu novada ģimnāzijā ieradāmies neilgi pirms zvana. Devāmies uz informātikas kabinetu, lai tiktos ar skolotāju Aldi. Pirms sarunas, kad zvanījām skolas direktoram, lai saskaņotu filmēšanu, viņš teica: „Filmēt nevis drīkst, bet vajag! Par tādiem cilvēkiem kā Aldis, ir jāzina visiem!” Aldis ir informātikas skolotājs un viņš pārvietojas ratiņkrēslā.
Ģērbies uzvalkā, ļoti mierīgs un vairākas reizes pārdomā, pirms kaut ko saka. Katrā ziņā šis Pļaviņu iedzīvotājs gan vizuāli, gan arī sarunas laikā šķiet uzticams, jo domā, ko runā. Aldis ne tikai izsaka, bet arī pamato savu viedokli. Lai arī tuvāk Latgalei, tomēr Aldis atstāj vairāk kurzemniecisku priekšstatu. Tas tā, stereotipizēti aprakstot mūsu sarunas biedru, lai lasītājiem taptu skaidrs, ar ko mums šoreiz darīšana.

Darbs
Par skolotāju Aldis strādā jau vairāk kā desmit gadu. „Sākumā, kad man piedāvāja nākt strādāt skolā, es nodomāju, protams, ka nē. Pēc gada man tikpat pašsaprotami šķita teikt jā!”, atceras Aldis. Šobrīd apnicis vēl nav, darbs ir gana interesants un dinamisks. Pat mazās skolotāju algas, par ko daudz un dikti runāts masu saziņas līdzekļos, Aldim nešķiet kavējošs faktors. „Mazās algas ir mazajās skolās. Tajās, kur pašvaldības nebija tik drosmīgas, lai skolas apvienotu”, stāsta Aldis. Protams, Aldis saprot iemeslus, kādēļ pašvaldības tā ir rīkojušas (vai, pareizāk sakot, nav rīkojušās), bet ar savas pašvaldības lēmumu apvienot skolas, Aldis ir apmierināts.

„Galvenais ir attieksme pret to, ko tu dari. Vienalga, tu esi sētnieks vai ministrs...”,stāsta Aldis. Tāpat arī ģimnāzijas skolotājs uzskata, ka, ja kāds vēlas savā profesijā būt speciālists, tas prasa papildus ārpus darbalaika ieguldījuma. Arī Aldim ir daudz blakus lietu. Piemēram, jau vairākus gadus viņš maketē ne vien skolas, bet arī pagasta laikrakstu. Aldis ir arī direktora vietnieks informātikas jautājumos un darbojas arī novada domē.

Jautājām, kā Aldis varētu komentēt izglītības sistēmu valstī. Viņš atkal aizdomājās un sāka atbildi ar to, ka viņš nav kompetents spriest par sistēmu kopumā. Viena no problēmām, ar ko tomēr Aldis ir saskāries, ir neatbildēts jautājums visas ģimnāzijas vadībai. Skolā mācās skolnieks, kuram ir problēmas ar lasīšanu un rakstīšanu. Kad jaunietis runā, var secināt, ka viņam ir liels intelektuāls potenciāls, taču problēmas ar lasīšanu un rakstīšanu rada grūtības. „Mēs nevaram atrast atbildi – ko darīt, lai šis skolnieks psiholoģiski nesabrūk?! Mūsu izglītības sistēmā atbilde nav”, stāsta Aldis.

Par to, ka cilvēki gaužas par savu darbu, pie visa vaino valdību, pašvaldību vai citus cilvēkus, Aldim arī ir savs viedoklis. „Vajag tikai darīt!”, pamāca stāsta varonis. Lai arī šī frāze, iespējams, šķiet ļoti banāla, tomēr Aldis ir kārtējais pierādījums tās patiesumam. Viņš ir iesaistījies dažādās aktivitātēs, tādēļ, pat neskatoties uz daudzajiem vides radītiem šķēršļiem, ir daudz sasniedzis un savu dzīvi nostabilizējis.

Cik novērojām, skolēni Alda lekcijās jūtas visai brīvi. Kad mēs atbraucām, Aldis mācīja, kā veidot vaicājumus un veikt citas darbības datu bāzēs. Klasē valda neliela čalošana, bet uzmanības centrā tomēr ir Aldis. Godīgi sakot, Aldis bija uzmanības centrā tikai no brīža, kamēr skolnieki aprada ar mums – „Apeirons Stāsti” veidotāju komandu. Stundas laikā Aldim nevienu nenācās apsaukt vai pacelt balsi. Jautājām stāsta varonim par to, kā skolēni uztver to, ka viens no viņu skolotājiem pārvietojas ratiņkrēslā. Aldis teica, ka sākotnēji gan skolēni, gan arī skolotāji esot uz viņu skatījušies tā nedaudz savādi, bet viņam pašam tas šķiet normāli, jo, kamēr cilvēki iepazīstas ar to, ko nepazīst, nezina, paiet zināms laiks. Šobrīd gan Aldis nekādu savādu attieksmi neizjūt, skolēni nebrīnās par to, ka viņš pārvietojas ratiņkrēslā un kopumā „to” skatienu ir kļuvis mazāk. „To varētu salīdzināt ar tehnoloģijām skolā. Pirms laika to tehnoloģiju bija mazāk un tad bija diskusijas, piemēram, par to, kāpēc vajadzīgas tehnoloģijas, neviens ar viņām nemāk strādāt un tā tālāk. Mums atnāca direktors ļoti enerģisks, uz tehnoloģijām vērsts. Viņš vienkārši ielika katrā kabinetā tehnoloģijas un cilvēki iemācījās! Tāpat arī sabiedrībā, ja būs dažādi cilvēki, tad sabiedrība mācēs komunicēt,” stāsta Aldis.

Brīvlaiks
Skolēniem tās sauc par ārpusskolas nodarbībām, bet skolotājiem, šķiet, par brīvo laiku. Aldis savā brīvajā laikā organizē skolēniem un skolotājiem braucienus uz Rīgas Dinamo mājas spēlēm. Regulārās sezonas laikā organizēts autobuss no Pļaviņām uz Arēnu Rīga brauc aptuveni reizi mēnesī, kad spēles „iekrīt” piektdienās. Darba dienās braukt nevar, jo tad skolēni nav izgulējušies un izmācījušies. To, protams, pedagogi nedrīkst pieļaut. Stāstot par hokeja braucieniem, Aldis sāk runāt azartiskāk, mazāk formāli un kļūst atraisītāks. Rodas sajūta, ka tieši šajos braucienos apvienojas divas Alda sirds lietas – hokejs un skolēni. Uzrakstīta šāda kombinācija izskatās visai savādi, bet saturiski tai nav ne vainas.

Braucienos piedalās vidusskolas skolēni, bet, ja līdzi brauc kāds no vecākiem, uz hokeju tiek arī zemāku klašu audzēkņi. Autobusu ar 40 vietām gan parasti neizdodas piepildīt, tādēļ nākas ar pašvaldību vienoties par mazāka braucamrīka īri. „Varbūt es neesmu tā īsti pacenties”, sevi kritizē Aldis par to, ka uz Rīgas Dinamo spēlēm no Pļaviņām brauc autobuss ar 20 nevis 40 vietām.

Mūsu saruna ar Aldi ir iemūžināta video un Apeions video Stāstu varat meklēt Apeirona mājaslapā. To rakstu, jo tad varētu rasties priekšstats par to, kāds ir mūsu stāsta varonis. Parasti Apeirons Stāsti varoņus var raksturot kā aizrautīgus, „dedzīgus”, pozitīvus. Daļēji arī Aldis tāds ir, bet tomēr savādāk. Tāpat arī piezemēti, prātīgi runājot, atvadījāmies no Alda un tikai pa ceļam uz Rīgu, pārrunājot pieredzēto, secinājām, ka šis nav stāsts par ikdienas niekiem, ar ko Aldim kā cilvēkam ar invaliditāti ir jāsaskaras, vai par to, cik Aldim ir izdevies daudz sasniegt. Stāsts ir par cilvēku.



Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *