Invalīdu sporta celmlauzis
Piecu paraolimpisko medaļu ieguvējs un divkārtējs paraolimpisko spēļu čempions Aigars Apinis ilgi nekavējas pie sacensībās gūto uzvaru lauriem, bet nosprauž arvien jaunus mērķus, dzīvojot no sacensībām līdz sacensībām, kā arī par vienu no uzdevumiem uzstādot invalīdu sporta popularizēšanu Latvijā.
„Ja trenēsies un ieguldīsi sevī, tad arī iegūsi iznākumu, bet, ja tikai runāsi par trenēšanos, taču neko nedarīsi, rezultāts būs tāds, kāds būs. Man ir izveidots grafiks, kurā viss ir pakārtots treniņiem, tas ir četru gadu cikls – no paraolimpiskajām spēlēm līdz paraolimpiskajām spēlēm,” uzskata Aigars. Viņš norāda, ka starp paraolimpiskajām spēlēm notiek arī pasaules un Eiropas čempionāti, kuros sportists cenšas piedalīties visos bez izņēmuma: „Nepārtraukti jābūt apritē, lai ari ekonomiskā krīze darījusi savu. Ir bijis, ka izkrīt sacensības, taču to nedrīkst pieļaut par spīti finansiālajam stāvoklim, kurš ir tāds, kāds ir. Jāiegulda sava nauda, jāmeklē sponsori, lai neizkristu no aprites.” Aigars nesen atbraucis no Indijas, kur pasaules čempionātā cilvēkiem ratiņkrēslos izcīnījis divas zelta godalgas lodes grūšanā un diska mešanā, savukārt pašlaik viņš gatavojas 2011.gada pasaules čempionātam Jaunzēlandē un 2012.gada paraolimpiskajām spēlēm Londonā.

Smagais iesākums

„Skolā es biju aktīvs puika, visi trīs dēli ģimenē bijām aktīvi, skrējām, lēcām, kaut gan domas par sportu toreiz man nebija,” atceras Aigars. Pēc tam, kad 1992.gada 3. jūlijā, toreiz vēl tikai 18 gadus vecs, viņš guva smagu kakla skriemeļa traumu, lecot ūdenī, vairāki gadi bija jāpavada piekaltam pie gultas. Tieši nu jau mūžībā aizgājusī mamma bijusi tā, kura dēlam palīdzējusi nepadoties grūtību priekšā, likdama vingrot. „Vingroju līdz pat piecām stundām dienā, lai atgūtu to, ko iespējams atgūt veselības jomā,” stāsta Aigars.     Mamma arī pierunājusi piedalīties 1995.gada Ogres rajona invalīdu sporta spēlēs. „Es toreiz vēl biju kautrīgs, negribēju iet,” saka Apinis. „Taču tur iepazinos ar cilvēkiem, kuri mani vilka te uz vienām sacensībām, te citām, un man tas iepatikās – būt cilvēkos. Tur es satiku savu tagadējo treneri, kurš par spīti grūtībām kustēties, trenējās lodes grūšanā un diska, kā arī šķēpa mešanā. Viņam ir stingri, taču pareizi uzskati par to, ka regulāri jāved dienasgrāmata - tagad varu apskatīties, kādi rezultāti bija pirms pieciem sešiem gadiem, salīdzināt, kāda bijusi slodze, vingrojumi.”
1998.gadā notika pasaules čempionāts invalīdiem, uz kuru Aigars vēl nebrauca, taču jau pieļāva domu, ka varētu mēģināt iegādāties treniņiem nepieciešamo inventāru un izpildīt vajadzīgos normatīvus, lai tiktu uz paraolimpiskajām spēlēm Sidnejā. „Es sāku izpildīt normatīvus un 1999.gadā pirms spēlēm guvu rezultātus, kaut arī tagad, pagātnē skatoties, redzu, ka tie nebija īpaši augsti, tagad man ir cits līmenis. Aizbraucu uz Sidneju - tā bija tāda adrenalīna deva, būt tajā pasākumā, tik lielas publikas priekšā, starp smaidīgiem, draudzīgiem cilvēkiem! Protams arī uztraukums, atbildība, pārstāvot Latviju. Izcīnīju divas bronzas medaļas, un man  notika klikšķis uz sportu – sapratu, ka varu sasniegt labus rezultātus, trenēties vēl cītīgāk, ka tas ir mans aicinājums,” atmiņās dalās Aigars, kurš sākumā nav domājis, ka pievēršanās invalīdu sportam būs tik profesionāla.

„Vieglatlētika manā situācijā bija visvienkāršākais un pieejamākais sporta veids, kam nevajadzēja lielus ieguldījumus un dārgu inventāru. Vieglatlētika ir sporta karaliene, tā ir populāra visur,” smaidot saka Aigars. „Pamēģināju, padevās gan lodes grūšana, gan diska mešana, un iepatikās to darīt. Sports ir mans darbs, ar ko es pelnu naudu. Kaut arī nopelnīt ir ļoti grūti, lai pietiktu izdzīvošanai, jāiegūst pirmās vietas. Varbūt nākamā paaudze piedzīvos, ka sportisti saņems algas vai stipendijas, šobrīd uz valsts atbalstu nevar paļauties. Vienu gadu nauda ir, citu nav, un mums atsaka, ka pašiem pietrūkstot naudas, tāpēc invalīdiem nepaliek. Palīdzība jāmeklē pie sponsoriem.”

Viss sāp, taču dvēsele dzied

„Ieguldīts daudz darba, kas arī palīdzējis tikt pie augstajiem rezultātiem, reizēm 15 – 20 dienu laikā paspēju pabūt 3 – 4 treniņnometnēs,” teic Aigars, norādot, ka visi treniņi sākas ar iesildīšanos, izstaipoties,  kas viņam, kurš lielākoties atrodas ratiņkrēslā, ir īpaši svarīgi. Aigars seko trenera izveidotajam plānam, kurā ietilpst dažādi vingrojumi kā alternatīva tiem, ko viņš nespēj veikt, piemēram, kājām, mugurai. Ir arī baseinā vingrojumi un masāžas - jau vairākus gadus Aigaram uz sacensībām līdzi brauc masiere, lielās slodzes dēļ ķermenis ir jāizmasē, lai tas var strādāt.

Ja nav treniņnometnes, viņa ikdiena tik un tā lielākoties ir pakārtota treniņiem. Pirmais treniņš sākas ap vienpadsmitiem un ilgst līdz vieniem, pēc pāris stundām seko nākamais – visbiežāk no četriem pēcpusdienā līdz sešiem, septiņiem vakarā. Starp treniņiem Aigars atpūšas, aizbrauc uz masāžu, vismaz reizi nedēļā - baseinu. Arī nokļūšana līdz treniņa vietai prasa laiku. „Treniņi aizņem visu dienu, ja veselais izskrien sektorā, noskrien un iet mājās, man ir sarežģītāk, jāuzstāda nepieciešamais inventārs, jāpārģērbjas,” stāsta Aigars.
„Man nepieciešams speciāls krēsls, kurā sēžot es grūžu lodi un metu disku. Krēsls ir paliels un ir jānostiprina ar speciālām atsaitēm, vasarā zemē ir jāieliek mieti, arī stienis, pie kā es turos. Reizēm viens pats nemaz nevaru sagatavoties treniņam, man ir vajadzīgs cilvēks, kurš palīdz, jo man krēslā arī jātiek iekšā,” norāda olimpietis, piebilstot, ka viņa inventārā jābūt vairākām lodēm un diskiem, ko izmest.  „Pirmajos gados man bija viens disks, man tas bija jāizmet, tad jākāpj ratiņkrēslā, jābrauc tam pakaļ, jātiek atpakaļ speciālajā krēslā, un jāsāk viss no gala. Arī ar lodi bija līdzīgi. Iespējams, tieši tolaik es guvu nepieciešamo spēku un izturību, kas man ir tagad,” spriež Aigars, piebilstot, ka viss process „aizņem daudz laika. Piemēram, ja notiek sacensības, un uz starta ir astoņi sportisti, lai visi nostartētu vienu reizi, nepieciešamas četras stundas.”
Par inventāru, raugoties lai nekas ceļā nepazustu, nesalūztu, tiktu pareizi iesaiņots, vai netiktu aizmirsts, braucot uz sacensībām jāpiedomā jo īpaši. „Ir bijis, ka aizbrauc uz sacensībām un secini, ka ceļā pazūd vai nu krēsls vai kaut kas cits no inventāra. Ja kaut mazākais sīkums trūkst, sacensības man ir beigušās. Ja citam sportistam ceļā pazūd kedas, viņš var nopirkt jaunas, bet man inventārs ir speciāli pielāgots un es bez tā nevaru startēt.” Aigars atminas  2005.gada pasaules čempionātu vieglatlētikā Brazīlijā, Riodežaneiro: „Man inventārā ietilpst stieņi, pie kuriem es turos, kad grūžu lodi, un sanāca tā, ka tie ceļā noklīda. Būtībā, ja to nav, sacensības man ir beigušās, taču mēs gājām, meklējām, un atradām kaut kādas caurules, pie kurām es varētu pieturēties. Toreiz man izdevās izcīnīt pirmo vietu.”

Kāds negadījums vai kuriozs viņam gadās gandrīz ik reizi, kad jādodas uz sacensībām ārpus Latvijas – ceļā kaut kas pazūd no inventāra, ratiņkrēslu aizsūta uz citu valsti, un tamlīdzīgi. „Ir tā, ka savos ratos jāaizbrauc līdz lidmašīnai, tad tevi ieved lidmašīnā, savukārt galamērķī, izkāpjot no lidmašīnas, rati tevi jau sagaida. Tikko bija kuriozs gadījums, kad lidojām uz Indiju.  Es kāpju galamērķī ārā no lidmašīnas, taču mani ieliek dienesta ratos, mana ratiņkrēsla nav, it kā bagāžu sajaukuši. Ejam tālāk pa  lidostas garajiem gaiteņiem, un es pamanu, ka manos ratos sēž alžīriete! Es pieeju klāt un prasu, kāpēc viņa sēž manos ratos, bet alžīriete brīnās, vai tiešām, viņa domājusi, ka tie ir viņas. Cilvēki nemaz neskatās, kur sēžas iekšā! Tāpēc vienmēr ir uztraukums, vai galamērķī mani sagaidīs mani rati un inventārs, un nekas nekur nebūs pazudis.”

Aigars norāda, ka viņam vajadzīgs cilvēks, kas palīdzētu sagatavoties sacensībām, jo treneris nevar visu izdarīt viens pats. Taču diemžēl dažādu apstākļu, arī naudas trūkuma dēļ, nevar atļauties īrēt cilvēku, kas brauktu līdzi uz sacensībām un palīdzētu. Tāpat viņam žēl, ka uz paraolimpiskajām spēlēm finanšu trūkuma dēļ nebrauc žurnālisti atspoguļot Latvijas sportistu sniegumu. „Taču es ticu, ka ar laiku mums būs tāpat kā citās valstīs, kuru sportistiem līdzi brauc līdz pat desmit žurnālistu ar kamerām, kas visu filmē, tiešraidē rāda televīzijā, savukārt sportisti uzreiz pēc uzvaras saņem prezidentu apsveikumus,” optimistiski teic Aigars.  
Lai arī, dodoties uz sacensībām, sportists izbraukājis ļoti daudz valstu - Ķīnu, Indiju, Brazīliju, Taivānu, Eiropas valstis, visvairāk, Aigara vārdiem runājot,  gluži kā tas notiek ar  pirmo mīlestību, atmiņā palikusi Austrālija, kur notikušo Sidnejas paraolimpisko spēļu laikā viņš nodzīvojis gandrīz mēnesi. „Pēc sacensībām sportistiem vienmēr tiek plānotas ekskursijas. Ķenguri, papagaiļi, dabas skati, plašumi, okeāns, tilti, operas - tas viss palicis atmiņā. Taču arī Atēnās un Taivānā bija skaisti, iespaidoja arī Ķīnas mūris, Indijā savvaļas safari.”
Ceļošana Aigaram ir arī vaļasprieks. „Kādreiz man ļoti patika makšķerēt, taču pēdējā laikā, ņemot vērā, ka nav brīva brīža, kā arī neķeras, kopā ar draugiem paceļoju gan pa Latviju, gan Baltijas valstīm. Pagājušajā vasarā bijām izbraukājuši Igaunijas ūdenskritumus, tik skaisti un iespaidīgi!”

Lai nākamajiem būtu vieglāk

Cilvēku uzskati par invalīdu sportu un pašiem sportistiem ir dažādi. „Ir tādi, kas brīnās, kāpēc mēs to darām, kam tas vajadzīgs, taču, ja es varu tā uzlabot gan fizisko formu, gan emocionālo stāvokli, kāpēc gan ne?” retoriski vaicā Aigars. Viņš novērojis, ka latviešu tauta ir diezgan skaudīga, nereti ar skepsi izsakās par citu panākumiem. „Cilvēki apskauž par nopelniem, pat neiedomājoties, cik daudz darba tiek ieguldīts, lai tiktu pie sasniegumiem, cik daudz ieguldīts finanšu līdzekļu, cik negulētu nakšu pavadīts, kad no treniņiem sāp rokas, kājas un mugura. Neiedomājas par to, ka arī vasarās no rīta un vakarā ir treniņi, kamēr pārējie sēž pludmalēs un dzer aliņu.” Ir tādi, kas uzskata, ka invalīdi šo sportu izdomājuši vien tādēļ, lai tiktu pie naudas. Atsevišķi indivīdi pat atļāvušies nekaunīgi apgalvot, ka Aigars invaliditāti simulē un patiesībā var staigāt. „Ne jau mēs izdomājām invalīdu sportu, to izdomāja visā pasaulē. Reizēm arī talantīgi sportisti gūst traumas, kuru dēļ nevar turpināt iesākto karjeru, taču var pievērsties invalīdu sportam,” aplamo pieņēmumu atspēko Apinis.

„Sacensībām beidzoties, es nekavējos ilgi pie lauriem, bet nospraužu jaunus mērķus un gatavojos nākamajām. Ja nav mērķa, tad sāc šaubīties, vai vajag braukt uz sacensībām un trenēties, taču tādas domas nedrīkst būt, citādi nav tā dzinuļa. Nav jau viegli, bet pats esmu izlēmis iet šādu ceļu,” uzsver Aigars, piemetinot, ka arī piešķirtās  godalgas dod stimulu – cilvēki atpazīst un novērtē. „Ļoti patīkami, ka cilvēki sākuši novērtēt, taču, lai tas notiktu, bija jāpaiet ilgam laikam. Man bija jāsaņem piecas paraolimpiskās medaļas, lai man pasniegtu Triju Zvaigžņu ordeni,” ar nelielu rūgtumu par valsts attieksmi pret invalīdu sportu Latvijā nosaka Apinis. Viņš lodes grūšanā un diska mešanā kopumā ieguvis 23 medaļas, no tām 13 zelta, vienu sudraba un deviņas bronzas.  „Nav svarīgi, vai tev ir pirmā vai piektā vieta, bet ja rezultāts tevi apmierina, ir gandarījums par paveikto darbu. Es nesaku, ka sports man ir kā narkotikas, tas man ir kā dopings. Es labi jūtos, ja ir bijis treniņš, ja neesmu to izdarījis, jūtos slikti. Pat, ja pēc treniņa nav spēka, visas maliņas sāp, dvēsele dzied, ir patīkams gandarījums. Ķermenis ir pieradis pie lielās slodzes un viņam tas ir nepieciešams,” piemetina olimpietis.

Lepni par Aigara sasniegumiem ir viņa dzimtās puses Ogres iedzīvotāji, kas ne vien seko līdzi sportista gaitām, bet cenšas pēc iespējas vairāk atbalstīt. Taču invalīdu sporta popularizēšana, sabiedrības informēšana un izglītošana prasa daudz enerģijas - visu laiku būt sabiedrībā, uzrunāt cilvēkus, braukt uz skolām, pasākumiem. Un kaut arī informācija par invalīdu sportu Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskan, Aigaru sarūgtina apstāklis, ka valstī daudzas lietas joprojām nav sakārtotas, piemēram, attiecībā uz naudas balvām, ko pasniedz par iegūtajām godalgām. „Novērtē tikai tad, ja ir sasniegumi – arī vairums žurnālistu nāk tikai uz saldo ēdienu. Kad dzīvoju Ogres rajonā, tad gan žurnālisti no reģionālajām avīzēm regulāri brauca, sekoja līdzi manām gaitām, treniņiem, un tas ir ļoti patīkami, kad seko, jūt līdzi, gaida, nevis uzraksta tikai par saņemto godalgu,”  saka Aigars, jo „Ja ne es, paraolimpiskais čempions, uzrunāšu tautu, informēšu, kurš cits to darīs? Tā ir vislabākā reklāma, ja ar invalīdu sportu iepazīstina cilvēks, kurš ir tajā visā iekšā, nevis kāds no malas. Uzskatu, ja visu šo būšu izdarījis, nākošajiem būs vieglāk, jau būs informācija par tādiem cilvēkiem kā mēs.”

Viņš pieredzes apmaiņā ir braucis arī uz Vaivariem, lai cilvēkiem, kas pēc dažādām traumām kļuvuši invalīdi, stāstītu par invalīdu sportu, aicinātu tam pievērsties. „Varbūt ir skarbi pateikt jaunam cilvēkam, ka es jau 15 – 20 gadus esmu ratiņkrēslā, jo viņš cer, ka vēl staigās, taču es ar to vēlos uzsvērt, ka dzīve neapstājas, varbūt kāds var pievērsties sportam, vai iet mācīties, sākt gleznot, dziedāt. Mēs nākam pretī un pasniedzam roku, cilvēkam tikai jāizvēlas,” viņš saka. „Es savā ziņā sacenšos ar visas Latvijas invalīdu sportistiem. Viņi cenšas, kaut arī nereti saka – mēs jau netiekam tev līdzi, uz ko es optimistiski atbildu – nesteidzies, pa gadu, pusgadu tu to nevari sasniegt, bet paies četri gadi, un būs rezultāti.”

Viņš arī norāda, ka latviešiem ir daudz lielākas iespējas tikt uz lielajām sacensībām, nekā citu valstu sportistiem, jo cik gan daudz Latvijas iedzīvotāju ir cilvēki ratiņkrēslos, un cik daudzi no viņiem sporto? „Ja citās valstīs uz sacensībām atlase notiek no 100, 1000 pretendentiem, mums tādus sportistus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Es uzskatu, ka Latvijai invalīdu sportā ir lieli panākumi. Ja mūsu divi trīs cilvēki aizbrauc uz paraolimpiskajām spēlēm un kāds no tiem iegūst zelta medaļu, es to pielīdzinu četrām, piecām amerikāņu iegūtām medaļām, jo sportistu, kurus sūtīt uz čempionātiem un sacensībām tur ir vairāk.” Apinis norāda, ka īpaši lielus panākumus iespējams sasniegt, sportam pievēršoties jaunībā. Arī pats viņš nezina, vai tam pievērstos tik profesionālā līmenī, ja traumu gūtu, piemēram, pēc 35 gadu vecuma. „Daudz atkarīgs ne vien no paša, bet arī trenera, kurš nedod atlaides, bet liek izdarīt vēl vairāk. Arī pašam, lai tiktu pie panākumiem, jāiet un jādara šis smagais darbs.”

Ērika Timšāne
Apvienībai "Apeirons"



Komentāri
Jurģis
2010-05-28 21:15:35
A kur var k;ad;a klubā iestāties?
Jānis
2011-02-17 20:55:33
Vai ir iespēja trenēties lodes grušanā un kur? esu jau piedalījies Rīgas čempionātā vairākus gadus atpalaļ un dabūju bronzu. ar Vācijā liela mēroga starptautiskās sacensībās un tur arii trešā vieta, bet neesu nekad trenējies. kur to var darīt? gribētu dabūt atbildi! janis.juhnevics@inbox.lv
Vārds: *
Komentārs: *