Jauna neredzīga cilvēka dzīve gada garumā Nīderlandē
Labdien, mīļie lasītāji! Šoreiz vēlos jums pastāstīt par puisi vārdā Artūrs, kurš, mācoties braila rakstā, sekmīgi absolvējis Liepājas Universitātes Pedagoģijas fakultāti.

     Artūrs: «Pēc Strazdumuižas internātvidusskolas absolvēšanas uzsāku mācības «Liepājas Universitātē». Mācību procesā mani lielākie palīgi bija dators un diktofons. Liels paldies jāsaka mammai, kura visu mācību laiku bija mans asistents. Pirmo studenta praksi izgāju Strazdumuižas internātvidusskolā, savukārt otro Kapsēdes pamatskolā — kur to paveikt bija grūtāk, jo klasē bija divdesmit bērni. Pēdējā (trešā) prakse bija Dundagas vidusskolā, tur strādājošā skolotāja teica, ka man esot bijusi visklusākā klase viņas darba mūžā.

  Vidusskolā mācīju jauniešiem filozofiju. Stundu laikā izmantoju grupu darba metodi, tā rezultātā skolēni tika pilnvērtīgi nodarbināti un viņi ne mirkli negarlaikojās, tādēļ šī  klase bija visklusākā.

  Ieejot klasē un dzirdot no jauniešiem frāzes, ka atkal jāstrādā un tas viņiem nepatīk, piegāju vienam no skolēniem klāt un pajautāju: «Vai tu nevēlies stundu novadīt manā vietā?» uz ko puisis atbildēja: «Labāk sēžu mierīgi un klausos vielu nekā vadu stundu.»

  Praksē masu skolā laiks ir jāsaplāno tā, lai tas stundās nepaliktu pāri, kā arī, tiek prasīts sagatavot diezgan daudz mācību materiālu. Parasti centos atrast filmas atbilstoši stundas tēmai. Ja šī tēma ir par Otro pasaules karu, tad attiecīgi sameklēju kādas 3-4 filmas, ko rādīt skolēniem stundu laikā.»

  Pēc Universitātes absolvēšanas puisis iepazinās ar raidījuma «Viss Notiek» radošo komandu. TV pārraidei viņu rekomendēja Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis.

  Artūrs: «Raidījumā par mani tika uzņemts sižets, kura laikā stāstīju, ka plānoju doties pieredzes apmaiņā uz Nīderlandi, kur man piedāvāja strādāt brīvprātīgajā darbā vesela gada garumā.»

  Ārzemēs puisis nokļuva, pateicoties Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» un Liepājas Neredzīgo biedrības kopprojektam, kurš tika realizēts 2011. gada janvārī. Puisim kā vienam no tā dalībniekiem tika piedāvāts Jauniešu apmaiņas projekta ietvaros doties uz Nīderlandi, lai piedalītos desmit dienu ilgā personības attīstības treniņā; pēc tā beigām Artūram radās iespēja palikt ārzemēs un vesela gada garumā strādāt brīvprātīgajā darbā.

  Artūrs: «Gribēju izmēģināt ko jaunu savā dzīvē, izjust kā ir veselu gadu būt prom no mājām svešā valstī, iepazīt tās kultūru un iedzīvotājus, kā arī viņu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Iesaku visiem jauniešiem, lai nesēž mājās, bet pamēģina iegūt brīvprātīgā darba pieredzi. Tā man ir ļāvusi kļūt atraisītākam — ja agrāk stāvēju ielas malā un nespēju apkārtējiem paprasīt palīdzību, tad tagad man tā nav problēma. Gada laikā esmu ieguvis prasmi komunicēt ar cilvēkiem. Pirmos mēnešus saprasties ar apkārtējiem bija grūti, bet vēlāk atraisījos un saprasties kļuva vieglāk. Kad biju asistents divos treniņos, tad pirms oficiālās iepazīšanās piecēlos kājās, nosaucu savu vārdu un informēju apkārtējos, ka man ir redzes traucējumi. Pārējie treniņu dalībnieki manis teikto uztvēra saprotoši un brīnījās, kā es ar savu slikto redzi spēju strādāt brīvprātīgajā darbā.»

  Pirms došanās uz Nīderlandi Artūram bija jāapmeklē divu dienu apmācību kursi, kuros viņš tika iepazīstināts ar Jaunatnes programmu.

  Artūrs: «Organizācija, kurā strādāju kā brīvprātīgais, rīko personības attīstības treniņus sešu dienu garumā jauniešiem no dažādām ES dalībvalstīm. Viņiem ir iespēja piedalīties treniņos, kas saistīti ar bezdarbu, arī tādos, kuros tiek pielietoti videoelementi. Esmu piedalījies šādā treniņā, kurā vajadzēja iemācīties sevi prezentēt. Mans uzdevums bija organizēt nodarbības treniņu dalībniekiem. Organizēju treniņu neredzīgajiem — viņu uzdevums bija uzbūvēt plostu un pašu spēkiem tikt pāri upei. Manis vadītajā grupā bija holandiešu meitene, kurai iepatikās braukt ar plostu, mēs kopā ar viņu upi šķērsojām divreiz. Šie personības attīstības treniņi sevī ietver interesantus procesus, to mērķis ir apvienot daudzkultūru ietekmi. Kādā no tiem dalībvalstu pārstāvji prezentēja savu nacionālo kultūru, ēdienus un tradīcijas. Viens no tiem bija «Outdoor process», kura laikā dalībnieki sadalījās grupās — katra grupa sastāvēja no pieciem cilvēkiem, viņu uzdevums bija  ienā noiet 10 — 15 kilometru garas distances. Pārgājiena laikā viņiem bija jāatrod naktsmājas un jāatkārto viss, ko iemācījušies treniņa laikā. Pirms došanās izdzīvošanas pārgājienā dalībniekiem tiek atņemtas lietas, kuras aizliegts ņemt līdzi. Kāda cita treniņa laikā dalībniekus ieveda telpā, kurā ir milzīgs papīrs, uz tā ir lipīgās līnijas, no kurām jāizveido mākslas darbs, kas tajā brīdī ienāk prātā. Uzdevumu veicot, telpā bija pilnīgs klusums un fonā skanēja maiga mūzika. Pēc tā izpildes bija dots laiks, lai tu ar savu komandas biedru izanalizētu, kāpēc esi izvēlējies šo mākslas darbu, kas tas tāds ir un kāpēc tu viņu veidoji.» Dalības maksa pasākumā ir 200 eiro, bet skolniekiem un studentiem ar atlaidi jāmaksā 140 eiro.

  Artūrs: «Pirmo reizi izdzīvošanas treniņā piedalījos ziemas laikā, kad termometra stabiņš bija noslīdējis līdz – 20 grādu atzīmei. Mēs pieci cilvēki ar smagām somām devāmies ceļā un pret vakaru nonācām baznīcā, kuru izvēlējāmies par savu naktsmītni. Baznīcas darbiniekiem izstāstījām, ka esam uzdevumā no «Outdoor process», to dzirdot, viņi mums no restorāna atveda vakariņas. Nākamās dienas vakarā pēc noietajiem kilometriem pārnakšņojām pie viesmīlīgas nīderlandiešu ģimenes.

  Strādājot kā brīvprātīgajam, man nemaksāja algu, bet valsts, kurā strādāju deva uzturnaudu dzīvošanai un ēšanai. Nīderlandē tie ir 270 eiro, kas priekš šīs valsts dzīves līmeņa nav daudz, jo tur preces un pakalpojumi ir dārgāki nekā pie mums. Pārtika Latvijā ir lētāka un garšīgāka. Dzīvojot Nīderlandē, bija grūti pierast pie pārtikas, kuru piedāvā lielveikalos. Tur lielos daudzumos varēja iegādāties dažādas zupas, salātus, otros ēdienus, kurus, ieliekot mikroviļņu krāsnī, atliek vien uzsildīt. Neredzīgam cilvēkam supermārketos iepirkties palīdz asistents, kurš parasti, ieejot veikalā, sēž informācijā. Šajā darbā bijām piecpadsmit strādājošie brīvprātīgie. Bez treniņu organizēšanas strādāju, virtuvē kas bija nepatīkams process, jo nācās celties piecos no rīta, lai uzvārītu kafiju, tēju, salietu glāzēs sulu un uztaisītu maizītes trīsdesmit cilvēkiem. Maizi holandieši glabā sasaldētu ledusskapī, un, lai to atsaldētu mikroviļņu krāsnī, ir vajadzīga vesela stunda. Uzturoties ārzemēs, spēju novērtēt Latvijas garšīgo maizi. Garšīgākais ēdiens, ko tur nobaudīju, ir holandiešu zemnieku vakariņas, kuras pēc garšas līdzinās kartupeļu biezputrai ar sīpoliem un desu. Nacionālā virtuve holandiešiem sastāv no tādiem ēdieniem kā gaļas bumbiņas ar kartupeļiem, kartupeļu biezputras un alus. Reiz ar draugiem aizgājām uz vietējo krodziņu, tur iepazinos ar bārmeni no Turcijas, kurš Nīderlandē dzīvo jau 12 gadus un ir apmierināts ar dzīvi. Vietējā publika krogos ir draudzīga, tā sēž pie alus kausa un apspriež dienas svaigākos notikumus. Pie Holandes laika apstākļiem pierast ir pagrūti, jo bieži līst. Rudens laikā brīvdienu rītos pieceļoties un paskatoties ārā pa logu, ka debesis ir apmākušās un līst, bez sava otrā drauga lietus mēteļa nav vēlēšanās doties ārā. Citreiz priekšpusdienā spīd saule, bet pēcpusdienā gāž kā ar spaiņiem. Strādāju dārzā — liku no kokiem dzīvžogu, to saliku trijos mēnešos. Dzīvoju ciematiņā ar nosaukumu Ommen valsts ziemeļu daļā. Mitinājos divās savrupmājās — lai nokļūtu darbā, pārgāju pāri pagalmam un jau biju tur. Strādāju katru dienu astoņas stundas piecas dienas nedēļā, pārējo laiku varēju brīvi pavadīt pēc saviem ieskatiem. Iecienītākie sporta veidi tur ir kanoe airēšana, futbols, jāšanas sports un riteņbraukšana. Visā valstī riteņbraukšanas kultūra ir augstā līmenī. Pārvietojoties pa veloceliņiem, cilvēki ir savstarpēji pieklājīgi. Organizācija man piešķīra tandēma divriteni, lai es kopā ar pavadoni varētu pārvietoties.

  Pirmais lielākais brauciens 25 km garumā notika otrajā dienā pēc manas ierašanās, kad es kopā ar pavadoni braucu no Zwolles līdz Ommenai. Policisti Nīderlandē lielu uzmanību pievērš riteņbraucēju drošībai — velosipēdiem obligāti ir jābūt aprīkotiem ar apgaismes ķermeņiem un atstarotājiem. Dažreiz nedēļas nogalēs devos apciemot savus jauniegūtos paziņas visā valstī — esmu pabijis Hāgā, Utrehtā un citās pilsētās. Ar daudziem no viņiem iepazinos tik līdz ierados Nīderlandē, jo mums tika organizētas iebraukšanas apmācības. Kad bija apmācības, kurās mēs analizējām, kā mums ir veicies brīvprātīgajā darbā, jauniegūtie draugi mani uzaicināja ciemos. Ziemassvētkos viņi brauca ciemos pie manis, un es ar draugu no Latvijas sarīkoju svētkus latviskā garā. Jauno gadu pavadīju kalnos kopā ar darba kolēģiem. Tur var izbaudīt mierīgo atmosfēru, jo ir ļoti kluss un cilvēks var relaksēties. Brīvajā laikā esmu pabijis Austrijā, Čehijā, Vācijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Spānijā un Ungārijā. Čehijā neredzīgo biedrības darbojas līdzīgi kā pie mums, realizējot dažādus projektus. Prāgā devos apskatīt Kārļa tiltu un pasaulslaveno astronomisko pulksteni, kurš būvēts 16. gadsimtā — tā autoram tika izdurtas acis, lai viņš ko tādu vairs nespētu uzbūvēt. Spānijā ir viens no labākajiem neredzīgo biedrības muzejiem ES. Tajā parādīti pasaules slavenāko arhitektūras pieminekļu maketi, kurus neredzīgajiem ir iespējams apskatīt ar rokām. Ievērojamākie no tiem ir Kolizejs, Kremlis, Eifeļa tornis u.c. Pie katra no tiem piestiprināta plāksnīte ar norādēm braila rakstā un poga, kuru nospiežot, spāņu valodā tiek pastāstīts par konkrēto objektu. Šajā muzejā ir apskatāmas dažādas braila rakstāmmašīnas, kuras pie mums tiek lietotas vēl tagad, bet tur tās ir nodotas muzejā. Madridē biju ekskursijā uz Spānijas karaļa pili. Amsterdamā apmeklēju Vincenta van Goga muzeju. Austrijā man bija iespēja apskatīt skaisto Vīnes arhitektūru un Princeses Sisi pili, kurā man ļoti patika.

  Biju ekskursijā uz neredzīgo skolu, kur mācības notiek holandiešu valodā. Tur skolēniem pašiem jāmācās sevi aprūpēt. Otro brokastu laikā ēdamzālē tiek novietots zviedru galds, pie kura stāv asistenti, kas nosauc ēdienkarti — bērni, pieejot pie galda, uzliek uz paplātes ēdamo un ar baltā spieķa palīdzību sameklē brīvu galdiņu, lai ieturētos. Katram audzēknim ir savs individuālais mācību plāns. Programmas budžets tiek piešķirts uz diviem gadiem, un tie ir 40 tūkstoši eiro, kurus valsts samaksā par katra skolēna izglītošanu. Šajā skolā neredzīgajiem ir iespējams apgūt sociālā darbinieka, sekretāra, telefona operatora vai datoroperatora profesijas. Mācību procesā liels uzsvars tiek likts uz imitāciju — ja skolēns mācās par tirdzniecības darbinieku, kuram jāatbild uz telefona zvaniem, tad mācību laikā tie tiek imitēti. Daudzi izmanto iespēju mācīties par telefonoperatoriem, jo tad var dabūt darbu policijā, kura mācību laikā cilvēkus ar redzes traucējumiem nodrošina ar prakses vietām. Telefonoperatora uzdevums ir pieņemt izsaukumus un dot rīkojumus. Kāds mans holandiešu paziņa strādā telefoncentrālē par telefonoperatoru. Pašvaldība jauniešiem ar redzes traucējumiem pēc skolas absolvēšanas meklē darbu, lai nebūtu jāmaksā lielie pabalsti.»

  Puisim pēc brīvprātīgā darba termiņa beigām neizdevās sameklēt darbu Holandē, jo viņš nepārvalda holandiešu valodu.

  Artūrs: «Nīderlandē, mācoties Universitātē, tā tiek daļēji atmaksāta no valsts. Viss ir atkarīgs no studenta sekmju līmeņa. Neredzīgie, kuri studē, saņem atvieglojumus no vietējās pašvaldības — ja laikā netiek nokārtoti eksāmeni, tad viņiem atļauts tos kārtot vēlāk. Reiz dzirdēju stāstu par studentu, kurš par špikošanu tika izmests no Universitātes.

  Nīderlandē cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir labas sociālās garantijas — viņiem noteiktu kilometru skaitu pienākas bezmaksas taksometra pakalpojumi. Ja cilvēks pārvietojas ar suņa pavadoņa palīdzību, tad par tā uzturēšanu rūpējas valsts. Šim sunim pavadonim ir atļauts pārvietoties lidmašīnā kopā ar saimnieku, jo tas ir viņa asistents. Redzes invalīdu dzīvi tur atvieglo holandiešu valodā runājošie kodu kalkulatori, bankas mājas lapas un bankomāti.»

Ja invaliditāte tiek iegūta dzīves laikā, tad cilvēks ar savu veselības apdrošināšanas polisi dodas uz pašvaldību, kura risina viņa finansiālās problēmas.

Artūrs: «Draugi man stāstīja atgadījumu par šoferi, kurš notriecis cilvēku, kam pēc avārijas viss mūžs jāpavada ratiņkrēslā. Vainīgajai personai mūža garumā cietušajam jāatmaksā slimnīcas izdevumi no saviem nodokļiem, tam tiek atstāta nauda tikai izdzīvošanai.»

  Pirms aizbraukšanas prom no mājām uz ilgāku laiku Artūram tika izteikts piedāvājums doties uz Briseli kā vides pieejamības ekspertam.

Artūrs: «Briselē viesojos divas dienas. Pirmajā devos ekskursijā uz Eiropas Parlamentu savukārt otrajā — iesniegt petīciju. Ciemojos tur ģenerālstreika laikā, kad metro līnijas bija slēgtas un ārā uz zirgu mugurām patrulēja Policija. Autobusi traucās pa ielām pilni ar cilvēkiem, kuri masveidā devās protestēt pie Eiropas Parlamenta ēkas.

  Metro stacijās ir norādes braila rakstā — plāksnīte ar stacijas nosaukumu un virzienu, kurā atrodas metro līnija, kā arī norāde uz izeju. Luksofori krustojumos ir aprīkoti ar skaņas signāliem. Stabi uz ielām ir nokrāsoti tā, lai vājredzīgs cilvēks zinātu, kā viņam pareizi pārvietoties pilsētas ielās.» Puisis uzskata, ka pie mums Latvijā būtu noderīgi autobusu pieturās ieviest speciālās vadlīnijas, kuras palīdzētu neredzīgajiem, pārvietojoties ar spieķi, tās atrast. Neizpalika gājiens uz Eiropas Parlamentu, kur tika iesniegta petīcija pret sociālo atstumtību, kuru parakstījušas 19 Latvijas nevalstiskās organizācijas. Tā kā viens no petīcijas mērķiem ir konkrētu likumu izmaiņas vides pieejamībā cilvēkiem ar invaliditāti, tad Artūrs pats veica nelielu eksperimentu — cik piemērota ir Eiropas Parlamenta ēka cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

  Artūrs: «Petīcijā, ko iesniedzu Eiropas Parlamentā, lūdzu, lai tiktu ievērots universālā dizaina princips Latvijas valsts iestādēs. Universālā dizaina principi ir šādi: Ja siena ir balta, tad durvju ailes tiek izceltas melnas, lai vājredzīgs cilvēks pārvietojoties tās varētu pamanīt. Pēc universālā dizaina principiem trotuāru malām jābūt dzeltenā krāsā un pie visām valsts iestādēm vajadzētu uzbūvēt uzbrauktuves, lai cilvēki ratiņkrēslos varētu brīvi tajās iekļūt.

  Eiropas Parlaments ir liela ēka, kurā ieejot, ir līdzīga sistēma kā lidostā — jāiziet cauri metāla detektoram, pie apģērba kreisajā pusē jābūt piestiprinātai plāksnītei ar vārdu un fotogrāfiju, ja tādas nav, tad tālāk par pirmo stāvu doties aizliegts. Ejot ēkas iekšienē, ceļš ved uz liftiem, aprīkotiem ar uzrakstiem brailā un runas sintēzi. Galvenajā ēkā, kurā norisinās parlamenta sēdes, lifti ir aprīkoti ar uzrakstiem braila rakstā bez runas sintēzes. Braucot runājošajā liftā, tas nosauc stāvu, kurā ir apstājies, un ziņo par durvju atvēršanos. Braila raksta cipari, uzraksti un atzīmes ir franču valodā. Parlamenta ēkā — modernajā konferenču zālē pie katra krēsla ir minerālūdens pudele un austiņas — tās uzliekot, iespējams klausīties sēdes visās ES dalībvalstu valodās. Parlamenta sēdes notiek piecas līdz sešas stundas.»   

  Puisis mums pastāstīja, kā viņš, dzīvojot Nīderlandē, to apceļoja viens pats. Pārvietojoties šinī valstī līdzi jābūt pasei, ja tās nav, tad sods par staigāšanu bez pases ir 500 eiro.

  Artūrs: «Ceļojot Nīderlandē vienmēr līdzi jābūt baltajam spieķim, ja tā nav, tad vainojiet paši sevi, jo cilvēki jūs var pārprast un noturēt par narkomānu, kurš ir narkotisko vielu reibumā. Nīderlandē cilvēki ir viesmīlīgi un pretīmnākoši — ja viņi redz neredzīgu cilvēku ar balto spieķi rokās, tie nāk klāt un jautā, vai nevajag palīdzēt.

  Dodoties garajā ceļā no Nīderlandes uz Angliju apciemot māsu, stacijā mani nesagaidīja asistents. Tā kā bija jābrauc ar trim vilcieniem, nācās prasīt līdzcilvēkiem, lai palīdz iekļūt man vajadzīgajos vilcienos. Pirmo reizi braucot uz Angliju, ceļā pavadīju septiņas stundas, jo ārā valdīja ziema, līdz ar to daudzi vilcieni vai nu nekursēja, vai arī to atiešanas laiks bija mainīts. Vilcienos pirmajā klasē ir sešvietīgas kupejas. Savukārt otrās klases vagoni ir tādi paši kā pie mums.

  Tur dzelzceļa kompānijas cilvēkiem ar redzes traucējumiem nodrošina asistentus, kuri palīdz pārvietoties dzelzceļa stacijās, uz peroniem ir dzeltenas vadlīnijas, kuras vājredzīgie var labi saskatīt, neredzīgs cilvēks, ejot ar spieķi, tās viegli var atšķirt no pārējā seguma. Pirms došanās ceļā jāinformē dzelzceļa kompānija par to, ka būs nepieciešams asistents. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem šie pakalpojumi ir bezmaksas — tie ir pieejami Nīderlandē un Beļģijā.»

Artūrs atzīst, ka vislabākā vides pieejamība cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir Spānijā, kur autobusa pieturas ir aprīkotas ar ierīci, kas, nospiežot pogu, paziņo kādu maršrutu autobusi pietur šinī pieturā, un laiku, cikos pienāks konkrētais autobuss. Gandrīz visās pieturvietās ir pieejami autobusu saraksti braila rakstā.

  Lielbritānijā autobusi, apstājoties pieturvietās, ar skaņas signālu paziņo tā maršrutu un numuru.

  Ungārijā neredzīgie pārsvarā pārvietojas ar metro un tramvaju, jo tajos tiek nosauktas pieturvietas. Autobusos tās netiek nosauktas, jo tie ir vecie padomju laika Ikarus.

  Dodoties ceļojumā ar lidmašīnu, biļešu pirkšanas brīdī jānorāda to, ka būs nepieciešams asistents. Parasti lidostās strādā trīs asistenti — viens, kurš cilvēku aizved līdz robežkontroles punktam; otrs, kas ved no robežkontroles punkta līdz ārdurvīm; trešais, kurš iesēdina lidmašīnā. Kad viens pats devos apciemot māsas ģimeni Anglijā, tad lidostā mani sagaidīja asistents, kurš pavadīja uz autobusu, ar ko devos līdz gala pieturai, lai satiktos ar māsu.»

  Sarunas nobeigumā puisim pajautāju, vai viņš būtu gatavs pārcelties uz dzīvi Nīderlandē? Artūrs: «Ja zinātu valodu, tad vēlētos tur dzīvot, kaut vai dēļ draudzīgās vides pieejamības, kāda ir tur, bet nav pie mums.»

  Kad Artūrs bija nolēmis apciemot mājiniekus, viņš devās uz lidostu, lai kāptu lidmašīnā, kas viņu aizvizinātu līdz Rīgai. Dodoties cauri biļešu kontrolei, lidostas darbinieks esot teicis, ka šodien lidojums uz Rīgu atcelts un viņš nezinot, kad būs. Uz ko Artūrs atbildējis, ka viņam vajadzētu nodrošināt viesnīcu. Lidostas darbinieks paņēmis biļeti un teicis: «Nē, nē, lidojums būs, mēs lidosim tālāk!»

 

Kristaps Āboliņš «Rosme» 


Komentāri
Ineta Meldere
2012-04-02 14:39:38
Es, Artūr, ar Tevi ļoti lepojos! Tā turpināt!
Liene Blumberga
2012-04-09 19:44:31
malacis Artur drosi talak un mums neredzigajiem cilvekiem ir un bus parko lepoties. laitev veicas.
Linda
2012-08-29 16:36:49
Super! Katram tādu gribas spēku un apņēmību kā Artūram!
Ilmārs
2016-03-12 19:30:08
Super! Katram gribas gudribas un pratu kā Artūram!
Ilmārs
2016-03-12 19:30:23
Super! Katram gribas gudribas un pratu kā Artūram!
Ilmārs
2016-03-12 19:31:27
Super! Katram gribas gudribas un pratu kā Artūram!
Vārds: *
Komentārs: *