Jau vairāk kā gadu braukāju ar elektriskajiem ratiem, jo paiet ar kājām kļūst arvien sliktāk. Pats neapzinoties arvien vairāk pievēršu uzmanību ietvēm, nobrauktuvēm, uzbrauktuvēm – īsāk sakot, pieejamai videi, kura kājām ejot tik ļoti netraucē, bet sēžot ratiņkrēslā ir būtisks dzīves elements.


Joprojām interesants rajons ir Āgenskalna tirgus. Mana autobusa pietura ir tieši pretīm šim tirgum. Par 2. pasta nodaļu šoreiz nerunāsim – tā cilvēkiem ratiņkrēslos vispār nav pieejama. Tā izceļas ar milzīgām kāpnēm no ielas puses. Varbūt tur ir kāda cita ieeja. Ja tāda pastāv, tā ir noslēpta no apkārtējo acīm – tur labāk nebrauksim. Kur brauksim? Uz Āgenkalna tirgu?… Bet, ak, vai! Ar saviem elektriskajiem ratiem netieku pāri ielai, jo gluži vienkārši no pasta puses nav nobrauktuve nav! Sākumā mēģināju tur no ietves nobraukt pa kādu nodrupušu ietves posmu Zeļļu ielā, tomēr nolemju, ka elektriskie rati ir jātaupa, un šādās vietās nedrīkst braukt.  Nākamo reizi nolemju braukt vai nu vienu pieturu pirms vai pēc Āgenskalna tirgus. Pēdējā laikā kāpju no sava autobusa ārā Smiļģa ielas pieturā un braucu atpakaļ vienu pieturu uz Āgenkalna tirgu iepirkties. Jau esmu ielāgojis, kādā veidā var iekļūt tirgū un izkļūt no tā. Esmu veiksmīgi nopircis sev paiku pusdienām un tagad steigsimies uz piekto trolejbusu, kurš mani aizvedīs uz darbu. Bet, ak vai! Vietās, kur ir pandusi uz ietvi, kura ved uz trolejbusu pieturu, stāv taksometri, kuri “medī” savus klientus. Grēko arī privāto automašīnu vadītāji, noliekot savus “dzelzs rumakus” tieši pretī uzbrauktuvei. Tikko pajautā, vai viņš neredz uzbrauktuvi, saņemu pretī dažus krievu trīsstāvīgos lamu vārdus. Tomēr pēc laiciņa tiek pabraukts nost, un es veiksmīgi tieku trolejbusā. Domāju, ka šādas uzbrauktuves vajadzētu iezīmēt, teiksim, dzeltenā krāsā, lai tās varētu pamanīt. Lai gan esmu nolamāts, tomēr esmu laicīgi un laimīgi aizbraucis uz darbu. Ar to mans rīta cēliens ir noslēdzies.

Ja rakstītu kādu lugu, tad otrā cēliena nosaukums varētu būt – “Izrakņātā Rīga” vai “Greizā Rīga”. Kad visa diena ir nostrādā pie datora, nu kaut kā ir jātiek mājās! Var braukt ar transportu, bet var arī līdz stacijai braukt ar ratiem. Man pieņemami abi varianti – tā sakot, pēc noskaņojuma un laika apstākļiem. Ja ir labs laiks, braucu pa ielām ar ratiem savā nodabā. Tādos “vienmuļīgos ceļojumos” var vislabāk novērtēt apkārtējo vidi. Šoreiz nedaudz pievērsīšos ietvēm Rīgas centrā. Jo tālāk no centra, jo tās ir nepieejamākas. Tālu nav jābrauc – tepat Miera ielā, Dailes teātra rajonā tās ir gaužam sliktā stāvoklī. Šeit netiek pāri ielai, kur nu vēl uzbraukt uz ietves! Bet šoreiz papētīsim ietves pašā Rīgas centrā. Protams, šogad Rīgas centrā tiek veikti grandiozi darbi – sakarā ar ūdenvada remontu tiek veikti arī ietvju seguma uzlabošanas darbi. Sakarā ar šiem “remontdarbiem” ir jāmeklē citus ceļus, kā nokļūt uz savu autobusu. Un tomēr, paskatīsimies uz ietvēm pašlaik.

Sāksim ar to, ka bieži vien pārejās nobrauktuves/uzbrauktuves ir par stāvu. Reizēm pa tādu nobrauktuvi ir pat bail braukt – var nolauzt ratu kāju balstus, ko divas reizes jau esmu “veiksmīgi” izdarījis. Visneomulīgākās ietves ir ar slīpumu uz ielas pusi. Braucot ar ratiem, tie sasveras, un rodas sajūta, it kā tūlīt gāzīzies apkārt. Tās ir vietās, kur ir vārtrūmes. Šādas slīpas iebauktuves, manuprāt, tika taisītas ar nolūku, lai neietu lietus ūdens namu pagalmos. Tādā gadījumā ietvju “līdzenums” ir nevienmērīgs – ietves it kā ir līdzenas, bet namu iebrauktuvju posmā ir sasvērums uz ielas braucamās daļas pusi. Man ir gadījies ziemā nonākt diezgan nepatīkamā situācijā netālu no Vērmaņdārza – pie “Lido”. Tur sasvērums uz ielas pusi ir tik liels, ka mani elektriskie rati sāka slīdēt uz ielas braucamās daļas – sajūta nav no patīkamākajām. Tādos gadījumos domāju ellīgu domu – varbūt elekriskajiem ratiņkrēsliem rudeņos arī vajadzētu ziemas riepu nomaiņu!...

Kad nu beidzot esmu aizkļuvis līdz Vērmaņdārzam un ar saviem kolēģiem un draugiem uzspēlējis kādu dambretes partiju, dodos uz savu autobusu pa izlauztām un izrakātām ietvēm. Pie maršruta taksometru stāvvietām ietvēm ir flīžu segums, kurā daudzas no šīm flīzēm ir izdrupušas – tātad ir ļoti jāskatās, lai neiebauktu kādā caurumā. Tas ratņkrēslam (un arī man) var slikti beigties!

Šeit, protams, piedzīvojumi nebeidzas. Tu, cilvēk, nezini, kad nāks īstais autobuss, ar zemo grīdu. Elizabetes ielas pieturā valda konkurence, bez pilsētas maršruta autobusiem. Bez pilsētas marštuta autobusi šeit piestāj arī Baldones un Olaines autobusi, Bieži vien pilsētas maršruta autobuss tīri praktiski nespēj piebraukt pie pieturas, kur nu uzņemt mani. Kad nu beidzot tā lavierējot pa Rīgas ielām ar savu elektrisko ratiņkrēslu esmu diezgan veiksmīgi nokļuvis mājās un paēdis vakariņas, vairs neko negibas darīt, ka tik likties uz “paku”.

Ar labu nakti!



[1] Raksts veidots ar nelielu ironijas devu.

Komentāri
Vārds: *
Komentārs: *
Reklāma
http://www.lmt.lv
http://www.videspieejamiba.lv
http://www.rol-lift.eu/
Noderīgas saites