Katru gadu “Muzeju naktī” apmeklēju tādus muzejus, par kuru eksistenci līdz tam pat nezināju. Gadās, ka mazs, privāts muzejiņš iekārtots tikai vienā - divās telpās, neliela dzīvoklītī, bet ir tik interesants! Un arī lielie muzeji bieži izveidojušies kāda atsevišķa cilvēka entuziasma rezultātā, sākotnēji no viena vai dažu cilvēku savāktās kolekcijas.
Šogad, braucot garām Medicīnas muzejam, kuru pazīstu labi, ienāca prātā: vai kaut kur Latvijā ir kāda ekspozīcija tieši par rehabilitāciju? Kā tā izveidojusies un attīstās Latvijā un pasaulē. Līdz 19. gadsimtam, 20 gs., un mūsdienās. Kā attīstījušies dažādi redzes, dzirdes un pārvietošanās palīglīdzekļi. Ja nav saglabājušies vēsturiskie palīglīdzekļi, tad varbūt ir bildes? Un kādi ir mūsu un pasaules ievērojamākie rehabilitologi, kāda izglītība bijusi pieejama Latvijā un citur.

Konsultanti šādā muzejā paši var būt cilvēki ar invaliditāti, kuri izmanto palīglīdzekļus.

Kur iekārtot? Varbūt bijušo poliklīniku,slimnīcu vai sanatoriju telpās.

Ideja mētājas zemē, atliek to pacelt.

Komentāri
Ilze
2016-09-02 12:00:04
Es savukārt esmu aizdomājusies, ka skolās grib mācīt tikumību, bet ir pilnīgi aizmirsuši par sociālās integrācijas mācību - mācību par cilvēkiem līdzās. Kopš ģimenē ir neredzīgs jauns cilvēks, ir nācies uz ielām pieredzēt visādus brīnumus - balto nūju uzskata par nūjošanas rīku, poliklīniku un sociālo dienestu darbinieki neprot uzsākt sarunu ar neredzīgu cilvēku, uz ielas ir bijusi situācija, kad grib izraut spieķi, lai pamēģinātu, kā ir ar tādu pārvietoties... Ja sabiedrībā parādās cilvēks ar īpašajām vajadzībām, tad visiem ir šoks un nesapratne, ko nu darīt? Būtu nenovērtējami vismaz sākt ar skolām. Bērni tālāk arī izglītos savus vecākus un vecvecākus :)
Vārds: *
Komentārs: *